Amerikas kolonizēšana

Amerikas kolonizēšana bija ilgstošs vēsturisks process, kurā Eiropas valstis no 15. līdz 19. gadsimtam pakāpeniski ieņēma, apdzīvoja un ekspluatēja teritorijas Ziemeļamerikā, Centrālamerikā, Dienvidamerikā un Karību jūras salās. Šo procesu ievadīja Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, ko aizsāka Kristofors Kolumbs 1492. gadā, atklājot ceļu uz Jauno pasauli.

Priekšvēsture

Pirms eiropiešu ierašanās Amerikas kontinentos dzīvoja daudzas attīstītas pamatiedzīvotāju civilizācijas, piemēram, maiji, acteki, inki un daudzas citas tautas. Tām bija savas valodas, reliģijas, sociālās struktūras un tirdzniecības tīkli.

Centrālamerikā uzplauka maiju civilizācija, kas pastāvēja no aptuveni 2. gadu tūkstoša p.m.ē. līdz 16. gadsimtam. Maiji izcēlās ar augsti attīstītu rakstību, astronomijas zināšanām un monumentālu arhitektūru, piemēram, pilsētām Tikalā, Palenkē un Čičenicā.

Meksikas centrālajā daļā 14.–16. gadsimtā valdīja Acteku impērija, kuras galvaspilsēta bija Tenočtitlāna — viens no lielākajiem pilsētu centriem pirmskolumba laikmeta pasaulē. Acteku sabiedrība bija militāri organizēta, un tajā attīstījās reliģiski rituāli, tostarp cilvēku upurēšana, kas bija cieši saistīta ar viņu pasaules uzskatu.

Dienvidamerikā, Andu kalnos, izveidojās inku impērija, kuras centrs bija Kusko (mūsdienu Peru). Inki izveidoja plašu ceļu tīklu, efektīvu pārvaldes sistēmu un izsmalcinātu terasveida lauksaimniecību. Viņu valsts — Tawantinsuyu — aptvēra milzīgas teritorijas no Kolumbijas līdz Čīlei.

Bez šīm lielajām civilizācijām pastāvēja arī daudzas citas kultūras:

Olmeki, kas tiek uzskatīti par vienu no agrākajām civilizācijām Mesoamerikā (1200–400 p.m.ē.),
Misisipi kultūra ar lielajiem zemes vaļņiem pie Kahokijas mūsdienu ASV vidienē,
Anasazi (vai pueblo indiāņi) Amerikas dienvidrietumos, kas pazīstami ar savām klinšu apmetnēm,
Taino un citas Karību jūras tautas, kas apdzīvoja salu reģionus pirms eiropiešu ekspansijas.

Eiropiešu ierašanās 15.–16. gadsimtā radikāli mainīja šo pasauli — lielu daļu pamatiedzīvotāju iznīcināja slimības, karadarbība un kolonizācijas politika.

Eiropas ekspansijas sākums

Pirmie kolonizētāji Amerikā bija Spānija un Portugāle, kas kļuva par galvenajām jūras lielvarām 15. un 16. gadsimtā. Pēc Kristofora Kolumba ekspedīcijas 1492. gadā abas valstis sāka strīdēties par jaunatklāto zemju piederību. Lai novērstu konfliktu, 1494. gadā tika noslēgts Tordesiljasas līgums, ar kuru pāvests Aleksandrs VI noteica robežlīniju Atlantijas okeānā — teritorijas uz rietumiem nonāca Spānijas, bet uz austrumiem — Portugāles ietekmes sfērā.

Spānijas kolonizācija

Spānija īsā laikā izveidoja vienu no lielākajām impērijām pasaules vēsturē. Pēc Kolumba atklājumiem spāņu konkistadori devās ekspedīcijās pa visu Ameriku.

1519.–1521. gadā Ernāns Kortess iekaroja Acteku impēriju mūsdienu Meksikas teritorijā.
1531.–1533. gadā Francisko Pizarro iekaroja Inku impēriju Dienvidamerikā.

Spānija pakāpeniski izveidoja plašu koloniālo administrāciju, kuras galvenās provinces bija Jaunspānija (aptverot Meksiku, Centrālameriku un Karību jūras salas) un Peru vicekaraliste (ietverot Andu reģionu un lielu daļu Dienvidamerikas). Šīs teritorijas tika pārvaldītas ar stingru metropoles kontroli, ieviešot enkomjendas un mita sistēmas — piespiedu darba formas, kas izmantoja vietējo iedzīvotāju darbaspēku.

