Pāriet uz saturu

Alkoholisms Krievijā

Vikipēdijas lapa
Ar invaliditāti koriģētais dzīves ilgums alkohola lietošanas traucējumu gadījumā uz 100 000 iedzīvotāju 2004. gadā. Krievijā tas bija ievērojami augstāks nekā visās pārējās valstīs

Alkoholisms Krievijā tradicionāli ir bijusi nopietna veselības problēma valstī, īpaši vīriešiem darbspējīgā vecumā. Pārmērīga alkohola lietošana ir izraisījusi daudzus priekšlaicīgas nāves gadījumus.[1] Pēc dažu autoru domām, alkoholisms Krievijā pēc PSRS sabrukuma sasniedza nacionālas un humanitāras katastrofas līmeni. Sākot ar 2000. gadu sākumu, Krievija ir īstenojusi dažādus pretalkoholisma pasākumus, piemēram, aizliegusi tirdzniecību naktī, paaugstinājusi nodokļus un aizliegusi alkohola reklāmu. Šīs politikas rezultātā alkohola patēriņš ir ievērojami samazinājies līdz līmenim, kas ir salīdzināms ar Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem.[2] Tomēr, saskaņā ar Patērētāju aizsardzības biedrības Rospotrebnadzor ziņojumu, alkohols katru gadu izraisa aptuveni pusmiljona cilvēku priekšlaicīgu novēršamu nāvi, un tas ir aptuveni 30% vīriešu un 15% sieviešu nāves cēlonis Krievijas Federācijā (ieskaitot tā sauktās "sirds un asinsvadu slimības", kuru sastopamības līmenis Krievijas Federācijā ir ievērojami augstāks nekā citās valstīs).[3]

Padomju laika atturības aicinājums

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alkoholisms ir bijusi problēma visā valsts vēsturē, jo pārmērīga alkohola lietošana ir izplatīta un sociāli pieņemama uzvedība Krievijas sabiedrībā.[4][5] Alkohols gadsimtiem ilgi ir bijis arī nozīmīgs valdības ieņēmumu avots.[6]

Agrīnā vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Nestora hroniku, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc 10. gadsimta Kijevas kņazs Volodimirs Svjatoslavovičs noraidīja islāmu, ir islāma aizliegums lietot alkoholu. Viņš, saskaņā ar hroniku, atbildējis, ka Krievzemē bez dzeršanas priekiem nevarot iztikt.[7] Viduslaikos austrumslāvu zemēs lietoja alu, medalu, kvasu un vīnu — dzērienus ar zemu alkohola saturu. Vīns, saskaņā ar no Bizantijas atvesto tradīciju, tika dzerts atšķaidīts līdz 1:20. Vīnogu spirts Krievijas valstī tika ievests jau sen — kopš 1386. gada, un 15. gadsimtā parādījās graudu degvīna destilācijas tehnoloģija, taču šie dzērieni vienkāršajiem ļaudīm palika samērā dārgi. Piemēram, 17. gadsimta otrajā pusē spainis (12 l) “karstā vīna” (degvīna) ar 20—24% stiprumu maksāja no 50 kapeikām līdz 1 rublim (4—8 kapeikas litrā), un neražas laikā cenas varēja sasniegt 4 rubļus par spaini,[8] savukārt amatnieka alga bija 40 kapeikas mēnesī. Tomēr alkohola lietošana bija kļuvusi par tik pamanāmu parādību sabiedriskajā dzīvē, ka pareizticīgās baznīcas padome jau pieminēja garīdznieku un mūku atturības trūkumu.

1540. gados Ivans Bargais sāka ierīkot kabakus (ēdnīcas ar lielu alkohola piedevu) un krogus savās lielākajās pilsētās, lai palīdzētu papildināt savu kasi,[6] un pēc 100 gadiem trešdaļa krievu vīriešu bija parādā kabakiem.[9] Vienlaikus vienkāršajiem ļaudīm Ivans aizliedza mājās brūvēt un dzert pat alu un medu (draudot nocirst rokas), lai neatņemtu ienākumus valstij piederošajām dzertuvēm. Augstākajām šķirām tika atļauts dzert arī mājās. Līdz 1859. gadam degvīns, nacionālais dzēriens, veidoja vairāk nekā 40% no valdības ieņēmumiem.[10][9][11]

Atskurbtuve Sanktpēterburgā 1914. gadā

20. gadsimts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1909. gadā vidējais alkohola patēriņš bija 11 pudeles uz vienu iedzīvotāju gadā. Tiek lēsts, ka 1913. gadā aptuveni 4% galvaspilsētas Sanktpēterburgas iedzīvotāju bija alkoholiķi.[12]

Pirmā pasaules kara sākumā Krievijas impērijā tika ieviests aizliegums, kas ierobežoja stipro alkoholisko dzērienu pārdošanu restorānos.

