Amerikas Savienotās Valstis
.svg)
.svg)
Amerikas Savienotās Valstis (angļu: the United States of America), arī ASV (United States, USA, US), ir federāla konstitucionāla republika, kas sastāv no 50 štatiem un no viena federālā apgabala. Valsts atrodas galvenokārt Ziemeļamerikas centrālajā daļā, kur tās savstarpēji saistītie 48 štati un galvaspilsētas apgabals Vašingtona ir izvietoti starp Atlantijas un Kluso okeānu. Ziemeļos tā robežojas ar Kanādu, bet dienvidos ar Meksiku. Kontinenta ziemeļrietumos atrodas Aļaskas štats (austrumos robežojas ar Kanādu, savukārt rietumos ir jūras robeža ar Krievijas Federāciju, kas iet cauri Beringa šaurumam), un Klusajā okeānā salu štats Havajas. Amerikas Savienoto Valstu pakļautībā ir arī teritorijas Karību jūrā (Puertoriko un ASV Virdžīnas) un Klusajā okeānā (nozīmīgākās no tām ir ASV Samoa, Guama un Ziemeļu Marianas Salas).
Ar 9,83 miljoniem km² lielu platību ASV ir trešā[3] lielākā valsts pasaulē pēc platības, arī pēc iedzīvotāju skaita tā ir trešā trešā lielākā valsts. Amerikāņi ir viena no pasaules etniski daudzveidīgākajām un daudzkulturālākajām nācijām.[4] ASV ir lielākā tautsaimniecība pasaulē, 2008. gadā tās iekšzemes kopprodukts bija 14,3 triljoni ASV dolāru (23% no visas pasaules IKP un gandrīz 21% no pirktspējas paritātes).[5][6] Tā ir viena no turīgākajām valstīm pasaulē pēc IKP uz vienu iedzīvotāju.
Pirms vairāku Eiropas valstu (Anglijas, Francijas, Nīderlandes, Spānijas un Zviedrijas) veiktās kolonizācijas 17. gadsimta sākumā ASV teritoriju apdzīvoja vienīgi Amerikas pamatiedzīvotāji un Havaju polinēzieši. 1776. gada 4. jūlijā kolonisti no 13 Lielbritānijas Karalistes kolonijām pieņēma Neatkarības deklarāciju, pasludinot neatkarību no Britu Impērijas.
ASV austrumos atrodas Apalaču kalni, rietumos — Klinšu kalni, bet vidusdaļā lielāko daļu no teritorijas aizņem Lielie līdzenumi. Lielie ogļu, naftas un citu derīgo izrakteņu krājumi, kā arī plašā imigrācija 19. un 20. gadsimtā veicināja strauju rūpniecības un tirdzniecības uzplaukumu. Mūsdienās amerikāņu ražotās preces, kā arī kultūra ir atpazīstamas visā pasaulē.
Etimoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1507. gadā vācu kartogrāfs Martins Valdzēmillers izveidoja pasaules karti, kurā viņš visas jaunatklātās Rietumu puslodes zemes itāliešu pētnieka un kartogrāfa Amerigo Vespuči vārdā nodēvēja par Ameriku (America).[7] Kādreizējās britu kolonijas pirmās izmantoja to kā jaunās savienības nosaukumu Neatkarības deklarācijā, kas bija "vienprātīga trīspadsmit Amerikas Savienoto Valstu Deklarācija", un to 1776. gada 4. jūlijā pieņēma "Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji" ("Representatives of the United States of America").[8] Pašreizējais nosaukums tika oficiāli noformēts 1777. gada 15. novembrī, kad Otrais Kontinentālais Kongress (Second Continental Congress) pieņēma Konfederācijas statūtus (Articles of Confederation). Vispārpieņemta ir arī īsā forma — ASV. Ir arī citas izplatītas valsts nosaukuma formas, piemēram, Savienotās Valstis vai vienkārši Amerika. Sarunvalodā dažreiz šī valsts tiek saukta arī par "Štatiem". Līdz 20. gadsimta otrajai pusei tās latviski dēvēja par Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm jeb ZAS Valstīm.[9]
Savienoto Valstu pilsoņus sauc par amerikāņiem. Izplatīti īpašības vārdi, kas tiek lietoti attiecībā uz valsti, ir arī "amerikāņu" un "ASV", piemēram, "amerikāņu vērtības", "ASV bruņotie spēki" u.t.t.
Sākotnēji angļu valodā frāzi "Savienotās Valstis" lietoja daudzskaitlī — piemēram, "the United States are" ("Savienotās Valstis ir") — tajā skaitā arī Savienoto Valstu Konstitūcijas trīspadsmitajā grozījumā, kas ratificēts 1865. gadā. Kā vienskaitļa formu — tas ir, "the United States is" — sāka lietot pēc Pilsoņu kara beigām. Šobrīd šīs frāzes standarta forma ir vienskaitlis; daudzskaitļa forma ir saglabāta idiomā "these United States" ("šīs Savienotās Valstis").[10]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pamatiedzīvotāji un eiropiešu kolonisti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Amerikas pamatiedzīvotāji mūsdienu Amerikas Savienoto Valstu teritorijā ieceļoja no Āzijas. Viņi aptuveni pirms 10—15 tūkstoš gadiem šķērsoja Beringa šaurumu un nonāca mūsdienu Aļaskas teritorijā. Laikam ritot, ciltis izklīda pa visu Ziemeļameriku.
1492. gadā Kristofors Kolumbs atklāja Karību jūras salas, bet pirmais eiropietis, kas tajā laikā piestāja mūsdienu ASV krastos, bija spānis Huans Ponse de Leons,[11] kurš 1513. gada 2. aprīlī izkāpa zemē, kuru nosauca par La Florida ("Ziedošā"). Pēc eiropiešu kolonistu ierašanās daudzi miljoni Amerikas pamatiedzīvotāju mira no infekcijas slimībām, piemēram, no bakām.[12]
1606. gadā Londonā un Plimutā izveidoja vairākas kompānijas, kas nodarbojās ar Amerikas ziemeļaustrumu krasta izpēti un apguvi. Pirmo angļu apmetni 1607. gadā uzcēla mūsdienu Virdžīnijas štatā un nosauca par Džeimstaunu. 1609. gadā Džeimstaunā izveidoja pirmo tabakas plantāciju, ap 1620. gadu ciematā dzīvoja vairāk nekā 1000 iedzīvotāju. Par spīti Jaunās pasaules vilinājumam, daudzi saskārās ar pārtikas trūkumu, kuru nespēja dot jaunatklātā zeme. 1619. gadā no Āfrikas uz Džeimstaunu atveda pirmos vergus.
1620. gada decembrī Masačūsetsas krastos piestāja kuģis "Mayflower" ar 109 angļu puritāņiem, un sākās Jaunanglijas kolonizācija. Šie ieceļotāji noslēdza savstarpēju vienošanos par demokrātiju, pašpārvaldi un pilsoņu tiesībām. Vēlāk līdzīgas vienošanās noslēdza Konektikutas, Ņūhempšīras un Rodailendas kolonisti. Līdz 1630. gadam Plimutas kolonijā izveidojās vairākas pilsētas, no 1630. līdz 1643. gadam Jaunanglijā no Eiropas ieradās vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku, bet dienvidu kolonijās uz dzīvi apmetās vairāk nekā 45 tūkstoši cilvēku.
75 gadu laikā radās 13 kolonijas — Ņūhempšīra, Masačūsetsa, Rodailenda, Konektikuta, Ņujorka, Ņūdžersija, Pensilvānija, Delavēra, Virdžīnija, Mērilenda, Ziemeļkarolīna, Dienvidkarolīna un Džordžija.
Neatkarība un paplašināšanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu],_by_John_Trumbull.jpg)
Pēc Septiņgadu kara 18. gadsimta vidū Apvienotā Karaliste no Francijas ieguva Kanādu un Luiziānas austrumu daļu. Pēc kara Lielbritānijas valsts kase bija lielos parādos, un tā kā nodokļi pašā Lielbritānijā jau bija augsti, tika nolemts ieviest tiešos nodokļus Amerikas kolonijās. Tas noveda pie koloniju iedzīvotāju neapmierinātības, sākās masu kustība. 1770. gados masu nemieri pārauga Neatkarības karā, kurš ilga no 1775. līdz 1783. gadam.
ASV pasludināja savu neatkarību 1776. gada 4. jūlijā, kad tās ar Francijas palīdzību sakāva Lielbritānijas koloniālo armiju. ASV Neatkarības deklarācija kļuva par politisku un filozofisku izaicinājumu Eiropai, jo saturēja fundamentālus apgaismības principus. Tā, atšķirībā no Eiropā dominējošām monarhisma attiecībām, ietvēra Džona Loka līgumattiecību nostādnes, Monteskjē idejas par varas dalīšanu valstī, Žana Žaka Ruso sabiedriskā līguma principus, kaut arī virkne deklarācijas autoru, tai skaitā Tomass Džefersons un Džordžs Vašingtons, bija vergturi.
1845. gadā ASV pievienojās Teksasa, kas izraisīja karu ar Meksiku. 1847. gada septembrī krita Meksikas galvaspisēta Mehiko un nākamā gada 2. februārī Meksika bija spiesta noslēgt miera līgumu, atdodot ASV plašas teritorijas (arī mūsdienu Kaliforniju, Nevadu, Jūtu, Arizonu, Ņūmeksiku, kā arī daļu Kolorādo un Vaiomingas).
Pilsoņu karš, industrializācija un imperiālisms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Amerikas pilsoņu kara cēloņi bija domstarpības štatu un federālās valdības attiecībās, kā arī konflikti saistībā ar vergturības izplatīšanos jaunajos štatos. Abrahams Linkolns, kurš bija pret verdzību noskaņotās Republikāņu partijas kandidāts, 1860. gadā tika ievēlēts par prezidentu. Pirms viņa stāšanās šajā amatā septiņi vergu štati paziņoja par atšķelšanos — ko federālā valdība uzskatīja par nelegālu rīcību — un izveidoja Amerikas Konfederācijas Valstis ("Confederate States of America"). Ar Konfederācijas uzbrukumu Samteras fortam (Fort Sumter) sākās Amerikas pilsoņu karš. Linkolna emancipācijas proklamēšana (Emancipation Proclamation) izraisīja verdzības beigas ziemeļu štatu savienībā. Pēc Savienības uzvaras 1865. gadā, trīs veiktie grozījumi ASV Konstitūcijā nodrošināja brīvību gandrīz četriem miljoniem afroamerikāņu, kuri iepriekš bija vergi,[13] kā arī padarīja viņus par pilsoņiem un piešķīra balsstiesības. Karš un tā iznākums izraisīja būtisku federālās varas palielināšanos.[14]
Pēc kara un Linkolna slepkavības radikālie republikāņi pielietoja Rekonstrukcijas politiku, kas bija vērsta uz Dienvidu štatu reintegrāciju un pārveidošanu, vienlaikus nodrošinot tikko atbrīvoto vergu tiesības. 1876. gada apstrīdēto prezidenta vēlēšanu risinājums, ko panāca 1877. gada kompromiss, noslēdza Rekonstrukcijas periodu; Džima Krova likumi drīz vien atņēma vēlēšanu tiesības daudziem afroamerikāņiem. Ziemeļu štatos urbanizācija un vēl nebijis imigrantu pieplūdums no Dienvideiropas un Austrumeiropas paātrināja industrializāciju. Imigrācijas vilnis, kas ilga līdz pat 1929. gadam, nodrošināja valsti ar darbaspēku un pārveidoja amerikāņu kultūru. Valsts attīstību veicināja augstu tarifu aizsardzība, nacionālās infrastruktūras veidošana un jauni banku noteikumi. 1867. gadā ASV no Krievijas Impērijas nopirka Aļasku. 1890. gada slaktiņš pie Vundednī strauta (Wounded Knee Massacre) bija pēdējais bruņotais konflikts ar indiāņiem.
