Pāriet uz saturu

Amerikas signālvēzis

Vikipēdijas lapa
Amerikas signālvēzis
Pacifastacus leniusculus (Dana)
Amerikas signālvēzis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
ApakštipsVēžveidīgie (Crustacea)
KlaseAugstākie vēži (Malacostraca)
KārtaDesmitkājvēži (Decapoda)
DzimtaUpesvēžu dzimta (Astacidae)
ĢintsSignālvēži (Pacifastacus)
SugaAmerikas signālvēzis (Astacus astacus)
Amerikas signālvēzis Vikikrātuvē

Amerikas signālvēzis (Pacifastacus leniusculus) ir saldūdens vēžveidīgo suga, kas pieder pie desmitkājvēžu (Decapoda) kārtas, upes vēžu (Astacidae) dzimtas un signālvēžu ģints. Sākotnēji tas bija izplatīts Ziemeļamerikas rietumdaļā, taču, pateicoties introdukcijai, tas ir izplatījies arī Eiropā, kur daudzviet kļuvis par invazīvu sugu.

Šī suga ir izturīgāka pret slimībām, īpaši pret vēžu mēri (Aphanomyces astaci), un pati var būt šīs slimības nēsātāja, apdraudot vietējās vēžu populācijas.[1] Turklāt signālvēzis ir pielāgoties spējīgs un agresīvs konkurents, kas ātri izplatās un izspiež vietējās vēžu sugas no to dabiskajiem biotopiem.[2] Eiropā signālvēzis tiek uzskatīts par ekoloģiski bīstamu invazīvo sugu, un daudzviet tiek īstenoti pasākumi tā izplatības ierobežošanai, tostarp biotopu aizsardzība, invazīvo populāciju kontrole un vietējo vēžu sugu aizsardzība.

Vēsture Eiropā

[labot | labot pirmkodu]

Amerikas signālvēzi ieveda Eiropā 1959. gadā Zviedrijā, lai aizstātu iznīkušo platspīļu upesvēža populāciju.[3] Lietuvā tas 1972. gadā ielaists divos ezeros. Latvijā ievests 1983. gadā saimnieciskos nolūkos pēc Lietuvas parauga, jo vietējo vēžu daudzums mazinājās. Latvijā sākotnēji ievests z/a "Brasla", bet no tās ielaists Primma ezerā Salacas upes baseinā. Primma ezerā, kur tika ielaists signālvēzis, vietējā platspīļu vēža populācija ir izzudusi.[3] Monitoringā Salacas baseina upēs tas regulāri tiek noķerts no 1996. gada. Amerikas signālvēža areāls Latvijā ir palielinājies, gan dabiskā ceļā, bet galvenokārt nesankcionēti pārvadājot un ielaižot. Latvijā konstatēts Salacas un Gaujas baseinā, kur ticis apzināti ievests un nesankcionēti izvadāts vēlāk.

2009. gadā vērtēja, ka suga sastopama 27 Eiropas valstīs un reģionos.[3]

Apraksts

[labot | labot pirmkodu]

Signālvēzim raksturīgs ciets hitīna apvalks un ķermenis, kas sastāv no galvkrūtīm un vēdera. Ķermenis ir zilgani vai sarkanīgi brūns, vidēja lieluma (garums 7-13 cm, reti līdz 17 cm), ar masīvām un strupām spīlēm. Raksturīga pazīme ir liels bālgans līdz violets plankums pie spīļu savienojuma pamata, kāda nav nevienai citai Latvijā sastopamai vēžu sugai — šī pazīme ir devusi nosaukumu “signālvēzis”.. Dzīves ilgums — līdz 16 gadiem, reti līdz 20. Vienā metienā 200-400 ikru.[4] Dzimumnobriešana notiek 2 — 3 gadu vecumā, vēzim sasniedzot 6 — 9 cm izmēru.[3] Pārošanās notiek rudenī. Jauno vēžu izšķilšanās notiek piemērotā ūdens temperatūrā, mātīte nēsā apaugļotos ikrus, līdz tie izšķiļas. Izdzīvotība līdz 2 gadu vecumam novērtēta ap 10 — 52%.[3]

Barības ziņā visēdājs. Nozīmīgs detritofāgs, ietekmē bentisko organismu sabiedrību ūdenstilpēs.[3] Dzīvo upēs, ezeros un drenāžas kanālos, rok alas. Vienīgie dabiskie ienaidnieki ir ūdri un plēsīgās zivis.[1]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]