Pēc tam, kad boļševiku partija nāca pie varas, tā atkārtoti mēģināja samazināt alkohola patēriņu nu jau Padomju Savienībā.[6] Tomēr līdz 1925. gadam degvīns atkal parādījās valsts pārvaldītajos veikalos. Josifs Staļins atjaunoja valsts monopolu ieņēmumu gūšanai.[6][11] Ar alkoholu saistītie nodokļi līdz 1970. gadiem veidoja vienu trešdaļu no valdības ieņēmumiem.[11][6]

Profilaktoriji jeb medicīniskās ārstēšanas centri tika izveidoti 1925. gadā alkoholiķu un prostitūtu ārstēšanai. Līdz 1929. gadam Maskavā tādu bija pieci.[13] Hroniski alkoholiķi, kas izvairījās no ārstēšanas, varēja tikt arestēti uz laiku līdz diviem gadiem.[14]

1980. gadu sākumā tika lēsts, ka "divas trešdaļas slepkavību un vardarbīgu noziegumu izdarīja iereibušas personas; un iereibuši autovadītāji bija atbildīgi par 14 000 satiksmes negadījumos bojāgājušajiem un 60 000 nopietniem satiksmes negadījumos cietušajiem".[15] Padomju līderi Ņikita Hruščovs,[15] Leonīds Brežņevs,[15] Jurijs Andropovs un Konstantīns Čerņenko visi centās apturēt alkoholismu,[6] tomēr viņu darbības nebija efektīvas.

1985. gadā tika lēsts, ka alkoholisms izraisa 8 miljardu dolāru lielus ražošanas zaudējumus.[16] Mihails Gorbačovs mēģināja ieviest daļēja alkohola aizlieguma kampaņu, kas ietvēra plašu pretalkohola kampaņu, bargus sodus par reibuma stāvokli un alkohola lietošanu publiskās vietās, kā arī alkohola pārdošanas ierobežojumus. Kampaņa uz laiku veiksmīgi samazināja alkohola patēriņu uz vienu iedzīvotāju un uzlaboja dzīves kvalitātes rādītājus, piemēram, paredzamo dzīves ilgumu un noziedzības līmeni, taču tā nebija populāra iedzīvotāju vidū un galu galā cieta neveiksmi.[17]

1995. gadā aptuveni trīs ceturtdaļas par slepkavību arestēto izdarīšanas brīdī bija alkohola reibumā, un 29% respondentu ziņoja, ka ģimenēs piekautie bērni bija dzērāju un alkoholiķu upuri.[18] 1997. gadā žurnālā “Ģimenes vardarbība” publicētā ziņojumā konstatēts, ka starp laulātā slepkavības izdarītājiem vīriešiem 60—75% pirms incidenta bija lietojuši alkoholu.[18]

21. gadsimts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Maskavas 2009. gada Uzvaras dienas parādes skatītāji

1990. gados un 2000. gadu sākumā Krievija bija viena no valstīm pasaulē, kurā alkohols tika patērēts visvairāk. Krievu, britu un franču pētnieku pētījumā, kas publicēts žurnālā The Lancet, tika rūpīgi analizēti trīs Sibīrijas industriālo pilsētu iedzīvotāju nāves gadījumi laikā no 1990. līdz 2001. gadam ar tipiskiem mirstības rādītājiem un tika konstatēts, ka 52% nāves gadījumu cilvēkiem vecumā no 15 līdz 54 gadiem bija alkohola lietošanas traucējumu komplikāciju rezultāts.[19] Vadošais pētnieks profesors Deivids Zaridze lēsa, ka alkohola patēriņa pieaugums kopš 1987. gada ir izraisījis vēl trīs miljonus nāves gadījumu visā valstī.[19] Īpaši smagi cieta vīrieši: saskaņā ar ANO Nacionālo ziņojumu par cilvēka attīstību 2006. gadā dzimušo krievu vīriešu paredzamais dzīves ilgums bija nedaudz vairāk par 60 gadiem jeb par 17 gadiem mazāks nekā Rietumeiropas iedzīvotājiem, savukārt krievu sievietes varēja sagaidīt, ka dzīvos par 13 gadiem ilgāk nekā viņu vīrieši.[20]