1893. gadā Havaju salās dzīvojoši amerikāņu uzņēmēji gāza Havaju Karalistes vietējo iedzīvotāju monarhiju un 1898. gadā Savienotās Valstis anektēja Havaju arhipelāgu. Uzvara Spānijas-Amerikas karā tajā pašā gadā parādīja, ka ASV kļuvusi par vienu no pasaules lielvarām. Kara rezultātā ASV ieguva Puertoriko, Guamu un Filipīnas.
Pasaules kari un Lielā depresija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma ASV saglabāja neitrālu pozīciju. Vairums amerikāņu juta līdzi britiem un frančiem, tomēr daudzi bija noskaņoti pret iejaukšanos.[15] Tikai 1917. gadā Savienotās Valstis pievienojās Antantes valstīm, pavēršot notikumu gaitu pret Centrālajiem Spēkiem. Karam beidzoties, ASV Senāts nevēlējās ratificēt un neapstiprināja Versaļas līgumu, kas izveidoja Tautu Savienību. Valsts rīkojās saskaņā ar unilaterālisma politiku, kas robežojās ar izolacionismu.[16] 1920. gadā kustība par sieviešu līdztiesībām guva panākumus ar konstitucionālajiem grozījumiem, kas sievietēm piešķīra balsstiesības. Labklājība 1920. gados ("the Roaring Twenties") beidzās ar Volstrītas sabrukumu un bankrotu vilni 1929. gadā, kas izraisīja Lielo depresiju. Pēc Franklina D. Rūzvelta ievēlēšanas prezidenta amatā 1932. gadā sākās Jaunais kurss ("the New Deal"), kas palielināja valdības iejaukšanos ekonomikā.
Amerikas Savienotās Valstis pasludināja neitralitāti arī Otrā pasaules kara sākuma posmā, kad nacistiskā Vācija un PSRS 1939. gada septembrī okupēja Poliju. 1941. gada martā ASV sāka materiāli atbalstīt Antantes valstis saskaņā ar Lendlīzes programmu. 1941. gada 7. decembrī ASV pievienojās Sabiedrotajiem pēc Japānas Impērijas uzbrukuma Pērlhārborai. Iesaistīšanās šajā karā veicināja ASV saimniecības attīstību, sekmējot kapitālieguldījumus un darbavietu izveidi. ASV bija vienīgā valsts, kas Otrā pasaules kara dēļ kļuva bagātāka.[17] Sabiedroto valstu konferences Bretonvudsā (Bretton Woods) un Jaltā lika pamatus jaunai starptautisko organizāciju sistēmai, kas nostādīja ASV un Padomju Savienību pasaules notikumu centrā. Pēc uzvaras Eiropā 1945. gadā notika starptautiska konference Sanfrancisko, kuras laikā pieņēma Apvienoto Nāciju Hartu.[18] Savienotās Valstis radīja pirmos kodolieročus un kara beigās 1945. gada augustā uzmeta divas atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki, 2. septembrī Japāna kapitulēja.[19]
Aukstā kara periods
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Otrā pasaules kara ASV un PSRS visiem līdzekļiem tiecās pēc pasaules varas. Aukstā kara laikā pasaulē dominēja militārisms, izveidojās NATO un Varšavas pakts. ASV atbalstīja brīvo tirgu un demokrātiju, turpretim PSRS veicināja plānveida ekonomiku un autoritārismu. Amerikāņu karaspēks karoja ar ĶTR bruņotajiem spēkiem Korejas karā, kas ilga no 1950. līdz 1953. gadam. Pārstāvju palātas Pretamerikāņu darbības izmeklēšanas komiteja ierosināja vairākas izmeklēšanas pret kreiso partiju biedriem; senators Džozefs Makārtijs kļuva par komunistiski un kreisi noskaņoto amerikāņu vajāšanu galveno iniciatoru.
Pēc tam, kad 1961. gadā Padomju Savienība veica pirmo cilvēka lidojumu kosmosā, prezidents Džons Kenedijs izteica vēlmi, lai Amerikas Savienotās Valstis aizvestu "cilvēku uz Mēnesi". Kenedijs un Hruščovs novērsa Kubas raķešu krīzes pāraugšanu kodolkarā. Tajā pašā laikā ASV piedzīvoja ilgstošu saimniecības uzplaukumu. Pastiprinājās afroamerikāņu kustība pret segregāciju un diskrimināciju, ko vadīja Roza Pārksa un Mārtins Luters Kings. Pēc Džona Kenedija slepkavības 1963. gadā prezidents Lindons Džonsons pieņēma Pilsoņu Tiesību aktu (1964) un Aktu par balsstiesībām (1965). Džonsons un viņa amata pēctecis Ričards Niksons izvērsa Vjetnamas karu. Pieauga kontrkultūru kustība, kuru sekmēja protesti pret Vjetnamas karu, tumšādaino nacionālisms un seksuālā revolūcija.
Votergeitas skandāla rezultātā 1974. gadā Niksons kļuva par pirmo ASV prezidentu, kurš izvēlējās atkāpties no amata, nevis tikt apsūdzēts valsts noziegumā ar tādiem spriedumiem kā taisnīguma kavēšana un varas ļaunprātīga izmantošana. Viņa vietā par prezidentu kļuva viceprezidents Džeralds Fords. Džimija Kārtera administrācija 1970. gadu beigās iezīmējās ar stagflāciju un Irānas ķīlnieku krīzi. Ronalda Reigana ievēlēšana prezidenta amatā 1980. gadā veicināja izmaiņas nodokļu iekasēšanā un izdevumu prioritāšu ziņā. Viņa otrais termiņš šajā amatā izraisīja gan Irānas-Kontru skandālu (Iran-Contra scandal), gan arī attiecību uzlabošanos ar Padomju Savienību. Aukstais karš noslēdzās ar Padomju Savienības sabrukumu.
Mūsdienas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc PSRS sabrukuma ASV kļuva par dominējošo pasaules lielvaru, 1990. gados tās piedalījās Līča karā prezidenta Džordža H. V. Buša vadībā un Dienvidslāvijas karos prezidenta Billa Klintona vadībā. Līdz 2001. gadam ASV piedzīvoja ilgstošāko ekonomisko izaugsmi valsts vēsturē.[20] 2000. gada ASV prezidenta vēlēšanas noslēdzās ar Džordža V. Buša uzvaru.
2001. gada 11. septembrī Al-Qaida teroristi uzbruka Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā un Pentagonam, un ASV uzsāka Karu pret terorismu. 2001. gada beigās ASV Bruņotie spēki iebruka Afganistānā, gāza talibu valdību un iznīcināja Al-Qaida mācību nometnes. 2002. gadā prezidenta Buša administrācija sāka pieprasīt izmaiņas Irākas pastāvošajā režīmā un valsts iekārtā.[21] 2003. gadā koalīcijas bruņotie spēki iebruka Irākā, gāžot tās diktatoru Sadamu Huseinu. Starptautiskā cilvēktiesību aizstāvības organizācija "Amnesty International" apsūdzēja Savienotās Valstis cilvēktiesību pārkāpumos saistībā ar Karu pret terorismu un Irākas karu.[22]
2005. gadā viesuļvētra "Katrīna" izpostīja Ņūorleānu. Globālās ekonomikas krīzes laikā par ASV prezidentu ievēlēja Baraku Obamu, pirmo afroamerikāni ASV prezidenta amatā, kurš beidza Irākas karu.
2016. gada prezidenta vēlēšanas uzvarēja uzņēmējs Donalds Tramps, kurš īstenoja populistisku politiku, sāka celt žogu uz ASV un Meksikas robežas un ārpolitikā īstenoja "Amerika pirmajā vietā" principu. Demokrātu partijas kontrolētā ASV Kongresa Pārstāvju palāta atkārtoti nobalsoja par impīčmenta procedūras sākšanu pret Trampu, tomēr to noraidīja Senāts. 2020. gada prezidenta vēlēšanās uzvarēja Džo Baidens, kura laikā notika COVID-19 pandēmija un Krievijas 2022. gada iebrukums Ukrainā, kā arī saasinājās Trampa sāktais tirdzniecības karš ar Ķīnas Tautas Republiku.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Amerikas Savienoto Valstu platība ir gandrīz 9,83 miljoni km², bet kontinentālās daļas platība (bez kontinentālās, bet Kanādas atdalītās Aļaskas un Havaju salām) ir aptuveni 7,8 miljoni km². Aļaskas platība ir aptuveni 1,48 miljoni km², savukārt Havaju salu platība, kuras atrodas Klusā okeāna ziemeļu daļas centrā, ir tikai 16,2 tūkstoši km². ASV ir trešā lielākā valsts pasaulē pēc platības. Pirmās divas vietas ieņem Krievijas Federācija un Kanāda.
ASV pārvalda arī teritorijas Karību jūrā (Puertoriko un ASV Virdžīnas), bet Klusajā okeānā tās pārvaldē ir ASV Samoa, Guama un Ziemeļu Marianas Salas.
Valsts austrumu krastu apskalo Atlantijas okeāns, rietumu krastu Klusais okeāns, bet dienvidaustrumus Atlantijas okeāna Meksikas līcis. Ziemeļos tā robežojas ar Kanādu, bet dienvidos — ar Meksiku. ASV ir jūras robeža arī ar Krievijas Federāciju. Tā iet cauri Beringa šaurumam pie Aļaskas krastiem. Aļaskas ziemeļu krastu apskalo Ziemeļu Ledus okeāns.