Spāņi plaši izplatīja katoļu ticību, dibināja pilsētas, baznīcas un universitātes (piemēram, Limas universitāti un Meksikas Universitāti). Kolonizācija būtiski mainīja Amerikas sabiedrību: tika ieviestas jaunas valodas, reliģijas un kultūras elementi, bet pamatiedzīvotāju skaits samazinājās milzīgu epidēmiju un ekspluatācijas dēļ.

Portugāles kolonizācija

Saskaņā ar Tordesiljasas līgumu Portugālei tika atvēlēta daļa Dienvidamerikas austrumu teritorijas — mūsdienu Brazīlija. 1500. gadā portugāļu jūrasbraucējs Pedru Alvaress Kabralis sasniedza Brazīlijas krastus un pasludināja zemi par Portugāles īpašumu.

Sākotnēji portugāļi nodarbojās ar pau-brasil (krāsvielu koksnes) tirdzniecību, bet vēlāk sāka attīstīt cukurniedru plantācijas, kurās tika izmantots Āfrikas vergu darbaspēks. 16.–17. gadsimtā Brazīlija kļuva par vienu no bagātākajām kolonijām Atlantijas pasaulē. Portugāle dibināja vairākas nozīmīgas pilsētas — Salvadoru, Riodežaneiro un Sanpaulu.

Portugāļu kolonizācija būtiski ietekmēja Brazīlijas kultūras veidošanos: tika ieviesta portugāļu valoda, katoļu reliģija un Eiropas tiesību sistēma, kas līdz pat mūsdienām nosaka valsts kultūras pamatus.

Koloniju veidošanās

16. un 17. gadsimtā kolonizācijā iesaistījās arī citas Eiropas lielvalstis — Anglija, Francija, Nīderlande, Krievija, Zviedrija, kā arī Polijas—Lietuvas ūnija.

Anglija

Anglija 17. gadsimta sākumā sāka dibināt pastāvīgas kolonijas Ziemeļamerikas austrumu piekrastē. Pirmā pastāvīgā angļu apmetne bija Džeimstauna Virdžīnijā (1607), ko nodibināja Londonas kompānija. Pēc tās tika izveidotas citas kolonijas, tostarp Plimutas kolonija (1620), ko dibināja puritāņi jeb svētceļnieki, kas meklēja reliģisko brīvību. 17. un 18. gadsimtā Anglija izveidoja trīspadsmit galvenās kolonijas Atlantijas okeāna piekrastē — no Ņūhempšīra ziemeļos līdz Dienvidkarolīnai un Džordžijai dienvidos. Šīs kolonijas kļuva par britu tirdzniecības un lauksaimniecības centriem, kur attīstījās tabakas, kokvilnas un rīsu plantācijas, kā arī amatniecība un tirdzniecība ar Eiropu. Kolonijas formāli atradās Britu karaļa pakļautībā, taču tām bija plašas pašpārvaldes tiesības — tika ievēlētas vietējās sapulces, piemēram, Virdžīnijas Burgess nams (1619), kas bija pirmais parlamenta tipa orgāns Ziemeļamerikā.

Laika gaitā spriedze starp kolonijām un metropoli pieauga augsto nodokļu un ierobežojumu dēļ, ko noteica Lielbritānijas valdība. Šie konflikti noveda pie Amerikas revolūcijas un koloniju neatkarības pasludināšanas 1776. gadā, kad tika izveidotas Amerikas Savienotās Valstis.

Francija

Francija 16.–18. gadsimtā izveidoja plašu koloniālo impēriju Ziemeļamerikā, kas bija pazīstama kā Jaunā Francija (Nouvelle-France). Francijas kolonizācija sākās 1534. gadā, kad Žaks Kartjē (Jacques Cartier) devās ekspedīcijā gar Svētā Lorensa upi un pasludināja šīs zemes par Francijas īpašumu.

