Daudzi vēsturnieki uzskata, ka Rietumu karadarbības teātris bija vissvarīgākais Amerikas pilsoņu karā. Konfederācija ar ierobežotu cilvēkresursu skaitu bija spiesta aizstāvēt lielas teritorijas. Federālās armijas mērķēja uz galvenajiem apgādes ceļiem un lielākajām upēm, kas tieši veda uz Konfederācijas lauksaimniecības centru. Misisipi kontrole bija viens no galvenajiem federālo spēku komandieru stratēģiskā plāna principiem. Austrumu karadarbības teātris piesaistīja daudz lielāku uzmanību nekā Rietumu teātris, jo tajā bija blīvi apdzīvotas pilsētas, galvaspilsētas, nacionālie laikraksti un slaveni militārie līderi, piemēram, Roberts Lī un Tomass Džeksons. Tāpēc visas federālā karaspēka uzvaras pār dienvidniekiem pagāja relatīvi nepamanītas.
Rietumu teātra cīņu iezīme bija tā, ka visa kara laikā ziemeļnieki, atšķirībā no Austrumu teātra, šeit kopumā darbojās veiksmīgi. Izņemot Čikamaugas kauju[1] (Džordžijā) un Kolumbijas kauju (Tenesī) un vairākus pārdrošus kavalērijas reidus, visi četri kara gadi Rietumu teātrī bija Konfederācijas nepārtraukta sakāvju sērija. Gandrīz visi talantīgākie ziemeļnieku ģenerāļi (Grānts, Tomass, Šērmens un Šeridans) darbojās šajā kara teātrī un bija pārāki par saviem pretiniekiem no dienvidiem, izņemot Natanielu Forestu.
1862. gada februārī Savienības spēki ģenerāļa Ulisa Grānta vadībā guva savu pirmo lielo uzvaru Forthenrijas kaujā 6. februārī.[2] Kaujas laikā Grānta 17 000 vīru lielā armija ar septiņiem kuģiem ieņēma Forthenriju, kuru aizstāvēja 3000—4000 konfederātu. Efektīvās jūras artilērijas uguns un forta sliktā atrašanās vieta, ko gandrīz pilnībā applūdināja pārplūdusī upe, piespieda tā garnizona komandieri brigādes ģenerāli Loidu Tilgmanu padoties kontradmirālim Endrjū Fūtam pirms Grānta galveno spēku ierašanās. Pēc tam Savienības virzība uz dienvidiem sākās pa Tenesī upi. Fortdonelsonas kauja sākās 11. februārī, kurā Grānta aptuveni 24 000 vīru lielā armija stājās pretī ģenerāļa Džona Floida vadītajai Konfederācijas armijai. Savienības armija veica vairākus nelielus uzbrukumus no 12. līdz 14. februārim, taču tie bija neveiksmīgi. Tomēr 15. februārī forts tika ielenkts, un konfederāti mēģināja izlauzties no cietokšņa, taču, neskatoties uz nelieliem panākumiem, viņi galu galā atkāpās uz Donelsonas fortu. No 14. līdz 18. februārim tika ieņemti divi svarīgi konfederātu forti pie Tenesī upes un kopējie konfederātu zaudējumi pārsniedza 15 tūkstošus cilvēku. Tā rezultātā dienvidu armija tika padzīta no Tenesī rietumiem.
Tomēr konfederāti nebija demoralizēti un centās atriebties. Pēc sakāves ģenerālis Alberts Džonstons pavēlēja savai armijai atkāpties uz Tenesī rietumiem, lai reorganizētos. Tikmēr savienības ģenerālis Henrijs Halleks pavēlēja Grāntam virzīties augšup pa Misisipi upi, taču vēlāk viņam tika pavēlēts virzīties uz dienvidiem, un aprīļa sākumā Grānts ierīkoja nometni upes krastā pie Pitsburgas piestātnes. Halleks nosūtīja ģenerāļa Bjūela Ohaio armiju, kas atradās Granta pakļautībā, pievienoties Grāntam. Pēc armiju apvienošanās Halleks plānoja virzīties uz dienvidiem Memfisas-Čārlstonas ceļa virzienā, kas ir galvenā saziņas līnija starp Misisipi ieleju un Ričmondu. Tikmēr Grānts atstāja novārtā nocietinājumu būvniecību un nolēma neizveidot jaunus priekšposteņus. Tajā pašā laikā Džonstona Misisipi armijai bija izdevies koncentrēties un tagad tā atradās pie Korintas pilsētas, 20 jūdzes uz dienvidiem no Pitsburgas piestātnes. Alberts Džonstons nolēma uzbrukt ienaidniekam pirms Ohaio armijas ierašanās. Misisipi armija 6. aprīļa nakti pavadīja nometnē, tikai 3 kilometru attālumā no ienaidnieka pozīcijām.