Reljefs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]ASV teritorijā ir vairāki lieli ģeogrāfiski objekti. Austrumos pie Atlantijas okeāna krastiem atrodas Apalaču kalnu sistēma. Rietumos un dienvidos no tās atrodas zemienes, pa kurām plūst lielākās upes, piemēram, Misisipi un Misūri. Vēl uz rietumiem apvidus pārvēršas līdzenumos un prērijās, kurus sauc par Lielajiem līdzenumiem, bet aiz tiem sākas Klinšu kalni un Kordiljeru kalnu sistēma. Kordiljeru kalnu sistēma aizņem gandrīz visus rietumus.
Arī Aļaskā atrodas Kordiljeru kalnu sistēma. Tieši šeit atrodas arī valsts augstākais punkts, tas ir Denali (6193 m). Savukārt Havaju salas ir vulkāniskas salas, kuru augstākais punkts ir 4205 metrus virs jūras līmeņa, tas ir Maunakea.
Klimats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valsts lielā izmēra dēļ tajā ir praktiski ļoti plaša spektra klimats. Lielākā daļa no valsts atrodas mērenajā joslā, bet Havajas un Floridas dienvidu daļa atrodas tropu joslā, savukārt Aļaska atrodas arktiskajā joslā. No Lielo līdzenumu 100. meridiāna uz rietumiem ir sastopami arī pustuksneši.
ASV klimatu spēcīgi ietekmē gaisa masas, kas nāk no Klusā okeāna ziemeļu daļas. Savukārt ASV dienvidu štatus regulāri apdraud viesuļvētras jeb orkāni. 2005. gadā viena no tām, viesuļvētra "Katrīna", nopostīja Ņūorleānu, savukārt ASV vidienē regulāri plosās virpuļviesuļi.
Zemākā gaisa temperatūra ir reģistrēta Aļaskā. Tā sasniedza −62 °C.[23] Savukārt augstākā temperatūra ir reģistrēta Nāves ielejā, Kalifornijā, kur termometra stabiņš sasniedza +56,7 °C atzīmi.[24] Šī temperatūra ir par grādu zemāka, nekā pasaulē reģistrētā augstākā temperatūra.
Administratīvais iedalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Amerikas Savienotās Valstis ir federāla savienība, kas administratīvi iedalīta 50 štatos. Sākotnēji pastāvošie trīspadsmit štati bija trīspadsmit koloniju pēcteči, kuri pretojās britu likumiem. Lielākā daļa pārējo štatu tika pievienoti no teritorijām, kas tika iegūtas kara laikā vai arī tās iegādājās ASV valdība. Kā daži izņēmumi ir Vērmonta, Teksasa un Havajas: katrs no šiem štatiem, pirms tie pievienojās valstu savienībai, bija neatkarīga republika. Vēl citi izņēmumi ir tie štati, kurus veidojuši sākotnējo trīspadsmit štatu teritorijā dzīvojošie. Valsts vēstures pašā sākumā šādi tika izveidoti trīs štati: Kentuki no Virdžīnijas; Tenesī no Ziemeļkarolīnas; Meina no Masačūsetsas. Amerikas pilsoņu kara laikā Ziemeļvirdžīnija atdalījās no Virdžīnijas. Visjaunākais štats — Havajas — ieguva štata statusu 1959. gada 21. augustā. Štatiem nav tiesību atdalīties no savienības.
Štati kopā veido gandrīz ASV teritoriju; vēl divas citas teritorijas, kas uzskatāmas par neatņemamu ASV valsts daļu, ir Kolumbijas apgabals, federālais apgabals, kur atrodas galvaspilsēta Vašingtona, un Palmiras atols, kas ir neapdzīvots, bet ietilpst valsts teritorijā Klusajā okeānā. ASV pieder arī piecas lielas aizjūras teritorijas: Puertoriko un ASV Virdžīnas Karību jūrā un ASV Samoa, Guama un Ziemeļu Marianas Salas Klusajā okeānā. Šajās visās iepriekš minētajās teritorijās dzimušiem ir ASV pilsonība (izņemot tikai Amerikāņu Samoa teritorijā dzimušos).
|
|
.svg){kind=spacer}
Nacionālie parki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]ASV daba ir ļoti dažāda, tādēļ valstī ir daudzas aizsargājamas dabas teritorijas. Vecākais dabas parks ne tikai ASV, bet arī pasaulē ir Jeloustonas nacionālais parks. Tas tika nodibināts jau 1872. gadā. Pašlaik ASV ir 35 nacionālie parki. Tās ir plašas teritorijas, kurās ir gan vietas, kur apmeklētājus neielaiž, gan arī speciāli tūristiem iekārtotas vietas. Visvairāk apmeklētais ir Greitsmokimauntinsu nacionālais parks Dienvidapalačos, ko gadā apskata 9 miljoni tūristu. Valsts rietumdaļā pazīstamākie ir Jeloustonas geizeru parks, Lielais Kolorādo kanjons, kā arī Josemitu ieleja.
Valdība un vēlēšanas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Amerikas Savienotās Valstis ir pasaulē vecākā joprojām eksistējošā federācija. ASV ir konstitucionāla republika, "kurā vairākuma likumi nosaka minoritāšu tiesības, kas tiek aizsargātas ar likumu."[25] Tā būtībā ir veidota kā reprezentatīvā demokrātija, lai gan ASV pilsoņi, kuri dzīvo šīs valsts teritorijā, netiek pielaisti pie tiešas balsošanas federālo amatpersonu vēlēšanās.[26] Valdības darbību regulē pilnvaru nodalīšana, ko paredz Konstitūcija, kas kalpo par valsts galveno juridisko dokumentu. Amerikāņu federālajā sistēmā pastāv trīs līmeņu valdība — federālā, štata un vietējā; vietējās valdības pienākumi tiek vispārēji iedalīti starp apgabalu valdību un pašvaldībām. Gandrīz visos gadījumos izpildvaras un likumdošanas amatpersonas tiek ievēlētas pēc apgabala pilsoņu balsu vairākuma. Nepastāv proporcionālā pārstāvniecība federālā līmenī, un tas ir ļoti rets gadījums arī zemākos valdības līmeņos. Federālās un valsts juridiskās un ministru kabineta amatpersonas parasti ieceļ izpildvara un apstiprina likumdevēja vara, lai gan daži valsts tiesneši un amatpersonas tiek ieceltas pēc tautas balsojuma.
Federālā valdība sastāv no trim nozarēm:
- likumdošana: divpalātu Kongress, ko veido Senāts un Pārstāvju palāta; pieņem federālos likumus, deklarē karu, pieņem līgumus un vienošanās, pieder vara pār naudas līdzekļiem un vara par amatpersonu atcelšanu no amata, tādējādi tai pieder iespēja atcelt no amata valdības locekļus.
- izpildvara: prezidents ir militārais virspavēlnieks; pieder veto tiesības likumdošanas likumprojektos, pirms tiek pieņemts likums; ieceļ Ministru kabinetu un citas amatpersonas, kuras pārrauga un īsteno federālos likumus un politiku.
- tiesu vara: Augstākā tiesa un zemākās federālās tiesas, kurās tiesnešus ieceļ prezidents saskaņā ar Senāta apstiprinājumu; skaidro likumus un atceļ tos likumus, kuri uzskatāmi par nekonstitucionāliem.
Pārstāvju palāta ietver 435 biedrus, no kuriem ikviens pārstāv kongresa apgabalu termiņā uz diviem gadiem. Pārstāvju palātas amati ir proporcionāli iedalīti starp štatiem, vadoties pēc iedzīvotāju skaita katros desmit gados. Tā, piemēram, pēc 2000. gadā veiktās tautas skaitīšanas, septiņiem štatiem pieder kā minimums vismaz viens pārstāvis, turpretim Kalifornijai, kas ir vislielākais štats pēc iedzīvotāju skaita, pieder piecdesmit trīs amata vietas. Senātā ir 100 biedri, kurā katru štatu pārstāv divi senatori, kas vairumā gadījumu tiek ievēlēti uz sešu gadu termiņu; viena trešdaļa no Senāta amata posteņiem tiek ievēlēti katru otro gadu. Prezidents tiek ievēlēts uz četru gadu termiņu un var tikt ievēlēts amatā ne vairāk kā uz diviem termiņiem. Prezidentu neievēl pēc tiešā balsojuma, bet pēc netiešās vēlēšanu kolēģijas sistēmas, kurā izšķirošās balsis sadala štati. Augstākajā tiesā, ko vada ASV galvenais tiesnesis, ir deviņi biedri, kas atrodas šajos amatos uz mūžu. Valstu jeb štatu valdības ir veidotas pēc aptuveni līdzīga parauga; Nebraskas štatam vienīgajam ir vienkameras likumdošanas vara. Katra štata gubernatori tiek ievēlēti tiešā veidā.
Visi likumi un procedūras gan štatos, gan federālajās valdībās ir priekšmets, kuru iespējams pārskatīt, un jebkurš likums, kas nav saskaņā ar Konstitūciju, ir atceļams. Konstitūcijas oriģinālteksts paredz federālās valdības struktūru un pienākumus, kā arī tās saikni ar katru štatu individuāli. Konstitūcijas pirmais pants aizsargā tiesības izmantot habeas corpus principu, kas saistīts ar aizsardzību pret iespējami nelikumīgu apcietinājumu (ieslodzītajiem nodrošina tiesības apstrīdēt viņu aizturēšanu, kas uzliek pienākumu varas iestādēm pierādīt aizturēšanas pamatotību), bet trešais pants garantē tiesības uz tiesas procesu un likumīgu iztiesāšanu visās krimināllietās. Ja Konstitūcijā tiek veikti grozījumi, tiem jāgūst atbalsts vismaz no trīs ceturtdaļām štatu. Konstitūcijā ir veikti grozījumi divdesmit septiņas reizes; pirmie desmit grozījumi, kas sastādīja Tiesību bilu, un Četrpadsmitais grozījums paredz galveno pamatu amerikāņu individuālajām tiesībām.
Partijas, ideoloģija un politika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lielākajā daļā savas vēstures ASV politika darbojusies pēc saskaņā ar divpartiju sistēmas. Vēlētiem amatiem visos līmeņos štata administrētās primārās vēlēšanās tiek izvēlēti galvenie partiju kandidāti, kas piedalīsies turpmākajās vispārējās vēlēšanās. Kopš 1856. gada vispārējām vēlēšanām galvenās partijas ir bijušas Demokrātiskā partija (the Democratic Party), kura dibināta 1824. gadā, un Republikāniskā partija (the Republican Party), kura dibināta 1854. gadā. Kopš Pilsoņu kara laikiem tikai viens trešās partijas prezidenta kandidāts — bijušais prezidents Teodors Rūzvelts, kurš darbojās kā Progresa aizstāvis jeb Progresists 1912. gadā — ir ieguvis 20% tautas balsošanā.