Vēlāk tika dibinātas pastāvīgas apmetnes — Kvebeka (1608, dibināja Samjuels de Šamplēns) un Monreāla (1642), kas kļuva par Jaunās Francijas galvenajiem centriem. Francija kontrolēja teritorijas mūsdienu Kanādas, Lielo ezeru reģiona un Luiziānas apkaimē, tostarp pie Misisipi upes, kur tika dibināta Ņūorleāna (1718). Francijas kolonijas balstījās uz zvēru ādu tirdzniecību, misiju darbību un sadarbību ar pamatiedzīvotājiem, īpaši huroniem un algonkinu tautām. Atšķirībā no britu kolonijām, franču kolonisti bieži dzīvoja nelielās kopienās un bija cieši integrēti vietējo tautu vidū. Pēc Septiņgadu kara (1756–1763) Francija zaudēja lielāko daļu savu Ziemeļamerikas koloniju, nododot Kanādu un citas teritorijas Lielbritānijai ar Parīzes miera līgumu.

Nīderlande

Jaunā Amsterdama, kas atradās Manhetenas salas dienvidu daļā, 1665. gadā angļi ieņema pilsētu un tā kļuva par Ņujorku

Nīderlande 17. gadsimta sākumā izveidoja koloniju Ziemeļamerikā, kas bija pazīstama kā Jaunā Nīderlande (Nieuw-Nederland). Kolonijas mērķis bija nostiprināt Nīderlandes tirdzniecības ietekmi Atlantijas okeāna reģionā un attīstīt kažokādu tirdzniecību ar Amerikas pamatiedzīvotājiem. Koloniju pārvaldīja Nīderlandes Rietumindijas kompānija (West-Indische Compagnie), kas tika dibināta 1621. gadā. 1624. gadā pirmie nīderlandiešu kolonisti apmetās uz dzīvi pie Hadzonas upes mūsdienu Ņujorkas, Ņūdžersijas un Delavēras teritorijās. Jaunās Nīderlandes galvaspilsēta bija Ņūamsterdama (Nieuw Amsterdam), kas tika dibināta 1625. gadā uz Manhetenas salas. Pilsēta ātri kļuva par nozīmīgu tirdzniecības un ostas centru, kurā valdīja reliģiskā tolerance un etniskā daudzveidība — tur dzīvoja nīderlandieši, vācieši, skandināvi, ebreji un afrikāņu vergi.

Kolonijas ekonomika balstījās uz kažokādu tirdzniecību, lauksaimniecību un kuģniecību. Nīderlandieši izveidoja ciešas attiecības ar vietējām indiāņu ciltīm, īpaši irokēziem, ar kuriem tika slēgti tirdzniecības līgumi. 1664. gadā, Anglijas–Nīderlandes kara laikā, Jauno Nīderlandi ieņēma angļi. Kolonija tika pārdēvēta par Ņujorku (New York) par godu Jorkas hercogam — nākamajam karalim Džeimsam II. Tomēr nīderlandiešu kultūras un tiesību ietekme saglabājās vēl ilgi — piemēram, vietvārdi (Brooklyn no Breukelen, Harlem no Haarlem) un dažas vietējās tradīcijas palika Amerikas kultūrā.

Zviedrija

Zviedrija īslaicīgi pārvaldīja koloniju Jaunā Zviedrija (Nya Sverige) Delavēras upes apkaimē. Koloniju izveidoja 1638. gadā Zviedrijas Dienvidu kompānija (Söderkompaniet) ar valdības atbalstu, Zviedrijai esot savas lielvaras laikmetā. Pirmā ekspedīcija ieradās ar kuģiem Kalmar Nyckel un Fogel Grip un nodibināja Fortu Kristīna (Fort Christina) — tagadējā Vilmingtonā, Delavēras štatā.

Kolonijā apmetās zviedru, somu un vācu kolonisti, kuri nodarbojās ar lauksaimniecību, tirdzniecību un kažokādu ieguvi. Jaunās Zviedrijas pārvaldnieki centās uzturēt draudzīgas attiecības ar vietējiem pamatiedzīvotājiem — īpaši ar lenapu (delavēru) tautām. Zviedru kolonisti ieviesa vairākas lauksaimniecības metodes, kā arī bloķa māju (log house) būvniecības tradīcijas, kas vēlāk kļuva raksturīgas Amerikas pionieriem.

Kolonija pastāvēja tikai no 1638. līdz 1655. gadam, kad to iekaroja Nīderlandes karaspēks no kaimiņos esošās Jaunās Nīderlandes. Tomēr lielākā daļa kolonistu palika reģionā un turpināja dzīvot zem jaunas pārvaldes.