Kaujas pirmajā dienā Džonstons mēģināja atvairīt Savienības spēkus no Tenesī upes un padzīt ienaidnieku purvos. Tika pieņemts, ka Grānta armija tiks sakauta pirms Ohaio armijas ierašanās, taču kaujas laikā dienvidnieku kaujas formējumi tika izjaukti, un Grāntam izdevās atvilkt savus karaspēkus uz Tenesī ziemeļrietumiem, uz Pitsburgas piestātnes pilsētu, nevis uz rietumiem no upes, kā bija plānojuši konfederāti.
1863. gada pavasarī un vasarā ģenerāļa Grānta armija jaunu uzsāka ofensīvu pret Konfederācijas armiju. Dienvidnieki tika sakauti virknē kauju, pēc kurām jūlijā ziemeļnieki ieņēma svarīgākās Misisipi ostas — Viksburgu un Porthadsonu. Tādējādi Konfederācijas kontrolētā teritorija tika sadalīta divās daļās.
Tomēr dienvidnieki atkal mēģināja doties pretuzbrukumā ienaidniekam. 1863. gada septembrī, ciešot milzīgus zaudējumus, viņiem izdevās burtiski izraut uzvaru Čikamaugas kaujā, bet novembrī konfederāti atkal tika sakauti Čatanūgas kaujā, pēc kā šajā karadarbības teātrī iestājās relatīvs klusums.
Pavasarī ģenerāļa Šērmena 99 000 vīru lielā armija uzsāka ofensīvu Atlantas pilsētai, kas bija nozīmīgs rūpniecības centrs ar lielu ekonomisko un stratēģisko nozīmi. Atlantu aizstāvēja dienvidu armija ģenerāļa Džozefa Eglstona Džonstona vadībā. Mēnešiem ilgušu sīvu cīņu laikā dienvidnieki bija spiesti atkāpties, kā rezultātā ģenerāli Džonstonu nomainīja ģenerālis Džons Bells Huds. Huds izlēmīgi uzbruka ienaidniekam, taču viņa armija vairākās kaujās tika izsmelta, pēc kā dienvidnieki atkāpās uz dienvidiem, un Atlantu ieņēma ziemeļnieki.
Šērmens ar lielāko daļu savas armijas devās reidā uz Atlantijas okeānu, bet atstāja arī ievērojamus spēkus rietumos. Decembrī dienvidnieki veica pēdējo ofensīvas mēģinājumu — Kolumbijas kaujā viņiem izdevās sakaut Savienības armiju ģenerāļa Šofīlda vadībā, tomēr pēc tam konfederāti atkal tika sakauti Frenklinas kaujā. Šajā kaujā gāja bojā daudzi brigādes ģenerāļi, tostarp ģenerālmajors Patriks Klebērns. Tālāk sekoja konfederātu sakāve Murfrīsboro kaujā, un pēc tam Tenesī armija beidzot tika pilnībā sakauta Našvilas kaujā. Šo sakāvju rezultātā Dienvidu armija rietumos pārstāja eksistēt kā organizēts militārs spēks. Ģenerālleitnanta Neitana Foresta uzvarai Entonija kalna kaujā vairs nebija nekādas nozīmes, izņemot to, ka tā deva izkaisītajām Tenesī armijas paliekām iespēju organizēti atkāpties.
Ziemeļnieki beigās sakāva pēdējās Dienvidu spēku paliekas Selmas kaujā.
Rietumu karadarbības teātra galvenie armiju komandieri
↑Cleaves, Freeman. Rock of Chickamauga: The Life of General George H. Thomas. Norman: University of Oklahoma Press, 1948. ISBN 0-8061-1978-0.
↑Cooling, Benjamin Franklin. The Campaign for Fort Donelson. National Park Service Civil War series. Fort Washington, PA: U.S. National Park Service and Eastern National, 1999. ISBN 1-888213-50-7.
↑All strengths and casualties are cited in the named articles. The Siege of Vicksburg (37,532 total casualties), the Battle of Fort Donelson (16,537), and the Battle of Island Number Ten (7,108) have been omitted from this list because the casualty figures include very high percentages of Confederate soldiers surrendered.
↑Ieskaitot 29 495 padevušos konfederātus (un apžēlotos).
Jones, Evan C., and Wiley Sword, eds. Gateway to the Confederacy: New Perspectives on the Chickamauga and Chattanooga Campaigns, 1862—1863. Baton Rouge: Louisiana State University Press, 2014. ISBN 978-0-8071-5509-7.
Smith, Stacey L. "Beyond North and South: Putting the West in the Civil War and Reconstruction." *Journal of the Civil War Era* 6, no. 4 (2016): 566-591.
Teters, Kristopher A. *Practical Liberators: Union Officers in the Western Theater during the Civil War*. Chapel Hill: University of North Carolina Press, 2018. ISBN 978-1-4696-3387-5.