Amerikāņu politiskajā kultūrā Republikāņu partija tiek uzskatīta par centrāli labējo jeb "konservatīvo" partiju, savukārt Demokrātu partija uzskatāma par centrāli kreiso jeb "liberālo" partiju. Ziemeļaustrumu un Rietumu krasta štati, kā arī daži no Lielo ezeru štatiem, kuri tiek dēvēti arī par "zilajiem štatiem" (blue states), ir relatīvi liberāli. Tā sauktie "sarkanie štati" (red states) ASV dienvidos un lielākā daļa Lielā līdzenuma un Klinšu kalnu štati ir relatīvi konservatīvi.
2008. gada vēlēšanās prezidenta amatu ieguva demokrāts Baraks Obama, kurš bija 44. prezidents ASV un pirmais afroamerikānis, kurš ievēlēts šajā amatā. Visi iepriekšējie prezidenti bijuši tikai eiropiešu izcelsmes pārstāvji. 2008. gada prezidenta vēlēšanas arī parādīja, ka Demokrātu partija nostiprina savu ietekmi un kontroli gan Pārstāvju palātā, gan Senātā. 111. Savienoto Valstu Kongresā Senāts ietvēra 57 demokrātus, divus neatkarīgos pārstāvjus, kuri slēgtā pirmsvēlēšanu kampaņā piedalījās kopā ar demokrātiem, un 40 republikāņi (tika diskutēts par vēl vienu amata posteni); Pārstāvju palāta ietver 256 demokrātus un 178 republikāņus (viens amata postenis ir vakants). Pēc demokrātu posma tauta 2016. gadā atkal izvēlējās republikāņus, tad 2020. gadā atkal demokrātus, visos gadījumos ar nelielu un reizēm zaudētāju apstrīdētu starpību.
Ārpolitika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Amerikas Savienotajām Valstīm pieder globāla ietekme ekonomikas, politikas un militārā jomā. ASV ir pastāvīgs biedrs Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības Padomē, un Ņujorkā atrodas ANO galvenā mītne jeb centrālā pārvalde. Gandrīz visām valstīm ir savas vēstniecības, kuras atrodas Vašingtonā, kā arī daudzi konsulāti visā valsts teritorijā. Turklāt gandrīz visas valstis uzņem savās valstīs amerikāņu diplomātiskās pārstāvniecības. Tomēr Kubai, Irānai, Ziemeļkorejai, Butānai, Sudānai un Ķīnas Republikai (Taivānai) dažādu iemeslu dēļ nepastāv oficiālas diplomātiskas attiecības ar Savienotajām Valstīm.
ASV ir īpašas attiecības ar Apvienoto Karalisti, kā arī spēcīga saikne ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Japānu, Izraēlu un NATO dalībvalstīm. Notiek cieša sadarbība arī ar valstīm, kas atrodas Amerikas valstu organizācijā (AVO) ("Organization of American States", OAS), kā arī ar valstīm, ar kurām noslēgti līgumi par brīvo tirdzniecību kā, piemēram, trīspusīgais Ziemeļamerikas Brīvās tirdzniecības līgums ("North American Free Trade Agreement", NAFTA) ar Kanādu un Meksiku. 2005. gadā ASV ieguldīja $27 miljardus oficiālās attīstības atbalstam, kas bija vairāk kā jebkur citur pasaulē. Tomēr, kas attiecas uz valsts bruto ienākuma daļu (GNI — gross national income), ASV ar tikai 0,22% devumu ierindojās divdesmitajā vietā divdesmit divu donorvalstu vidū, tas ir, valstu vidū, kas sniedz ekonomisku palīdzību. Nevalstiskie jeb ar valdību nesaistītie avoti kā, piemēram, privāti dibināti uzņēmumi, korporācijas jeb akciju sabiedrības, izglītības un reliģiskās iestādes šim mērķim ziedoja $96 miljardus. Kopējā summa — $123 miljardi — ir lielāka nekā jebkur citur pasaulē un septītajā vietā pēc valsts bruto ienākuma procentuālās attiecības.[27]
Pēc PSRS sabrukuma ASV kļuva par vienīgo globāla mēroga lielvalsti pasaulē, nenoliedzamu līderi ekonomiskajā, politiskajā un militārajā ziņā. Ārpolitikā uzsāka aktīvu t.s. karsto punktu nomierināšanas stratēģiju, Rietumu demokrātijām naidīgu politisku režīmu iegrožošanu vai pat likvidēšanu t.s. trešās pasaules valstīs un bijušajās PSRS satelītvalstīs.
Lielākās problēmas ir reālpolitikas rīcības saskaņošana ar starptautiskajām tiesībām, un saskaršanās ar kardināli jaunu problēmu: politisko terorismu, kas vērsts konkrēti pret ASV un to sabiedroto īstenoto politiku, piemēram, 2001. gada 11. septembra uzbrukums, kurā vaino teroristu organizāciju Al-Qaida.
Bruņotie spēki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]_underway_in_the_South_China_Sea_on_8_May_2006_(060508-N-4166B-030).jpg)
Prezidentam pieder valsts bruņoto spēku virspavēlnieka tituls, un tieši prezidents ieceļ šo bruņoto spēku vadītājus, kā arī aizsardzības ministru (secretary of defence) un apvienotā militārā štāba priekšniekus jeb vadītājus (Joint Chiefs of the Staff). ASV Aizsardzības departaments pārvalda bruņotos spēkus, tai skaitā armiju, jūras kara floti, jūras kājniekus un gaisa karaspēkus. ASV krasta apsardzi miera laikos vada Dzimtenes drošības departaments, bet kara laikā — Jūras kara flotes departaments. 2005. gadā militārajā nozarē ASV aktīvā dienestā bija nodarbināti 1,38 miljoni darbinieku,[28] kā arī ir vairāki simti tūkstošu gan Militārajās rezervēs, gan Nacionālajā gvardē (National Guard); kopumā iesaistīti vairāk nekā 2,3 miljoni cilvēku. Arī Aizsardzības departamentā kopumā nodarbināti gandrīz 700 000 civilpersonu, neskaitot darba izpildītājus. Militārais dienests ASV ir brīvprātīgs, taču karaklausība, tas ir, obligātais militārais dienests iespējams karalaikā ar Obligātā kara dienesta sistēmas starpniecību (Selective Service System). Amerikas bruņotie spēki var tikt strauji pārvietoti ar lielās gaisa spēku flotes palīdzību, kas sastāv no lidaparātu transporta un gaisa tankeriem degvielas krājumu papildināšanai, kā arī, izmantojot Jūras kara floti ar vienpadsmit aktīviem aviācijas bāzeskuģiem, Jūras flotes ekspedīcijas vienības gan Atlantijas, gan Klusā okeāna kara flotēs. Ārpus Savienoto Valstu robežām ASV militāri spēki 2005. gadā bija izvietoti 770 bāzēs un iestādēs ikvienā kontinentā izņemot Antarktīdu.[29] ASV globālās militārās klātbūtnes (ar savu karaspēku citu valstu teritorijās) pakāpe ir iedvesmojusi dažus zinātniekus un izglītotās personas raksturot Savienotās Valstis kā "(militāro) bāzu impēriju".[30]
Kopējie ASV militārie izdevumi 2006. gadā bija 528 miljardus dolāru, kas bija 46% no pasaules militāro izdevumu apjoma un pārsniedza pārējo turpmāko četrpadsmit lielāko nacionālo militāro izdevumu kopskaitu. (Analoģiski runājot par pirktspējas paritāti, tas bija vairāk nekā turpmākie seši pirktspējas nacionālie izdevumi kopā). Iedzīvotāju vidējie izdevumi $1,756 dolāru apmērā bija aptuveni desmit reizes vairāk nekā šāds vidējais rādītājs pasaulē.[31] Runājot par IKP, ASV militārie izdevumi 4,06% apmērā 2006. gadā ierindojās 27. vietā starp 172 valstīm.[32] Ierosinātais Aizsardzības departamenta budžets 2009. gadam — t.i., $515,4 miljardi dolāru — ir pieaugums par 7% pēc 2008. gada un gandrīz 74% pieaugums pēc 2001. gada.[33] Ir aprēķināts, ka Irākas karš Amerikas Savienotajām Valstīm izmaksājis $2,7 triljonus dolāru.[34] Uz 2009. gada 3. maiju, ASV bija zaudējušas 4 284 karā kritušos un vairāk nekā 31 000 karavīru ir tikuši ievainoti.[35]
Saimniecība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Ekonomiskie rādītāji | |
|---|---|
| Bezdarbs | 8,9%2009. gada aprīlī[36] |
| IKP pieaugums | −5,7%2009. gada 1. ceturksnī [1,1%2008. gadā][37] |
| Inflācija | −0,7%no 2008. gada aprīļa līdz 2009. gada aprīlim[38] |
| Valsts budžets | $11,383 triljoni2009. gadā 2. jūnijā[39] |
| Nabadzība | 12,5%2007. gadā[40] |
ASV ir jaukta kapitālistiskā ekonomika, ko sekmē bagātīgi dabas resursi, labi attīstīta infrastruktūra un augsts produktivitātes līmenis.[41] Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda sniegto informāciju, ASV iekšzemes kopprodukts (IKP) 14,3 triljonu apmērā veido 23% no pasaules kopējā bruto produkta — tirgus valūtas kursu līmeņos — un gandrīz 21% no kopējā pasaules bruto produkta — pirktspējas paritātes līmenī.[5] Kā lielākais nacionālais IKP līmenis pasaulē tas bija par 4% mazāk nekā Eiropas Savienības kopējais IKP pirktspējas paritātes līmenī 2007. gadā.[42] ASV ierindojas septiņpadsmitajā vietā pasaulē pēc IKP nominālvērtības uz vienu cilvēku un sestajā vietā pēc IKP uz vienu cilvēku pēc pirktspējas paritātes.[5] Savienotās Valstis ir lielākais preču importētājs un trešais lielākais eksportētājs pasaulē, lai gan eksporta līmenis uz vienu cilvēku ir relatīvi zems. ASV galvenie tirdzniecības partneri ir Kanāda, Ķīna, Meksika, Japāna un Vācija.[43] Eksporta pamatpreces ir elektroierīces, tai pat laikā transportlīdzekļi ir ASV galvenie importa produkti.[44] Globālās konkurētspējas pārskatā (Global Competitiveness Report) ASV atrodas vispārēji valstu sarakstu augšējās pozīcijās.[45] Pēc paplašināšanas un attīstības perioda, kas ilga tikai sešus gadus, ASV kopš 2007. gada decembra nokļuva saimniecības lejupslīdes fāzē,[46] kopā ar lielu daļu pārējās pasaules.
