Alfrēds Riekstiņš (karavīrs)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par karavīru. Par sabiedrisku darbinieku skatīt rakstu Alfrēds Riekstiņš (politiķis).
Alfrēds Riekstiņš
Alfrēds Riekstiņš 1945.gada aprīlī
Alfrēds Riekstiņš 1945.gada aprīlī
Personīgā informācija
Dzimis 1913. gada 30. janvārī
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Sabile (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1952. gada 11. septembrī (39 gadi)
Flag of the Latvian Soviet Socialist Republic.svg Latvijas PSR, Talsu rajons, Dreimaņi (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Untersturmführer (Leitnants)SS-Untersturmführer.svg
Dienesta laiks 1942. — 1945.
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusta Bruņinieka krusts
Dzelzs krusts (I un II šķiras)
Kājnieku trieciena nozīme (sudraba)
Ievainojuma nozīme (melnā)
Tuvcīņas nozīme (apbalvojums) (sudraba)
Kurzemes rokas lenta

Alfrēds Riekstiņš (dzimis 1913. gada 30. janvārī, miris 1952. gada 11. septembrī) bija latviešu karavīrs, Latviešu leģiona virsnieks, Dzelzs krusta Bruņinieka krusta kavalieris un ASV diversants. Kara beigās izceļojis uz Zviedriju, bet 1952. gadā kā ASV izlūkdienesta diversants atgriezās Latvijas PSR, taču operācija atklāta un Alfrēds Riekstiņš izdarīja pašnāvību.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alfrēds Riekstiņš ir dzimis Sabilē 1913. gada 30. janvārī. Izglītību ieguvis Sabiles pamatskolā. Pēc skolas beigšanas strādājis dažādus darbus. Bijis gan grāvracis gan kuļmašīnu meistars, gan laukstrādnieks. Dienējis Latvijas armijā, 7.Siguldas kājnieku pulkā, dižkareivja dienesta pakāpē. Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Riekstiņš kādu laiku slēpās mežā.

1941. gada vasarā, sākoties PSRS un Vācijas karam, Alfrēds Riekstiņš darbojies Sabiles nacionālo partizānu vienībā. 1942. gada 2. martā brīvprātīgi iestājies 24. Talsu kārtības dienesta (policijas) bataljonā. Piedalījies partizānu apkarošanas operācijās Minskas apkārtnē un cīņās pret padomju armiju Ļeņingradas pievārtē. Beidzis instruktoru kursus Kingisepā, paaugstināts par kaprāli. 1943. gada pavasarī latviešu leģiona 2. brigādes 40. grenadieru pulka, 1. bataljona sastāvā Riekstiņš cīnījās Volhovas frontē. 1944. 8. augustā Alfrēdu Riekstiņu ieceļ par vada komandieri Ernesta Laumaņa komandētajā 19. divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonā. Piedalījies cīņās Latvijas teritorijā pie Cesvaines, Lubānas un Mores. Apbalvots ar 2. šķiras Dzelzs krustu.[1]

Kurzemes cietokšņa kaujās izcēlies ar lielu personīgo drosmi, pārdrošām un ļoti atjautīgām operācijām. 1945. gada 16.februārī Riekstiņu par kauju pie Vamžiem apbalvoja ar 1. šķiras Dzelzs krustu. 1945. gada 16. martā Alfrēda Riekstiņa vienība īstenoja pārdrošu izlūkgājienu Sarkanās armijas aizmugurē, sagrābjot vairākus tankus un lielgabalus un izjaucot pretinieka uzbrukumu. Par šo akciju viņš 1945.gada 5.aprīlī tika apbalvots ar bruņinieka pakāpes dzelzs krustu un paaugstināts leitnanta dienesta pakāpē. Pēc apbalvošanas nosūtīts uz rotas komandiera kursiem Pastendē.

Pēc Vācijas kapitulācijas ar ātrlaivu Riekstiņam izdodas sasniegt Gotlandes krastus. Zviedrijā pārģērbšanās par civilpersonu ļāva izvairīties no internēšanas karagūstekņu nometnē un sekojošās izdošanas atpakaļ PSRS. Kādu laiku strādājis fizisku darbu kūdras purvā un meža izstrādē. Vēlāk apmeties Gēteborgā un piedalījies "Daugavas Vanagu" nodaļu veidošanā Zviedrijā.[1]

Alfrēda Riekstiņa raksturojumu ir sniedzis trimdas vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis[1]

"Alfrēda ārienē nebija nekāda brašuma vai kaujinieciskuma. Bet, ja pārrunu brīžos gadījās ieskatīties viņa palaikam piemiegtajās acīs, tad daudz kas kļuva saprotamāks. Tur reizēm atplaiksnījās tāds vēss un zilgans tērauds, kas, šķiet, nepazina ne žēlabas, ne žēlastību. Alfrēdam bija grūti samierināties ar miera laika dzīvi, jo viņš bija un palika kaujinieks,"

— U.Ģērmanis

Biogrāfija pēc kara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1951. gadā Alfrēds Riekstiņš nolēma sadarboties ar britu un amerikāņu slepenajiem dienestiem, lai, darbojoties PSRS okupētajās teritorijās, iegūtu sabiedrotajiem vajadzīgu informāciju un netieši sekmētu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Riekstiņu iedalīja piecu vīru grupā, kurus plānoja slepeni nogādāt Latvijā. Kopā ar vairākiem citiem latviešiem viņu apmācīja ASV izlūkdienesta skolās Bavārijā, Rietumvācijā.

1952. gada 30. augustā Riekstiņš ar segvārdu "Imants" nokļuva Kurzemē. Kopā ar vēl diviem latviešiem — Edvīnu Ozoliņu ("Herbertu") un Nikolaju Balodi ("Borisu") — Priekules apkārtnē viņu desantēja ASV izlūkdienesta sūtītā divmotoru lidmašīna. Piezemējoties, stipra vēja dēļ, no grupas tika atšķelts Boriss.

"Imants" un "Herberts" naktī slepus devās uz Riekstiņam jau labi zināmajām "Dreimaņu" mājām netālu no Sabiles. Viņa ceļa biedrs izrādījās Rietumu izlūkdienestā iefiltrēts padomju aģents. Tādējādi jau pēc četrām dienām mājas aplenca čekas[nepieciešama atsauce] karaspēks. 1952. gada 11. septembrī, pēc īsas apšaudes, saprotot pretošanās bezjēdzību, Riekstiņš izmantoja līdzdoto ciankālija ampulu un veica pašnāvību.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]