Alternatīvas un kompromisa izvēle

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Izvēle ir atteikšanās no vienas lietas, lai iegūtu citu lietu.
Indivīdiem jebkurā brīdī jāizvēlas, kā labāk sadalīt ierobežoto laiku starp mācībām, darbu un atpūtu.
Patērētājiem, veicot kādu pirkumu, ir jāizvēlas starp pērkamās lietas vislielāko derīgumu un ierobežotajiem naudas līdzekļiem.
Ražotājiem ir jāizlemj, kādas preces ražot un cik efektīvi izmantot esošos resursus, lai nodrošinātu maksimālo peļņu.
Valdībai katru gadu ir jāizdara izvēle starp ierobežotajiem budžeta līdzekļiem un to nepieciešamības valsts aizsardzībai, veselības aprūpei, tautas izglītošanai, zinātnes un kultūras attīstībai, lauksaimniecības finansēšanai, pensijām, pabalstiem u. c. nolūkiem.
Jebkurai lietai ir aizstājēji. Līdz ar to vienmēr pastāv vairākas izvēles iespējas, lai iegūtu to vai citu labumu. Piemēram, mums ir jāiegādājas mācību grāmata ekonomikā. Pārdevēji piedāvā diezgan lielu grāmatu klāstu, ko ir uzrakstījuši dažādi autori. Izdarot izvēli, mēs sastopamies ar alternatīvas problēmu, jo mums ir no kaut kā jāatsakās, piemēram, no izklaides ar draugu restorānā. Izklaidi mēs upurējām par labu mācību grāmatai. Šajā gadījumā mācību grāmatas izvēle ir viena no divām iespējām — alternatīvas izvēle. Galvenais — no vairākām iespējām ir jāprot izvēlēties vislabāko variantu.[1]

Kompromisa izvēle un efektīva lēmuma pieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izvēle, atsakoties no vienas lietas, lai iegūtu citu lietu, var notikt pēc principa — visu vai neko. Taču varam izvēlēties ari mazliet mazāk no kaut kā viena, lai iegūtu vairāk citu lietu. Indivīdi, kas izvēlas vienu preci vai pakalpojumu cita vietā, izdara izvēli pēc principa — visu vai neko. Turpretī, ja viņi izvēlas vairāk vienas lietas un mazāk citas, tad ir izdarījuši kompromisa izvēli. Piemēram, patērētāji pastāvīgi īsteno kompromisa izvēli, jo viņi parasti veic pirkumus no dažādu preču un pakalpojumu klāsta, kas nodrošina vislielāko derīgumu jeb apmierinājumu, pastāvot esošajai pirktspējai. Ekonomikā izvēle pēc principa — visu vai neko — notiek samērā reti. Parasti visas izvēles paredz kompromisa darījumu, t. i., izvēlēties mazliet mazāk no kaut kā viena, lai iegūtu vairāk arī citu lietu.
Kompromisa izvēle ir iespēja izvēlēties mazāk no viena, lai iegūtu mazliet vairāk no kaut kā cita.
Uzņēmumi, samazinot kādas preces ražošanu, lai palielinātu citas ražošanu, arī izdara kompromisa izvēli. Arī valdībai pastāvīgi ir jāizdara kompromisa izvēle, piemēram, jāizvēlas cenu līmeņa stabilitātes vai pilnīgas nodarbinātības nodrošināšana valstī.
• Ja valdības primārais mērķis ir veikt pasākumus, lai samazinātu inflāciju, tad tai ir jāsamierinās ar augstu bezdarba līmeni.
• Ja valdības primārais mērķis ir veikt pasākumus, lai palielinātu nodarbinātību, tad tai ir jāsamierinās ar augstu inflāciju.
Sabiedrības izdarītā kompromisa izvēle paredz arī to, kā pieņemto lēmumu izmaksas un ieguvumi ietekmē dažādas iedzīvotāju grupas ekonomiskās sistēmas iekšienē, t. i., bagātos un nabagos, lauku un pilsētu iedzīvotājus. Tāpēc ir svarīgi izdarīt optimālu izvēli, kas nodrošina efektīvu ekonomiska lēmuma pieņemšanu, lai ieguvums no izvēles būtu lielāks nekā izmaksas sakarā ar alternatīvas izvēli. Tas savukārt prasa kompromisa izvēles novērtējumu. To veic, katras iespējamās izvēles izmaksas salīdzinot ar ieguvumiem.
Izmaksu un ieguvumu apsvēršana sakarā ar alternatīvas izvēli nodrošina efektīvu ekonomiska lēmuma pieņemšanu.