Ir aprēķināts, ka 2009. gadā privātais sektors veido 55,3% no ASV ekonomikas, un federālo valdību darbība veido 24,1%, bet valsts un vietējās pašvaldības darbības (ieskaitot pārvedumus federālajā līmenī) — atlikušos 20,6%.[47] ASV saimniecība ir postindustriāla, kurā apkalpojošā jeb pakalpojumu nozare veido 67,8% IKP.[48] Ieņēmumu ziņā vadošās uzņēmējdarbības nozares ir vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; neto ienākumu ziņā vadošās ir finanšu un apdrošināšanas nozares.[49] ASV joprojām paliek rūpnieciska valsts, kurā vadošā ražošanas joma ir ķīmiskie produkti.[50] Valsts ir trešā lielākā naftas ražotājvalsts pasaulē un vienlaikus lielākā naftas importētāja.[51] ASV ir pasaulē galvenā elektroenerģijas un atomenerģijas, kā arī šķidrās dabasgāzes, sēra, fosfātu un sāļu ražotāja. Lai arī lauksaimniecības nozare veido tikai nepilnu 1% no IKP,[48] Savienotās Valstis ir pasaulē lielākā kukurūzas[52] un sojas pupiņu ražotāja.[53] Ņujorkas fondu birža (the New York Stock Exchange) ir pasaulē lielākā birža pēc dolāru apgrozījuma.[54] "Coca-Cola" un "McDonald's" ir divi visatpazīstamākie zīmoli pasaulē.[55]
2005. gadā 155 miljoni personu bija nodarbinātas, saņemot ienākumus, un 80% šo cilvēku strādāja pilna laika štata amatos.[56] Vairākums personu, t.i. 79%, bija nodarbināti apkalpojošā jeb pakalpojumu nozarē.[57] Veselības aprūpe un sociālā palīdzība ir vadošās nozares iedzīvotāju nodarbinātībā, kurās strādā aptuveni 15,5 miljoni cilvēku.[58] Apmēram 12% strādnieku un darbinieku ir iekļauti dažādās apvienībās un biedrībās, salīdzinot ar 30% Rietumeiropā.[59] Pasaules Banka ierindo ASV pirmajā vietā pēc darbinieku un strādājošo pieņemšanas un atlaišanas.[60] Laikā no 1973. līdz 2003. gadam vidusmēra amerikāņa darba stundu skaits ir pieaudzis par 199 stundām gadā.[61] Daļēji šī iemesla dēļ Amerikas Savienotās Valstis joprojām saglabā augstākos darba ražīguma rādītājus pasaulē. Tomēr ASV vairs nav tādā vadošajā pozīcijā vienas stundas darba ražīguma ziņā, kā tā bija 1950. gados līdz 1990. gadu sākumam; strādājošie Norvēģijā, Francijā, Beļģijā un Luksemburgā šobrīd uzrāda daudz produktīvāku darbu vienas stundas vienībās.[62] Salīdzinot ar Eiropu, ASV mantas jeb īpašuma nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa likme ir kopumā augstāka, bet ar darbaspēku saistītās, it īpaši patēriņa nodokļu likmes ir zemākas.[63]
Ienākumi un tautas attīstība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saskaņā ar ASV Statistikas Biroja (United States Census Bureau) datiem, vidējie mājsaimniecības ienākumi pirms nodokļu nomaksas 2007. gadā veidoja $50 233 dolārus. Šādi vidējie ienākumi Mērilendā veidoja $68 080 dolārus, bet Misisipi štatā tie bija $36 338 dolāri.[40] Izmantojot pirktspējas paritātes valūtas kursus, vispārējie vidējie rādītāji ir līdzīgi tiem, kas raksturīgi attīstīto nāciju vispārtikušākajām ļaužu šķirām. Pēc straujas pazemināšanās 20. gadsimta vidū nabadzības līmenis atrodas nemainīgā līmenī kopš 1970. gadu sākuma, un aptuveni 11—15% amerikāņu ik gadu atrodas zem nabadzības līmeņa, savukārt 58,5% cilvēku pavada vismaz gadu nabadzībā, būdami vecumā no 25 līdz 75 gadiem.[64][65] 2007. gadā 37,3 miljoni amerikāņu dzīvoja nabadzībā.[40] Tomēr ASV labklājības līmenis ir viens no augstākajiem pasaulē, kas samazina gan relatīvo nabadzību, gan absolūto nabadzības līmeni.[66][67] Kamēr amerikāņu labklājības līmenis veiksmīgi ļauj samazināt nabadzību gados vecāko cilvēku vidū,[68] gados jaunāki cilvēki saņem tikai relatīvi nelielu palīdzību.[69] 2007. gadā UNICEF (Apvienoto Nāciju Starptautiskā bērnu fonda) veiktais pētījums par bērnu labklājību divdesmit vienā industrializētā valstī ierindoja Savienotās Valstis pirmspēdējā vietā.[70]
Neskatoties uz produktivitātes strauju pieaugumu, kā arī zemu bezdarba un inflācijas līmeni, ienākumu peļņa kopš 1980. gada ir bijusi daudz palēlinātāka nekā iepriekšējās desmitgadēs; ienākumu palielināšanās ir vairs ne tik plaši izplatīta iezīme, bez tam to pavada palielināts ekonomiskā nedrošības situācija. Laika posmā no 1947. līdz 1979. gadam patiesais vidusmēra ienākumu līmenis palielinājās par 80% visās ļaužu šķirās — nabadzīgāko amerikāņu ienākumi pieauga pat straujāk nekā bagāto ienākumi.[71][72] Vidusmēra mājsaimniecības ienākumi visu ļaužu šķiru gadījumos ir auguši kopš 1980. gada,[73] lielākoties pateicoties tam, ka vairāk bija mājsaimniecību, kur pelnīja abi pieaugušie, kā arī dzimumu nevienlīdzība tika izskausta, darba stundas pagarinātas, taču attīstība un izaugsme ir bijusi lēnīgāka un lielā mērā bijusi vērsta tikai uz pašu „augšgalu”.[66][71][74] Tādējādi ienākumu daļa pašā augšgalā 1% visbagātāko cilvēku bija 21,8% no kopējā ziņotā ienākumu daudzuma 2005. gadā, un kopš 1980. gada šī ienākumu procentuālā likme ir vairāk nekā dubultīgi palielinājusies,[75] kas ASV padarīja par valsti ar lielāko ienākumu nevienlīdzību attīstīto nāciju vidū.[66][76] 1% ienākumu nodrošina 27,6% visu veidu federālo nodokļu ieņēmumus; 10% — 54,7% federālo nodokļu ieņēmumus.[77] Labums, kas tiek gūts no ienākumiem, tiek lielā mērā koncentrēts: bagātākie 10% cilvēku no pieaugušo iedzīvotāju vidus pieder 69,8% no valsts saimniecības bagātības, kas ir otra lielākā šāda daļa attīstīto valstu vidū.[78] 1% personu pieder 33,4% no valsts neto bagātības.[79]
Transports
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kas attiecas uz 2003. gadu, uz 1 000 amerikāņiem bija 759 automašīnas, salīdzinot ar nākamā gada rādītājiem Eiropas Savienībā, kur uz 1 000 iedzīvotājiem bija tikai 472 automašīnas.[80] Aptuveni 40% no personīgajiem transportlīdzekļiem ir busiņi, sporta mašīnas un vieglās kravas automašīnas.[81] Vidusmēra pieaugušais amerikānis (uzskaitot visus — gan tos, kuri paši vada un nevada automašīnas) katru dienu ceļā pavada 55 minūtes, nobraucot 47 kilometrus.[82] ASV starppilsētu pasažieru dzelzceļa sistēma ir relatīvi vāja.[83] Tikai 9% no kopējiem braucieniem, kas tiek mēroti ceļā uz/no darbu, ASV tiek pavadīti sabiedriskajā transportā, salīdzinot ar Eiropu, kur tie ir 38,8%.[84] Velosipēdi tiek lietoti minimāli, ievērojami mazāk nekā Eiropā.[85] Civilās aviācijas nozare ir pilnībā privatizēta, tomēr vairums lielāko lidostu pieder valstij. Piecas pasaulē lielākās aviolīnijas pēc pārvadāto pasažieru skaita ir amerikāņu: pirmajā vietā ierindojas lidsabiedrība "American Airlines".[86] No pasaules trīsdesmit visnodarbinātākajām un visrosīgākajām pasažieru lidostām sešpadsmit atrodas ASV, ieskaitot šī saraksta pašā augšgalā esošo un vadošo Atlantas Starptautisko lidostu.[87]
Enerģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]ASV enerģijas tirgus apjoms ir 29 000 teravatstundas elektroenerģijas gadā. Enerģijas patēriņš uz vienu cilvēku ir ekvivalents 7,8 tonnasu naftas patēriņam gadā, salīdzinot, piemēram, ar Vāciju, kur tas ir 4,2 tonnas, bet toties Kanādā šis lielums sasniedz 8,3 tonnas. 2005. gadā 40% no šīs enerģijas tika iegūtas no naftas, 23% no akmeņoglēm un 22% no dabasgāzes. Atlikušo procentuālā daļu apgādāja ar atomenerģijas un atjaunojamās enerģijas resursu palīdzību.[88] Savienotās Valstis ir lielākais naftas patērētājs pasaulē.[89] Desmitgadēm ilgi atomenerģijai bijusi relatīvi ierobežota loma salīdzinot ar daudzām citām attīstītām valstīm. 2007. gadā tika aizpildīti vairāki pieteikumi jaunām atomelektrostacijām.[90]
Demogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tiek uzskatīts, ka ASV iedzīvotāju kopskaits pēc ASV Statistikas biroja datiem ir 306 507 000 iedzīvotāji,[91] ieskaitot aplēses par 11,2 miljoniem nelegālo imigrantu.[92] Valsts ir trešā visapdzīvotākā pasaulē pēc Ķīnas un Indijas. ASV populācijas pieauguma līmenis ir 0,89%,[57] salīdzinājumā ar 0,16% Eiropas Savienībā.[93] Dzimstības līmenis ASV ir 14,16% uz 1000 iedzīvotājiem, kas ir 30% zem vidējā rādītāja pasaulē un vairāk nekā jebkurā Eiropas valstī, izņemot Albāniju un Īriju.[94] 2008. finanšu gadā 1,1 miljonam imigrantu tika piešķirta likumīga dzīvesvieta.[95] Meksika ir bijusi galvenais jaunu rezidentu jeb iedzīvotāju avots vairāk nekā divas desmitgades; kopš 1998. gada Ķīna, Indija un Filipīnas ir bijušas valstu pirmajā četriniekā, no kurām ik gadu uz ASV dodas visvairāk imigrantu.[96] Savienotās Valstis ir vienīgā industrializētā valsts, kurā joprojām tiek paredzēts liels populācijas pieaugums.[97]