Pēc 2003. gada alkohola lietošana Krievijā sāka samazināties, mainoties sabiedriskajai domai un valdības politikai. Piemēram, 2007. gadā valsts galvenais sabiedrības veselības aizsardzības ierēdnis Genādijs Oniščenko pauda bažas par gandrīz trīskāršo alkohola patēriņa pieaugumu pēdējo 16 gadu laikā.[17] Laikā no 2003. līdz 2018. gadam nāves gadījumu skaits no visiem cēloņiem samazinājās par aptuveni 39 % vīriešiem un par 36 % sievietēm. Arī paredzamais dzīves ilgums uzlabojās, 2018. gadā sasniedzot gandrīz 68 gadus vīriešiem un 78 gadus sievietēm.[1]

2010. gadā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs gandrīz divkāršoja degvīna pudeles minimālo cenu, lai cīnītos pret šo problēmu.[21]

Papildus reģionālajiem aizliegumiem 2012. gadā tika ieviests valsts mēroga aizliegums pārdot visu veidu alkoholiskos dzērienus no plkst. 23:00 līdz 8:00.[22]

Krievijas valdība, reaģējot uz 2014.—2015. gada Krievijas finanšu krīzi, ierosināja samazināt valsts minimālo degvīna cenu.[23]

2016. gada decembrī Irkutskā 78 cilvēki gāja bojā masveida saindēšanās ar metanolu rezultātā.[24] Medvedevs reaģēja, aicinot aizliegt netradicionālus alkoholiskos šķidrumus, piemēram, šajā lietā iesaistīto vannas losjonu, norādot, ka "tā ir nejēdzība, un mums tā ir jāpārtrauc".[25]

2020. gadā amatpersonas apsprieda iespēju paaugstināt likumā noteikto alkohola lietošanas vecumu no 18 līdz 21 gadam.[26]

Alkohola kontrole

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenā problēma Krievijas alkohola patēriņa modeļiem bija lielais stipro alkoholisko dzērienu (piemēram, degvīna) patēriņš.[4][5] Liels alkohola patēriņa apjoms nopietni negatīvi ietekmēja Krievijas sociālo struktūru un radīja politiskas, ekonomiskas un sabiedrības veselības sekas. Tā vairākkārt tika minēta kā nopietna nacionāla problēma.[27] Pētījumi liecina, ka alkohols bija viens no galvenajiem nāves cēloņiem, īpaši darbspējīgā vecuma vīriešiem. Dažos gadījumos puse vīriešu šajā vecuma grupā nomira ar alkoholu saistītu problēmu dēļ.[1]

Lai ar to cīnītos, Krievija paaugstināja alkohola, īpaši degvīna, nodokļus, izmantojot minimālo vienības nodokli. Krievija ieviesa arī jaunus likumus, kas ierobežo alkohola pārdošanas laiku un vietu.[1] Šīs politikas rezultātā ir ievērojami samazinājies alkohola patēriņa apjoms.[2] Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas 2011. gada ziņojumu, alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju Krievijā bija aptuveni 15,76 litri tīrā spirta, kas ir ceturtais lielākais apjoms Eiropā.[28] Tas samazinājās līdz 13,5 litriem līdz 2013. gadam[2] un 11,7 litriem 2016. gadā,[29] vēl vairāk samazinoties līdz aptuveni 10,5 litriem 2019. gadā.[30] To sasniedza ar vīnu un alu, kas tagad ir galvenais alkohola avots, apsteidzot stipros alkoholiskos dzērienus. Šie līmeņi jau ir salīdzināmi ar Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem.[2] Ar alkoholu saistīto nāves gadījumu skaits Krievijā gadu no gada ir ievērojami samazinājies, no 28 386 2006. gadā sasniedzot 6789 2017. gadā, un turpina samazināties arī nākošajā gadā.[31] Tomēr pārmērīgas alkohola lietošanas līmenis joprojām ir augsts, salīdzinot ar citām PVO Austrumeiropas reģiona valstīm.[1]

Vēl viena problēma bija nelegāls un mājās gatavots alkohols (kandža jeb samogons). Legālā patēriņa kritumu pavadīja nelegāli ražotu dzērienu pārdošanas apjoma pieaugums, kuri turklāt bieži bija nekvalitatīvi.[32] 2006. gadā Krievija ieviesa jaunu alkohola akcīzes nodokļa marku, kas pazīstama kā EGAIS, un identificē katru Krievijā pārdoto pudeli, izmantojot centralizētu datu sistēmu.[33]