Alternatīvas izmaksas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sabiedrība ir spējīga ražot preces un pakalpojumus tikai to resursu ietvaros, kuri tai ir pieejami. Piemēram, ja sabiedrība vēlas palielināt kādas preces ražošanu, tas ir iespējams tikai tad, ja tiek samazināts citas preces ražošanas apjoms, Tas nozīmē, ka, pieņemot lēmumu iegādāties vai ražot vairāk vienu nepieciešamo lietu, tiek zaudēta iespēja vienlaicīgi iegādāties vai ražot vairāk arī citu lietu. Tā kā resursu ierobežotības apstākļos nevaram iegūt visu, ko vēlamies, tad no kaut kā ir jāatsakās un jāizdara alternatīva izvēle. Ekonomisti šādu parādību apzīmē ar terminu alternatīvas izmaksas. Jebkura izvēle, kas skar ierobežotību, ir saistīta ar izmaksām, jo nekas netiek dots par brīvu. Ekonomikā nav tāda jēdziena kā brīvpusdienas. Lai kāds tās saņemtu, tad tam, kas šīs brīvpusdienas dod, ir no kaut kā jāatsakās, jo jebkurā izvēlē viens kut ko iegūst, bet citam ir no kaut kā jāatsakās.
Alternatīvas izmaksas ir jebkura visaugstāk novērtētā iespēja, no kuras ir jāatsakās, izvēloties citu variantu.
Alternatīvas jeb izvēles cena tiek izteikta ar to, no kā nākas atteikties, lai iegūtu vēlamo mantu. Piemērām, bērnam, izvēloties konfekti, vajadzēja atteikties no saldējuma. Tādējādi konfektes iegādes jeb alternatīvas izmaksas ir saldējums, no kura nākas atteikties. Arī uzņēmumi, sabiedrība, valsts saskaras ar izvēles kompromisa problēmu un alternatīvas izmaksām. Piemēram, uzņēmuma valde uzņēmuma līdzekļus ir nolēmusi ieguldīt jaunas tehnikas iegādei vai jauna ražošanas korpusa būvei. Ja tas izvēlas iegādāties tehniku, tad šīs tehnikas jeb alternatīvas izmaksas būs zaudētās iespējas uzbūvēt jaunu ražošanas korpusu. Termins alternatīvas izmaksas attiecas visvēlamāko nākamo iespēju, kuru neesam izvēlējušies. Piemēram, ja vidusskolās absolvents nolemj kļūt par finansistu, nevis juristu, tad alternatīvas izmaksas attiecas tikai uz vissvarīgākās iespējas zaudējumu, no kuras nācās atteikties. Izvēles situācijā cilvēkiem ir jāizvēlas viena (alternatīva) no pēdējās visvairāk iekārojamās iespējas, kura tiem šķiet vislabākā. Patiesās izmaksas ir tā apmierinātība, bauda, ko cilvēks gūst no savas izvēles, to patērējot. Līdz ar to visvairāk iekārojamai alternatīvai salīdzinājumā ar citām iespējām ir vismazākās izmaksas, un tā dod viņam vislielāko ieguvumu — apmierinātību, baudu, to patērējot. Ja ieguvums ir lielāks nekā alternatīvas izmaksas, tas liecina par efektīva ekonomiska lēmuma pieņemšanu. Viens no ierobežotības un alternatīvas izmaksu ilustrēšanas veidiem ir ražošanas iespēju noteikšana.