ASV iedzīvotāju izcelsme ir ļoti dažāda — trīsdesmit vienā izcelsmes grupā ir vairāk nekā miljons biedru.[98] Baltādainie amerikāņi ir lielākā rasu grupa, kas no vācu amerikāņiem, īru amerikāņiem un angļu amerikāņiem veido trīs no ASV četrām lielākajām iedzīvotāju izcelsmju grupām.[98] Afroamerikāņi ir nācijas lielākā rasu minoritāte un trešā lielākā no izcelsmju grupām.[98][99] Aziāti ir ASV valsts otra lielākā rasu minoritāte; divas lielākās Āzijas amerikāņu izcelsmju grupas ir ķīnieši un filipīnieši.[98] 2007. gadā ASV populācija ietvēra pēc aprēķiniem 4,5 miljonus cilvēku ar Amerikas indiāņu vai Aļaskas vietējās izcelsmes iedzīvotāju (2,9 miljoni tikai šādas izcelsmes iedzīvotāju) un vairāk nekā 1 miljons dažu vietējo havajiešu vai Klusā Okeāna salu izcelsmes iedzīvotāju (0,5 miljoni).[99][100]
Spāņu un latīņamerikāņu populācijas pieaugums ir galvenā iedzīvotāju procesu jeb demogrāfijas ievirze. 45,4 miljoni spāņu amerikāņu izcelsmes iedzīvotāju tiek identificēti kā ar atšķirīgu "etniskumu" saskaņā ar Statistikas biroju (Census Bureau); 64% spāņu amerikāņu ir meksikāņu izcelsmes.[101] Laikā no 2000. līdz 2007. gadam, valsts spāņu populācija pieauga par 27%, tai pat laikā ne-spāniskas izcelsmes populācija palielinājās tikai par 3,6%.[99] Lielākā daļa no šī pieauguma ir imigrācijas dēļ; kas attiecas uz 2007. gadu, 12,4% ASV iedzīvotāju bija ārvalstīs dzimušie, no kuriem 54% bija dzimuši un nākuši no Latīņamerikas.[102] Dzimstība arī ir viens no noteicošajiem faktoriem; vidusmēra spāņu izcelsmes sieviete savas dzīves laikā pasaulē laiž trīs bērnus. Salīdzinājumam — dzimstības līmenis nespāniskas izcelsmes tumšādaino sieviešu vidū ir 2,2% un ne-spāniskas izcelsmes baltādaino sieviešu vidū — 1,8% (zem 2,1% līmeņa).[97] Minoritātes (kā definēts pēc ASV Statistikas biroja datiem, vēl bez ne-spāniskas izcelsmes un vairāku rasu baltādainajiem cilvēkiem) veido 34% no populācijas; 2008. gadā tika prognozēts, ka šie cilvēki būs minoritāte tikai līdz 2024. gadam.[103]
Aptuveni 79% amerikāņu dzīvo pilsētu teritorijās (saskaņā ar Statistikas biroja datiem šādas teritorijas ietver arī piepilsētas); aptuveni puse no šiem iedzīvotājiem mājo pilsētās, kuru iedzīvotāju skaits pārsniedz 50 000.[104] 2006. gadā 254 šādās pilsētās bija vairāk nekā 100 000 un deviņās pilsētās bija vairāk nekā 1 miljons iedzīvotāju, un četrās pasaules mēroga pilsētās populācija pārsniedza 2 miljonus (Ņujorkā, Losandželosā, Čikāgā un Hjūstonā).[105] ASV ir piecdesmit metropoles jeb lielpilsētu teritorijas, kurās iedzīvotāju skaits ir lielāks par 1 miljonu.[106] No piecdesmit metropoļu teritorijām, kas visstraujāk attīstās, divdesmit trīs atrodas ASV rietumos un divdesmit piecas — dienvidos. Atlantas, Dalasas, Hjūstonas, Fīniksas un Kalifornijas metropoļu teritorijas visas ir augušas par vairāk nekā trīs ceturtdaļām miljona iedzīvotāju laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam.[107]
| Lielākās ASV pilsētas | ||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Vieta | Pilsēta | Štats | Iedz.[108][109] | Vieta pēc metropoles | Metropoles iedz.[110] | Reģions[111] | ||||
| 1 | Ņujorka | Ņujorka | 8 250 567 | 1 | 18 818 536 | Ziemeļaustrumi | ||||
| 2 | Losandželosa | Kalifornija | 3 849 378 | 2 | 12 950 129 | Rietumi | ||||
| 3 | Čikāga | Ilinoisa | 2 833 321 | 3 | 9 505 748 | Vidējie rietumi | ||||
| 4 | Hjūstona | Teksasa | 2 169 248 | 6 | 5 539 949 | Dienvidi | ||||
| 5 | Fīniksa | Arizona | 1 512 986 | 13 | 4 039 182 | Rietumi | ||||
| 6 | Filadelfija | Pensilvānija | 1 448 394 | 5 | 5 826 742 | Ziemeļaustrumi | ||||
| 7 | Sanantonio | Teksasa | 1 296 682 | 29 | 1 942 217 | Dienvidi | ||||
| 8 | Sandjego | Kalifornija | 1 256 951 | 17 | 2 941 454 | Rietumi | ||||
| 9 | Dalasa | Teksasa | 1 232 940 | 4 | 6 003 967 | Dienvidi | ||||
| 10 | Sanhosē | Kalifornija | 929 936 | 30 | 1 787 123 | Rietumi | ||||
| 2006. gada ASV tautas skaitīšanas biroja dati | ||||||||||
Zinātne un tehnoloģijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
ASV ir bijušas starp līderiem zinātnisko pētījumu un tehnoloģisko inovāciju ziņā kopš 19. gadsimta beigām. 1876. gadā Aleksandrs Greiems Bells saņēma pirmo ASV patentu telefonam. Tomasa Edisona laboratorijā tika izveidots skaņu plašu atskaņotājs (fonogrāfs), kā arī pirmā ilgāku laiku darbojošās gaismas spuldze un pirmā kinokamera. Nikola Tesla bija maiņstrāvas, ģeneratora un radio atklājējs. 20. gadsimta sākumā Ransoma E. Oldsa (Ransom E. Olds) un Henrija Forda automašīnu ražošanas kompānijas ieviesa montāžas konveijeri. Brāļi Raiti 1903. gadā veica pirmo ilgstošo un vadīto lidojumu.[112] Nacisma uzplaukums 1930. gados piespieda daudzus Eiropas zinātniekus, ieskaitot Albertu Einšteinu un Enriko Fermi imigrēt uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara laikā Manhetenas projekta ietvaros tika izveidoti kodolieroči, tādējādi piesakot Atomenerģijas laikmetu (Atomic Age). Lidojumi kosmosā radīja strauju raķešbūves, materiālu zinātnes un datoru attīstību. ASV lielā mērā attīstīja ARPANET Perspektīvo pētījumu pārvaldes tīklu un tā "pēcteci" — Internetu. Mūsdienās lielākā daļa finansējuma zinātnei un attīstībai — tas ir, 64% — tiek gūti no privātā sektora.[113] ASV ir līderis zinātnisko pētījumu rakstu krājumu un ietekmīguma faktora ziņā.[114] Amerikāņiem pieder augsta līmeņa tehnoloģiskās patēriņa preces,[115] un gandrīz pusei ASV mājsaimniecību jau 2006. gadā bija platjoslas pieeja Internetam.[116] Šī valsts ir galvenā ģenētiski modificētas pārtikas izveidotāja un audzētāja; vairāk kā puse no pasaules zemes, kas apstādīta ar biotehnoloģisko labību, atrodas Savienotajās Valstīs.[117]
Kultūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Amerikāņi ir daudzkulturāla nācija. Savienotajās Valstīs dzīvo dažādas etniskās grupas, kurām ir atšķirīgas tradīcijas un vērtības.[4][118] Savienotajās Valstīs galvenokārt nedzīvo "tīrie" amerikāņi, izņemot indiāņus un havajiešus. Gandrīz visu amerikāņu senči ir ieceļojuši šajā valstī pēdējo piecu simtu gadu laikā.[119] Līdz ar to arī pašreizējā dominējošā kultūra ir ieceļojusi Amerikā reizē ar imigrantiem. ASV dominē galvenokārt Rietumu kultūra, kuru spēcīgi ietekmē citas kultūras, piemēram, Afroamerikāņu kultūra.[4][120] Pēdējā laikā šo sajaukumu spēcīgi ietekmē arī imigranti no Āzijas un Latīņamerikas.
Mūsdienās amerikāņu kultūra ir jūtama visā pasaulē. Nu jau visā pasaulē ir plaši izplatīti tādi neatņemami ASV kultūras elementi kā ātrās ēdināšanas produkti, piemēram, hotdogi, hamburgeri, atspirdzinošie dzērieni un citi. Arī amerikāņu kinofilmas ir izplatītas visā pasaulē.[121]
Sports
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kopš 19. gadsimta par ASV nacionālo sporta veidu ir atzīts beisbols. Pirmā organizētā beisbola spēle starp divām komandām 1816. gadā notika Ņūdžersijā. Augstāko beisbola līgu gan dibināja tikai 1876. gadā. Katru gadu, sākoties jaunai beisbola sezonai, pirmo simbolisko metienu veic ASV prezidents.[121]
Bez beisbola amerikāņi ir iecienījuši arī amerikāņu futbolu, basketbolu un hokeju. Arī koledžu futbols un basketbols piesaista lielu skatītāju daudzumu. Nacionālā futbola līga (NFL) ir vidēji visvairāk apmeklētākā sporta līga pasaulē. No individuālajiem sporta veidiem popularitāti ir ieguvuši bokss un zirgu skriešanās sacīkstes. Klasiskais futbols gan Amerikā nav augstā cieņā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Amerikas Savienotās Valstis |
|
Latviski:
|
Angliski:
|
Atsauces un piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Census Bureau's 2020 Population Count». United States Census. Skatīts: 2021. gada 26. aprīlis. The 2020 census is as of April 1, 2020.
- ↑ «OECD Income Distribution Database: Gini, poverty, income, Methods and Concepts». Organisation for Economic Co-operation and Development (angliski). Skatīts: 2018. gada 17. jūnijs.
- ↑ Ja pie Ķīnas platības pieskaita Taivānu, tā paceļas uz trešo vietu
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Adams, J.Q., and Pearlie Strother-Adams (2001). Dealing with Diversity. Chicago: Kendall/Hunt. ISBN 0-7872-8145-X.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «World Economic Outlook Database». International Monetary Fund. October 2008. Skatīts: 2008-10-27.
- ↑ Eiropas Savienībai ir lielāka kopējā ekonomika, bet tā nav viena valsts.
- ↑ «Cartographer Put 'America' on the Map 500 years Ago». USA Today. 2007-04-24. Skatīts: 2008-11-30.