Pēc 1664. gada, kad šo teritoriju pārņēma Anglija, bijušie zviedru un somu kolonisti turpināja saglabāt savas kopienas un baznīcas. Zviedrijas kultūras mantojums saglabājās arī vēlāk, īpaši Delavēras, Pensilvānijas un Ņūdžersijas pamatiedzīvotāju pēcteču vidū.

Kurzemes un Zemgales hercogiste

Lai gan Latvija kā neatkarīga valsts koloniju laikmetā nepastāvēja, Latvijas teritorija atradās vairāku Eiropas lielvalstu ietekmes zonā un netieši piedalījās koloniālajos procesos. 17. gadsimtā Latvijas teritorijā esošā Kurzemes un Zemgales hercogiste (vasalis zem Polijas-Lietuvas kopvalsts) bija viena no retajām nelielajām Eiropas valstīm, kas izveidoja pašas kolonijas aiz Eiropas robežām. Hercogs Jēkabs Ketlers (valdīja 1642–1682) bija viens no tā laika izglītotākajiem valdniekiem un centās attīstīt tirdzniecību un jūras spēku, sekojot lielvaru piemēram.

Kurzemes hercogiste 17. gadsimta vidū izveidoja divas kolonijas:

Sv. Andreja sala pie Gambijas upes Āfrikā (1649–1661) – tirdzniecības punkts, kur hercogiste tirgoja audumus, metālizstrādājumus un citas preces, galvenokārt ar mērķi piedalīties Rietumāfrikas tirdzniecībā.
Tobāgo sala Karību jūrā (1642–1689) – kolonija, kur dzīvoja ap 1000 ieceļotāju no Kurzemes, Vācijas un citām Eiropas zemēm. Šeit tika audzēta cukurniedre, kokvilna un tabaka. Sala vairākkārt nonāca citu valstu – britu, holandiešu un franču – kontrolē, līdz hercogiste zaudēja savas pozīcijas.

Šīs kolonijas bija salīdzinoši nelielas un īslaicīgas, tomēr tās iezīmē Latvijas teritorijas netiešo dalību koloniālajā ekspansijā un Kurzemes hercogistes ambīcijas kļūt par jūras tirdzniecības valsti.

Krievija

Krievijas Impērija 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā veica ekspansiju Aļaskas un Ziemeļrietumu Amerikas virzienā. Pēc Sibīrijas apgūšanas krievu pētnieki, tirgotāji un jūrasbraucēji, piemēram, Vituss Bērings un Aleksejs Čirikovs, sasniedza Aļasku (1741). Tur tika nodibināta Krievijas Amerika, kas bija Krievijas impērijas kolonija no 1784. līdz 1867. gadam. Krievu kolonisti nodarbojās galvenokārt ar zvēru ādu tirdzniecību (īpaši jūras ūdriem) un misiju darbību starp vietējiem aleutiem un eskimosiem. Krievijas koloniju administratīvais centrs atradās Sitkā (tolaik — Jaunā Arhangeļska).

1867. gadā Krievija pārdeva Aļasku ASV par 7,2 miljoniem dolāru.

Sekas un ietekme

Kolonizēšana būtiski mainīja Amerikas demogrāfiju, ekonomiku un kultūru. Eiropieši ieviesa jaunus augus, dzīvniekus un tehnoloģijas, bet vienlaikus iznīcināja vai pakļāva daudzas pamatiedzīvotāju tautas. Lielu ietekmi atstāja arī transatlantiskā vergu tirdzniecība, kas nodrošināja darbaspēku koloniju plantācijām.

Kolonizācijas rezultātā izveidojās jauna sabiedrība ar sarežģītu etnisko, reliģisko un sociālo struktūru, kas vēlāk kļuva par pamatu mūsdienu Amerikas valstu izveidei.

Koloniālo impēriju noriets

18. un 19. gadsimtā kolonijas pakāpeniski sāka cīnīties par neatkarību. Pirmā lielā neatkarības kustība bija Amerikas revolūcija (1775–1783), pēc kuras tika izveidotas Amerikas Savienotās Valstis. 19. gadsimta sākumā neatkarību ieguva lielākā daļa Latīņamerikas valstu, bet Eiropas koloniālā ietekme saglabājās Karību jūras reģionā un dažās Dienvidamerikas teritorijās vēl līdz 19. gadsimta beigām.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Amerikas kolonizēšana.

Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)