Krievija arī sistemātiski kontrolēja informāciju par alkoholu. Lai mazinātu pakļautību alkohola reklāmām, īpaši jauniešu vidū,- tika aizliegtas alkohola reklāmas televīzijā, radio un citās publiskās platformās. Sabiedrības veselības kampaņas mudināja cilvēkus dzert mazāk un ievērot veselīgāku dzīvesveidu. Ārsti tika apmācīti arī palīdzēt cilvēkiem, kuri cīnās ar alkohola atkarību.[1]

Ārstēšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu alkoholisma ārstēšanas metodes ietver detalizētu katra pacienta analīzi un var ietvert farmakoterapiju, medikamentozu ārstēšanu, psihoterapiju, socioterapiju un citu atbalstu.[34] Anonīmo Alkoholiķu biedrība pastāv Krievijā, taču Krievijas iedzīvotāji to parasti noraida.[35] Arī disulfirams ir plaši izmantots.[36]

Viena alternatīva alkoholisma terapija, kas tiek izmantota Krievijā, ir "kodēšanas" prakse, kurā terapeiti izliekas, ka ievieto pacientu smadzenēs "kodu" ar šķietamu efektu, ka pat neliela alkohola daudzuma lietošana būs ārkārtīgi kaitīga vai pat letāla. Lai gan tas nav ieteicams Krievijas klīniskajās vadlīnijās, tas ir guvis ievērojamu popularitāti. Pēdējos gados tā lietošana ir samazinājusies informācijas izplatīšanās dēļ par tā neefektivitāti.[37][38]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Alcohol policy impact case study. The effects of alcohol control measures on mortality and life expectancy in the Russian Federation. Copenhagen : WHO Regional Office for Europe. 2019. ISBN 9789289054379.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Россияне стали меньше пить». 2013. gada 17. oktobris. Skatīts: 2016. gada 26. februāris.
  3. ↑ Роспотребнадзор. Потребление алкоголя и его влияние на здоровье населения. В: 1. Результаты социально-гигиенического мониторинга — 1.1. Состояние среды обитания человека и ее влияние на здоровье населения // О состоянии санитарно-эпидемиологического благополучия населения в Российской Федерации в 2012 году / Главный государственный санитарный врач Российской Федерации Г. Г. Онищенко. — Москва: Федеральная служба по надзору в сфере защиты прав потребителей и благополучия человека, 2013. — С. 32. — 176 с. — (Государственный доклад). — 300 экз. — ISBN 978—5—7508—1161—8.
  4. ↑ 4,0 4,1 Andrey Korotayev, Darya Khalturina. Russia and Globalization: Identity, Security, and Society in an Era of Change. Baltimore : Johns Hopkins University Press, 2008.
  5. ↑ 5,0 5,1 Khaltourina, D. A.; Korotayev, A. V. (2008). "Potential for alcohol policy to decrease the mortality crisis in Russia". Evaluation & the Health Professions 31 (3): 272–281. doi:10.1177/0163278708320160. PMID 18662923.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 McKee, Martin (1999). "Alcohol in Russia". Alcohol and Alcoholism (Oxford Journals) 34 (6): 824–829. doi:10.1093/alcalc/34.6.824. PMID 10659717.
  7. ↑ «НЭБ - Национальная электронная библиотека». rusneb.ru - Национальная электронная библиотека (krievu). Skatīts: 2025-05-27.
  8. ↑ «Суворов Н. И. Воспоминание о бывших в XVII столетии двух хлебных неурожаях в Вологодском крае». booksite.ru. Skatīts: 2025-05-27.
  9. ↑ 9,0 9,1 [1]
  10. ↑ Christian, David (1987). "Vodka and Corruption in Russia on the Eve of Emancipation". Slavic Review 46 (3/4): 471–488. doi:10.2307/2498098. JSTOR 2498098.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 Stan Fedun. «How Alcohol Conquered Russia». The Atlantic, 2013. gada 25. septembris.
  12. ↑ «Health Reform in Revolutionary Russia - Socialist Health Association». https://sochealth.co.uk/ (en-GB). 2017-09-16. Skatīts: 2025-05-27.
  13. ↑ Barbara Khwaja. «Health Reform in Revolutionary Russia». Socialist Health Association, 2017. gada 26. maijs. Skatīts: 2017. gada 26. maijs.
  14. ↑ Sergei Jargin. «Learning from the Russians». British Medical Journal, 2006. gada 27. jūlijs. Skatīts: 2017. gada 29. maijs.