- ↑ «The Charters of Freedom». National Archives. Skatīts: 2007-06-20.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 423. sleja.
- ↑ Zimmer, Benjamin. «Life in These, Uh, This United States». University of Pennsylvania—Language Log, 2005-11-24. Skatīts: 2008-02-22.
- ↑ Iespējams nepareizi transliterēts vārds
- ↑ Meltzer, D.J. (1992), "How Columbus Sickened the New World: Why Were Native Americans So Vulnerable to the Diseases European Settlers Brought With Them?", New Scientist: 38—38
- ↑ «1860 Census». U.S. Census Bureau. Skatīts: 2007-06-10. Page 7 lists a total slave population of 3,953,760.
- ↑ De Rosa, Marshall L. (1997). The Politics of Dissolution: The Quest for a National Identity and the American Civil War. Edison, NJ: Transaction, p. 266. ISBN 1-56000-349-9.
- ↑ Foner, Eric, and John A. Garraty (1991). The Reader's Companion to American History. New York: Houghton Mifflin, p. 576. ISBN 0-395-51372-3.
- ↑ McDuffie, Jerome, Gary Wayne Piggrem, and Steven E. Woodworth (2005). U.S. History Super Review. Piscataway, NJ: Research & Education Association, p. 418. ISBN 0-7386-0070-9.
- ↑ Kennedy, Paul (1989). The Rise and Fall of the Great Powers. New York: Vintage, p. 358. ISBN 0670728197 Nepareizs ISBN.
- ↑ «The United States and the Founding of the United Nations, August 1941—October 1945». U.S. Dept. of State, Bureau of Public Affairs, Office of the Historian. October 2005. Skatīts: 2007-06-11.
- ↑ Pacific War Research Society (2006). Japan's Longest Day. New York: Oxford University Press. ISBN 4-7700-2887-3.
- ↑ Voyce, Bill. «Why the Expansion of the 1990s Lasted So Long». Iowa Workforce Information Network, 2006-08-21. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-10-06. Skatīts: 2007-08-16.
- ↑ «Many Europeans Oppose War in Iraq». USA Today. 2003-02-14. Skatīts: 2008-09-01.Springford, John. «'Old’ and ‘New’ Europeans United: Public Attitudes Towards the Iraq War and US Foreign Policy». Centre for European Reform, December 2003. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004-03-28. Skatīts: 2008-09-01.
- ↑ «Amnesty International Report 2007». Amnesty International. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-11. Skatīts: 2008-01-18.
- ↑ (angliski) Williams, Jack Each state’s low temperature record USA today, URL accessed 13 June, 2006.
- ↑ (angliski) «Weather and Climate» (PDF). Official website for Death Valley National Park. National Park Service U. S. Department of the Interior. January 2002. 1–2. lpp.
- ↑ Scheb, John M., and John M. Scheb II (2002). An Introduction to the American Legal System. Florence, KY: Delmar, p. 6. ISBN 0-7668-2759-3.
- ↑ Raskin, James B. (2003). Overruling Democracy: The Supreme Court Vs. the American People. London and New York: Routledge, pp. 36—38. ISBN 0-415-93439-7.
- ↑ «Americans Favor Private Giving, People-to-People Contacts». U.S. Dept. of State, International Information Programs. 2007-05-24. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-13. Skatīts: 2007-06-17.
- ↑ «Department of Defense Active Duty Military Personnel Strengths by Regional Area and by Country (309A)». Global Policy Forum. 2005-12-31. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-11-12. Skatīts: 2007-06-21.
- ↑ «Department of Defense Base Structure Report, Fiscal Year 2005 Baseline». Global Policy Forum. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-21. Skatīts: 2007-06-21.
- ↑ Ikenberry, G. John. «Illusions of Empire: Defining the New American Order». Foreign Affairs, March/April 2004. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 13. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 27. jūnijā. Kreisler, Harry, and Chalmers Johnson. «Conversations with History». University of California at Berkeley, 2004-01-29. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-10. Skatīts: 2007-06-21.
- ↑ «The Fifteen Major Spender Countries in 2006». Stockholm International Peace Research Institute. 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-08-14. Skatīts: 2007-06-20.
- ↑ «Rank Order—Military Expenditures—Percent of GDP». The World Factbook. CIA. 2007-05-31. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-01-20. Skatīts: 2007-06-13.
- ↑ «Department of Defense». Budget of the United States Government, FY 2009. Office of Management and Budget. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-03-06. Skatīts: 2008-03-02.
- ↑ Goldman, David. «Iraq War Could Cost Taxpayers $2.7 Trillion». CNNMoney, 2008-06-12. Skatīts: 2009-03-10.
- ↑ «Iraq Coalition Casualties». Iraq Coalition Casualty Count. 2009-05-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-03-21. Skatīts: 2009-05-03.
- ↑ «Employment Situation Summary». U.S. Dept. of Labor. 2009-04-03. Skatīts: 2009-04-04.
- ↑ «Gross Domestic Product». Bureau of Economic Analysis. 2009-05-29. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-08-26. Skatīts: 2009-06-03. Change is based on chained 2000 dollars. Quarterly growth is expressed as an annualized rate.
- ↑ «Consumer Price Index: April 2009». Bureau of Labor Statistics. 2009-05-15. Skatīts: 2009-05-26.
- ↑ «Debt Statistics». U.S. Dept. of the Treasury. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-04-18. Skatīts: 2009-06-03.
- ↑ 40,0 40,1 40,2 «Household Income Rises, Poverty Rate Unchanged, Number of Uninsured Down». U.S. Census Bureau. 2008-08-26. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-09-05. Skatīts: 2008-09-06.
- ↑ Lederman, Daniel, and William Maloney. Natural Resources: Neither Curse Nor Destiny. World Bank, 2007. 185. lpp. ISBN 0821365452.
- ↑ «Rank Order—GDP (Purchasing Power Parity)». World Factbook. CIA. 2008-10-09. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-06-04. Skatīts: 2008-10-21.
- ↑ «U.S. Top Trading Partners, 2006». U.S. Census Bureau. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-02-09. Skatīts: 2007-03-26.
- ↑ «Table 1289. U.S. Exports and General Imports by Selected SITC Commodity Groups: 2002 to 2005». Statistical Abstract of the United States 2007. U.S. Census Bureau. October 2006. Skatīts: 2007-08-26.
- ↑ «Rankings: Global Competitiveness Report 2008-2009». World Economic Forum. Skatīts: 2008-10-12. Click the link "Rankings" to access the entire list.
- ↑ Grynbaum, Michael A. «Dow Plunges 680 Points as Recession Is Declared». The New York Times, 2008-12-01. Skatīts: 2008-12-01.
- ↑ «Government Spending Overview». usgovernmentspending.com. Skatīts: 2009-05-09.
- ↑ 48,0 48,1 «USA Economy in Brief». U.S. Dept. of State, International Information Programs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-03-12. Skatīts: 2008-03-12.
- ↑ «Table 726. Number of Returns, Receipts, and Net Income by Type of Business and Industry: 2003». Statistical Abstract of the United States 2007. U.S. Census Bureau. October 2006. Skatīts: 2007-08-26.
- ↑ «Table 971. Gross Domestic Product in Manufacturing in Current and Real (2000) Dollars by Industry: 2000 to 2005 (2004)». Statistical Abstract of the United States 2007. U.S. Census Bureau. October 2006. Skatīts: 2007-08-26.
- ↑ «Rank Order—Oil (Production)». The World Factbook. CIA. 2007-09-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-05-12. Skatīts: 2007-09-14. «Rank Order—Oil (Consumption)». The World Factbook. CIA. 2007-09-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-12-26. Skatīts: 2007-09-14. «Crude Oil and Total Petroleum Imports Top 15 Countries». U.S. Energy Information Administration. 2008-08-26. Skatīts: 2008-09-10.
- ↑ «Corn». U.S. Grains Council. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-12. Skatīts: 2008-03-13.
- ↑ «Soybean Demand Continues to Drive Production». Worldwatch Institute. 2007-11-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-03-16. Skatīts: 2008-03-13.
- ↑ «New Release/Ultra Petroleum Corp.,». NYSE Euronext. 2007-07-03. Skatīts: 2007-08-03.
- ↑ «Sony, LG, Wal-Mart among Most Extendible Brands». Cheskin. 2005-06-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-12. Skatīts: 2007-06-19.
- ↑ «Labor Force and Earnings, 2005». U.S. Census Bureau. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-05. Skatīts: 2007-05-29.
- ↑ 57,0 57,1 «United States». The World Factbook. CIA. 2007-05-31. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-12-25. Skatīts: 2008-10-14.
- ↑ «Table 739. Establishments, Employees, and Payroll by Employment-Size Class and Industry: 2000 to 2003». Statistical Abstract of the United States 2007. U.S. Census Bureau. October 2006. Skatīts: 2007-08-26.
- ↑ Fuller, Thomas. «In the East, Many EU Work Rules Don't Apply». International Herald Tribune, 2005-06-15. Skatīts: 2007-06-28.
- ↑ «Doing Business in the United States (2006)». World Bank. Skatīts: 2007-06-28.
- ↑ Dobbs, Lou. «The Perils of Productivity». U.S. News & World Report, 2003-11-02. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-04-11. Skatīts: 2007-06-30.
- ↑ «Highlights of Current Labour Market trends». Key Indicators of the Labour Market Programme. International Labour Organization. 2005-12-09. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-02-16. Skatīts: 2007-12-20.
- ↑ Gumbel, Peter. «Escape from Tax Hell». Time, 2004-07-11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-01-07. Skatīts: 2007-06-28.
- ↑ DeNavas-Walt, Carmen, Bernadette D. Proctor, and Jessica Smith. «Income, Poverty, and Health Insurance Coverage in the United States: 2007» (PDF). U.S. Census Bureau, August 2008. Skatīts: 2008-11-13.
- ↑ Jacob S. Hacker. The Great Risk Shift: The New Economic Insecurity and the Decline of the American Dream. New York : Oxford University Press, 2006.
- ↑ 66,0 66,1 66,2 Smeeding, T. M. (2005). "Public Policy: Economic Inequality and Poverty: The United States in Comparative Perspective." Social Science Quarterly 86, 955—983.
- ↑ Kenworthy, L. (1999). "Do Social-Welfare Policies Reduce Poverty? A Cross-National Assessment" Social Forces 77(3), 1119—1139. Bradley, D., E. Huber, S. Moller, F. Nielsen, and J. D. Stephens (2003). "Determinants of Relative Poverty in Advanced Capitalist Democracies" American Sociological Review 68(1), 22—51.
- ↑ Orr, D. (November—December, 2004). "Social Security Isn't Broken: So Why the Rush to 'Fix' It?" In C. Sturr and R. Vasudevan, eds. (2007). Current Economic Issues. Boston: Economic Affairs Bureau.
