Analītiskā ģeometrija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Analītiskā ģeometrijamatemātikas nozare, kura ar algebras palīdzību pēta ģeometrisku objektu formu un īpašības. Tā balstās uz koordinātu metodi, ar kuru var noteikt savstarpēji viennozīmīgu atbilstību starp skaitļiem un punktiem un savstarpēji viennozīmīgu atbilstību starp vienādojumiem un punktu ģeometriskām vietām (līnijām, virsmām). Koordinātu metode pirmo reizi sistemātiski lietota franču filozofa un matemātiķa Renē Dekarta darbos, un tādēļ analītiskās ģeometrijas izcelšanos saista ar viņa vārdu.

Analītiskās ģeometrijas nozīme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Analītiskās ģeometrijas lomu zinātnes attīstībā Frīdrihs Engelss raksturojis šādi: "Lūzuma punkts matemātikā bija Dekarta mainīgais lielums. Ar to matemātikā ienāca kustība un dialektika un šā iemesla dēļ tulīt kļuva nepieciešami difrerenciālrēķini un integrālrēķini, kuri tulīt arī radās un kurus visumā pabeidza, bet nevis izgudroja Ņūtons un Leibnics."

Analītiskās ģeometrijas iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Analītisko ģeometriju, tāpat kā elementāro ģeometriju, iedala planimetrijā un stereometrijā, respektīvi analītiskā ģeometrija plaknē un analītiskā ģeometrija telpā.