  15. ↑ 15,0 15,1 15,2 Dorman, Nancy D.; Towle, Leland H. (1991). "Initiatives to curb alcohol abuse and alcoholism in the former Soviet Union". Alcohol Health & Research World.
  16. ↑ John Moody. «Soviet Union Fighting the Battle of the Bottle». Time magazine, 1985. gada 21. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 12. maijs.
  17. ↑ 17,0 17,1 Tony Halpin. «Health alert as Russia's alcohol consumption triples». The Times, 2007. gada 13. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 6. jūlijā. Skatīts: 2025. gada 27. maijā.
  18. ↑ 18,0 18,1 «Interpersonal Violence and Alcohol in the Russian Federation». Violence and Injury Prevention Programme - WHO Regional Office for Europe. 2006. Skatīts: 2016. gada 26. februāris.
  19. ↑ 19,0 19,1 Zaridze, David; Brennan, Paul; Boreham, Jillian; Boroda, Alex; Karpov, Rostislav; Lazarev, Alexander; Konobeevskaya, Irina; Igitov, Vladimir et al. (2009). "Alcohol and cause-specific mortality in Russia: a retrospective case—control study of 48 557 adult deaths". The Lancet 373 (9682): 2201–2214. doi:10.1016/S0140-6736(09)61034-5. PMC 2715218. PMID 19560602.
  20. ↑ «Alcohol blamed for half of '90s Russian deaths». 2009. gada 25. jūnijs. Skatīts: 2010. gada 10. maijs.
  21. ↑ Kate Transchel. «Opinion: Why a $3 bottle of vodka won't cut it». Global Post, 2010. gada 18. janvāris. Skatīts: 2010. gada 10. maijs.
  22. ↑ Khaltourina, D.; Korotayev, A. (2015). "Effects of Specific Alcohol Control Policy Measures on Alcohol-Related Mortality in Russia from 1998 to 2013". Alcohol and Alcoholism (Oxford, Oxfordshire) 50 (5): 588–601. doi:10.1093/alcalc/agv042. PMID 25964243.
  23. ↑ Alanna Petroff. «Russia slashing vodka prices as economy reels». CNN, 2014. gada 31. decembris. Skatīts: 2015. gada 1. janvāris.
  24. ↑ Ivan Nechepurenko. «In Russia, Dozens Dies After Drinking Alcohol Substitute». The New York Times, 2016. gada 19. decembris. Skatīts: 2016. gada 19. decembris.
  25. ↑ Vladimir Isachenkov. «Alcohol poisoning death toll in Russian city rises to 49». Associated Press, 2016-12-19. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-12-20. Skatīts: 2016-12-19.
  26. ↑ Edith Hancock. «Russia's health minister wants to raise legal drinking age to 21». The Drinks Business (en-US), 2020. gada 14. maijs. Skatīts: 2020-11-27.
  27. ↑ «Each of 7 million Russian alcoholics drinks 27 liters of alcohol a year». Pravda. 2006. gada 9. novembris.
  28. ↑ «Global stat». 2011. Skatīts: 2016. gada 26. februāris.
  29. ↑ «Россияне и алкоголь» (krievu). Journal.tinkoff.ru. 2019. gada 21. oktobris. Skatīts: 2022-04-13.
  30. ↑ «Alcohol, total per capita (15+) consumption (in litres of pure alcohol) (SDG Indicator 3.5.2)». WHO Global Health Observatory. 2021. gada 20. septembris. Skatīts: 2022. gada 30. novembris.
  31. ↑ «Rosstat» (krievu). Rosstat. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-03-26. Skatīts: 2018-11-27.
  32. ↑ «Анализ алкогольного рынка в 2013 году - рост и падение». RosInvest. 2014. gada 19. marts. Skatīts: 2016. gada 26. februāris.
  33. ↑ «Russia may soon be booze free». Fin24. 2006-07-27. Skatīts: 2017. gada 4. septembris.
  34. ↑ Treatment systems overview. Strasbourg : Council of Europe Publishing. 2010. 127–128. lpp. ISBN 978-92-871-6930-3.
  35. ↑ Leon Neyfakh. «Why Russia's drinkers resist AA». The Boston Globe, 2013. gada 3. novembris. Skatīts: 2021. gada 21. septembris.
  36. ↑ «The killer cure for alcoholism in Russia». marketplace.org. 2011. gada 3. marts. Skatīts: 2022. gada 31. augusts.
  37. ↑ Clayton Mosher. Drugs and Drug Policy. Thousand Oaks : Sage, 2007. 269. lpp. ISBN 978-0-7619-3007-5.
  38. ↑ Finn, Peter. «Russia's 1-Step Program: Scaring Alcoholics Dry». The Washington Post, 2005. gada 2. oktobris. Skatīts: 2011. gada 9. jūnijs.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Alkoholisms_Krievijā&oldid=4289631"