Anatolijs Soloņicins

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Anatolijs Soloņicins
Анатолий Солоницын
Anatolijs Soloņicins
Personīgā informācija
Dzimis 1934. gada 30. augustā
Bogorodska, Gorkijas apgabals, Krievijas PFSR, PSRS
Miris 1982. gada 11. jūnijā (47 gadi)
Maskava, Krievijas PFSR, PSRS
Tautība krievs
Nodarbošanās Aktieris
Darbības gadi 1963—1982

Anatolijs Soloņicins (krievu: Анатолий Солоницын; dzimis 1934. gada 30. augustā Gorkijas apgabala Bogorodskā, miris 1982. gada 11. jūnijā Maskavā) bija padomju teātra un kino aktieris, KPFSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Soloņicina īstais vārds ir Oto, šādu vārdu viņa tēvs izvēlējies par godu čeļuskiniešu glābšanas ekspedīcijas vadītājam Oto Šmitam. Sākoties Lielajam Tēvijas karam, šis vāciskais vārds Padomju Savienībā saprotamu iemeslu dēļ zaudēja popularitāti, un Oto Soloņicins kļuva par Anatoliju Soloņicinu.

Bijis Sverdlovskas teātra aktieris, darbojies arī Minskas, Novosibirskas, Tallinas teātros.

Pirmā kinoloma bija 1963. gadā uzņemtajā Gļeba Panfilova filmā "Kurta Klauzevica lieta" (Дело Курта Клаузевица). Plaši pazīstams kļuva pēc Andreja Rubļova lomas Andreja Tarkovska filmā "Andrejs Rubļovs" (1966). Izlasījis žurnālā Iskusstvo Kino publicēto filmas scenāriju, Soloņicins Sverdlovskas teātrī paņēma atvaļinājumu un atbrauca uz Maskavu, tikās ar Tarkovski un tika apstiprināts galvenajai lomai. Viņa kandidatūru atbalstīja vēsturnieki, no divdesmit aktieru fotoprovēm izvēlēdamies Soloņicinu.

No tā laika Tarkovskis aicināja Soloņicinu visās savās filmās, aktieris pat kļuva Tarkovskim par savdabīgu talismanu. Ja nebija Soloņicinam piemērotas lomas, Tarkovskis tādu izdomāja, piemēram, garāmejošo ārstu savā 1974. gada filmā "Spogulis". 1972. gadā Soloņicins tēloja doktoru Sartoriusu Tarkovska filmā "Solāris". Īpaši veiksmīga aktierim bija Rakstnieka loma Tarkovska filmā "Stalkers" (1979).

Soloņicins saņēma piedāvājumus arī no daudziem citiem režisoriem. Viņš filmējies Gļeba Panfilova filmā "Ugunī brasla nav" (В огне брода нет, 1968), Alekseja Germana filmā "Pārbaude uz ceļa" (Проверке на дорогах, 1971), Sergeja Gerasimova filmā Любить человека (1973), Ņikitas Mihalkova filmā "Savējais starp svešiem, svešs starp savējiem" (Свой среди чужих, чужой среди своих, 1974).

1982. gadā Anatolijs Soloņicins mira no plaušu vēža, pirms dažiem gadiem viņš kādas filmas uzņemšanas laikā bija saaukstējies un saslimis ar plaušu karsoni, vēlāk, citā filmā darbojoties, smagi sasita krūtis un nokļuva slimnīcā, kur viņam tika atklāts plaušu vēzis. Viņam tika izoperēta daļa plaušu, bet diagnoze par vēzi aktierim netika atklāta. Pēc gada, filmējoties Baltkrievijā, aktierim kļuva slikti, un Maskavas slimnīcā, kurā viņu steigšus nogādāja, ārsti konstatēja, ka vēža metastāzes izplatījušās uz mugurkaulu.[1]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1981. gadā Soloņicinam tika piešķirts KPFSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums.
  • 1981. gadā Soloņicins Berlīnes kinofestivālā saņēma balvu "Sudraba lācis" kā labākais aktieris par Dostojevska lomas atveidošanu filmā Двадцать шесть дней из жизни Достоевского.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]