- ↑ Starr, Paul. «A New Deal of Their Own». American Prospect, 2008-02-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-05-05. Skatīts: 2008-07-24.
- ↑ UNICEF. «Child Poverty in Perspective: An Overview of Child Well-Being in Rich Countries». BBC, 2007. Skatīts: 2007-09-10.
- ↑ 71,0 71,1 Bartels, L. M. (2008). Unequal Democracy: The Political Economy of the New Gilded Age. Princeton, NJ: Princeton University Press.
- ↑ Hartman, C. «By the Numbers: Income», 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-09-29. Skatīts: 2008-07-24.
- ↑ Henderson, David R. «The Rich—and Poor—Are Getting Richer». Hoover Digest, 1998. Skatīts: 2007-06-19.
- ↑ Yellen, J. «Speech to the Center for the Study of Democracy 2006—2007 Economics of Governance Lecture University of California, Irvine». San Francisco : Federal Reserve Board, 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-12-05. Skatīts: 2008-07-24. Shapiro, Isaac. «New IRS Data Show Income Inequality Is Again on the Rise». Center on Budget and Policy Priorities, 2005-10-17. Skatīts: 2007-05-16. Gilbert, D. (1998). The American Class Structure. Belmont, CA: Wadsworth. ISBN 0-534-50520-1.
- ↑ Johnston, David Cay. «Income Gap Is Widening, Data Shows». The New York Times, 2007-03-29. Skatīts: 2007-05-16.
- ↑ Saez, E. «Table A1: Top Fractiles Income Shares (Excluding Capital Gains) in the U.S., 1913—2005». UC Berkeley, October 2007. Skatīts: 2008-07-24. «Field Listing—Distribution of Family Income—Gini Index». The World Factbook. CIA. 2007-06-14. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-13. Skatīts: 2007-06-17.
- ↑ «Shares of Federal Tax Liabilities, 2004 and 2005». Congressional Budget Office. Skatīts: 2008-11-02.
- ↑ Domhoff, G. William. «Table 4: Percentage of Wealth Held by the Top 10% of the Adult Population in Various Western Countries». Power in America. University of California at Santa Cruz, Sociology Dept., December 2006. Skatīts: 2006-08-21.
- ↑ Kennickell, Arthur B. «Table11a: Amounts (Billions of 2004 Dollars) and Shares of Net Worth and Components Distributed by Net Worth Groups, 2004». Currents and Undercurrents: Changes in the Distribution of Wealth, 1989—2004. Federal Reserve Board, 2006-08-02. Skatīts: 2007-06-24.
- ↑ «Car Free Day 2006: Nearly One Car per Two Inhabitants in the EU25 in 2004». Europa, Eurostat Press Office. 2006-09-19. Skatīts: 2007-08-15.
- ↑ «Household, Individual, and Vehicle Characteristics». 2001 National Household Travel Survey. U.S. Dept. of Transportation, Bureau of Transportation Statistics. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-29. Skatīts: 2007-08-15.
- ↑ «Daily Passenger Travel». 2001 National Household Travel Survey. U.S. Dept. of Transportation, Bureau of Transportation Statistics. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-29. Skatīts: 2007-08-15.
- ↑ «Intercity Passenger Rail: National Policy and Strategies Needed to Maximize Public Benefits from Federal Expenditures». U.S. Government Accountability Office. 2006-11-13. Skatīts: 2007-06-20.
- ↑ Renne, John L., and Jan S. Wells. «Emerging European-Style Planning in the United States: Transit-Oriented Development (p. 2)» (PDF). Rutgers, The State University of New Jersey, 2003. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-09-12. Skatīts: 2007-06-11.
- ↑ Pucher, John, and Lewis Dijkstra. «Making Walking and Cycling Safer: Lessons from Europe». Transportation Quarterly. Transportation Alternatives, February 2000. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-02-16. Skatīts: 2007-08-15.
- ↑ «Scheduled Passengers Carried». International Air Transport Association (IATA). 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-03-23. Skatīts: 2007-08-15.
- ↑ «Passenger Traffic 2006 Final». Airports Council International. 2007-07-18. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-04-29. Skatīts: 2007-08-15.
- ↑ «Diagram 1: Energy Flow, 2007». EIA Annual Energy Review 2007. U.S. Dept. of Energy, Energy Information Administration. Skatīts: 2008-06-25.
- ↑ «Rank Order—Oil (Consumption)». The World Factbook. CIA. 2007-09-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-12-26. Skatīts: 2007-09-14.
- ↑ «Atomic Renaissance». Economist. Skatīts: 2007-09-06.
- ↑ «U.S. POPClock Projection». U.S. Census Bureau.
- ↑ Camarota, Steven A., and Karen Jensenius. «Homeward Bound: Recent Immigration Enforcement and the Decline in the Illegal Alien Population». Center for Immigration Studies, July 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-04-19. Skatīts: 2008-08-06.
- ↑ «European Union». The World Factbook. CIA. 2007-05-31. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-06-15. Skatīts: 2007-06-15.
- ↑ «Rank Order—Birth Rate». The World Factbook. CIA. 2007-05-31. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-03-10. Skatīts: 2007-06-13.
- ↑ “U.S. Legal Permanent Residents: 2008”. Office of Immigration Statistics Annual Flow Report.
- ↑ «Persons Obtaining Legal Permanent Resident Status by Region and Country of Birth: Fiscal Years 1998 to 2007 (Table 3)». U.S. Dept. of Homeland Security. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-09-06. Skatīts: 2008-09-06.
- ↑ 97,0 97,1 «Executive Summary: A Population Perspective of the United States». Population Resource Center. May 2000. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-04. Skatīts: 2007-12-20.
- ↑ 98,0 98,1 98,2 98,3 «Ancestry 2000». U.S.Census Bureau. June 2004. Skatīts: 2007-06-13.
- ↑ 99,0 99,1 99,2 «Annual Estimates of the Population by Sex, Race, and Hispanic or Latino Origin for the United States: April 1, 2000 to July 1, 2007 (NC-EST2006-03)». U.S. Census Bureau, Population Division. 2008-05-01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-12-19. Skatīts: 2008-09-05.
- ↑ Friedman, Michael Jay. «Minority Groups Now One-Third of U.S. Population». U.S. Dept. of State, Bureau of International Information Programs, 2006-07-14. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-13. Skatīts: 2007-06-13.
- ↑ «B03001. Hispanic or Latino Origin by Specific Origin». 2007 American Community Survey. U.S. Census Bureau. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-12. Skatīts: 2008-09-26.
- ↑ «Population: Native and Foreign-born Populations (Tables 42 and 43)». 2009 Statistical Abstract. U.S. Census Bureau. 2008-12-23. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-25. Skatīts: 2009-01-21.
- ↑ «An Older and More Diverse Nation by Midcentury». U.S. Census Bureau. 2008-08-14. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-08-22. Skatīts: 2008-09-06.
- ↑ «United States—Urban/Rural and Inside/Outside Metropolitan Area (GCT-P1. Population, Housing Units, Area, and Density: 2000)». U.S. Census Bureau. 2000-04-01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-12. Skatīts: 2008-09-23.
- ↑ «Table 1: Population Estimates for the 25 Largest U.S. Cities Based on July 1, 2006, Population Estimates: April 1, 2000 to July 1, 2006» (PDF). 2006 Population Estimates. U.S. Census Bureau, Population Division. 2007-06-28. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-04-05. Skatīts: 2007-09-08.
- ↑ «Table 2. Population Estimates for the 100 Most Populous Metropolitan Statistical Areas Based on July 1, 2006, Population Estimates» (PDF). 2006 Population Estimates. U.S. Census Bureau. 2007-04-05. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-03-15. Skatīts: 2007-06-17.
- ↑ «50 Fastest-Growing Metro Areas Concentrated in West and South». U.S. Census Bureau. 2007-04-05. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-05-16. Skatīts: 2007-01-26.
- ↑ «Table 1: Annual Estimates of the Population for Incorporated Places Over 100,000, Ranked by July 1, 2006 Population: April 1, 2000 to July 1, 2006» (CSV). 2006 Population Estimates. United States Census Bureau, Population Division. 2007-06-28. Skatīts: 2007-06-28.
- ↑ «Accepted Challenges to Vintage 2006 Population Estimates». United States Census Bureau. Skatīts: 2008-05-07.
- ↑ «Table 2. Population Estimates for the 100 Most Populous Metropolitan Statistical Areas Based on July 1, 2006, Population Estimates». 2005 Population Estimates. U.S. Census Bureau. 2007-04-05. Skatīts: 2007-06-17. Teksts "PDF" ignorēts
- ↑ «Figure A–3. Census Regions, Census Divisions, and Their Constituent States» (PDF). U.S. Census Bureau. Skatīts: 2007-06-17.
- ↑ Benedetti, François. «100 Years Ago, the Dream of Icarus Became Reality». Fédération Aéronautique Internationale (FAI), 2003-12-17. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-12. Skatīts: 2007-08-15.
- ↑ «Research and Development (R&D) Expenditures by Source and Objective: 1970 to 2004». U.S. Census Bureau. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-10-31. Skatīts: 2007-06-19.
- ↑ MacLeod, Donald. «Britain Second in World Research Rankings». Guardian, 2006-03-21. Skatīts: 2006-05-14.
- ↑ «Media Statistics > Televisions (per capita) by Country». NationMaster. December 2003. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 17. martā. Skatīts: 2009. gada 6. jūnijā. «Media Statistics > Personal Computers (per capita) by Country». NationMaster. December 2003. «Media Statistics > Radios (per capita) by Country». NationMaster. December 2003. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-12-22. Skatīts: 2007-06-03.
- ↑ «Download 2007 Digital Fact Pack». Advertising Age. 2007-04-23. Skatīts: 2007-06-10.
- ↑ «ISAAA Brief 35-2006: Executive Summary—Global Status of Commercialized Biotech/GM Crops: 2006». International Service for the Acquisition of Agri-Biotech Applications. Skatīts: 2007-06-19.
- ↑ Thompson, William, and Joseph Hickey (2005). Society in Focus. Boston: Pearson. ISBN 0-205-41365-X.
- ↑ Fiorina, Morris P., and Paul E. Peterson (2000). The New American Democracy. London: Longman, p. 97. ISBN 0-321-07058-5.
- ↑ Holloway, Joseph E. (2005). Africanisms in American Culture, 2d ed. Bloomington: Indiana University Press, pp. 18—38. ISBN 0-253-34479-4. Johnson, Fern L. (1999). Speaking Culturally: Language Diversity in the United States. Thousand Oaks, Calif., London, and New Delhi: Sage, p. 116. ISBN 0-8039-5912-5.
- ↑ 121,0 121,1 (latviski) «ASV». IEC. Skatīts: 2009. gada 28. maijā.
| ||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||
|