Ražošanas iespēju līkne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ražošanas iespēju līkne atspoguļo sabiedrības maksimālās iespējas ražot noteikta daudzuma divus produktus visās iespējamās kombinācijās, pastāvot pilnīgai un efektīvai esošo resursu izmantošanai.
Jebkura sabiedrība cenšas pilnīgāk apmierināt savu iedzīvotāju pieaugošās vajadzības. Tāpēc tās uzdevums ir palielināt ražošanas apjomu. Ar esošajiem resursiem, izmantojot tos pilnīgi, nav iespējams sasniegt šādus ražošanas apjomus. To var izdarīt tikai tad, ja ražošanā iesaista papildu resursus vai arī pilnveido ražošanas tehnoloģiju. Ekonomikā alternatīvas izvēle vienmēr ir saistīta ar noteiktiem zaudējumiem. Piemēram, lai palielinātu datoru ražošanu no 40 līdz 60 vienībām (virzībā no punkta C uz punktu ir jāsamazina vai jāatsakās no 30 (65—35) vienību pārtikas ražošanas. Tās ir 20 papildu datoru ražošanas alternatīvas izmaksas. Tādējādi alternatīvas izmaksas jeb maksa par izvēli, lai varētu ražot 20 papildu datorus, ir tas preču daudzums, t.u,30 pārtikas vienības, no kuru ražošanas jāatsakās. Ekonomikā darbojas resursu ražīguma mazināšanās likums. Tas paredz, ka, palielinot kādas preces ražošanu, katrai tās nākamajai vienībai ir nepieciešams izlietot aizvien vairāk resursu, t. i., maksa par izvēli arvien pieaug. Piemēram, lai ik reizes palielinātu 20 datoru ražošanu, to alternatīvas izmaksas arvien pieaug: 15, 20, 30, 35 (100 — 85 = 15; 85 — 65 = 20; 65 — 35 = 30; 35 — 0 = 35). Tātad redzam, ka šeit darbojas ražīguma mazināšanās likums. Lai nodrošinātu vajadzību pilnīgāku apmierināšanu, ir nepieciešama efektīva saimniekošana. Tas nozīmē, ka nepieciešamais galarezultāts jāiegūst, pilnīgi izmantojot visus esošos materiālos un dzīvā darba resursus. Diemžēl praksē šis princips ne vienmēr tiek ievērots. Kāpēc? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jānoskaidro tie spēki, kuru ietekmei pakļaujas cilvēka ekonomiskā rīcība, kas liek vieniem saimniekot efektīvi, bet citiem savā darbībā rīkoties neracionāli.

Efektīvas saimniekošanas virzītājspēki — motivācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Motivācija ir tas, kas nosaka cilvēka rīcību. Mainoties motivācijai, mainās arī cilvēka izdarītās izvēles.
Tiek uzskatīts, ka ekonomikā visstiprākais saimnieciskās darbības motīvs, stimuls ir vēlēšanās iegūt vairāk naudas, jo tā paplašina personisko interešu realizācijas iespējas. Svarīgs ekonomiskās rīcības ievirzes motīvs ir īpašuma forma. Ekonomisko subjektu rīcību būtiski ietekmē preču un pakalpojumu cenas, darba samaksas formas, aizdevu procenta likme, nodokļu likmes, muitas tarifi, valūtas kurss, ekonomiskie normatīvie akti. Cilvēki izvēlas alternatīvu, kura tiem šķiet vislabākā, jo, salīdzinājumā ar citām alternatīvām, tai ir vismazākās izmaksas un tā dod vislielāko ieguvumu. Piemēram, kāpēc Latvijas pilsētās vēl arvien ir daudz iesāktu un nepabeigtu dzīvojamo māju, bet tajā pašā laikā daudz ģimeņu gaida savu rindu jauna dzīvokļa saņemšanai? Ekonomisti teiktu, ka ir jābūt kādam cēlonim, lai šīs būves paliktu nepabeigtas. Cilvēki savā domāšanā vadās no ekonomiskiem apsvērumiem pat tad, ja viņu rīcība nenāk par labu iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai (patērētāju interesēm). Ekonomiskās teorijas atzinumi līdz ar to ir nozīmīgs valstu ekonomiskās politikas pamats. Lai īstenotu nospraustos mērķus ekonomikas jomā, parlamenti un valdības ievieš tādus cilvēku rīcības motīvus, kas stimulē viņu mērķtiecīgu darbību un efektīvu saimniekošanu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Veronika Bikse. Ekonomikas teorijas pamatprincipi. Rīga : SIA "Izglītības soļi", 2007. 29–34. lpp. ISBN 9984-712-79-6.