Pāriet uz saturu

Andrea Beneti

Vikipēdijas lapa
Andrea Beneti
Andrea Beneti 2017. gadā.
Dzimis 1964. gada 15. janvārī (61 gads)
Boloņa, Itālija
Nozares glezniecība, fotogrāfija mākslinieciskā zīmēšana videomāksla instalācijas
Mācījies Boloņas Tēlotājmākslas akadēmija
Mākslas virziens Neo-rupestrā māksla, simbolisms
Apbalvojumi
  • Dalība 53. Venēcijas biennālē - 2009
  • Premio Michetti LXI - 2010
  • Starptautiskā balva “Excellence” - 2014
  • 49. Balva Nettuno d'oro - 2020

Andrea Beneti (itāļu: Andrea Benetti, dzimis 1964. gada 15. janvārī) ir itāļu mākslinieks. Viņš ir Jaunās alu mākslas manifesta autors, ko 2009. gadā prezentēja 53. Venēcijas biennālē, izstādē paviljonā Natura e sogni, kas tika rīkota Ca' Foscari Universitātē.[1]

Radošā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrea Beneti ir itāļu vizuālais mākslinieks,[2] kurš pētījis daudzas mākslas formas, tostarp glezniecību, fotogrāfiju, zīmēšanu, instalācijas un video mākslu. 2006. gadā Beneti izveidoja neorupestrās mākslas manifestu, ko 2009. gadā prezentēja 53. Venēcijas biennālē.[3][4]

Andrea Beneti mākslu iedvesmojušas pirmās mākslas formas no aizvēstures perioda.[5] Pētījis stilistiskos un konceptuālos elementus no aizvēsturiskajiem alu gleznojumiem visā pasaulē un pārstrādājis šos simbolus mūsdienu kontekstā. Viņa darbi satur zoomorfus un antropomorfus motīvus, ģeometriskas, abstraktas formas,[6] un simbolus, veidojot iedomātu tiltu starp aizvēsturi un mūsdienu mākslu. Lai stiprinātu savu dziļo saikni ar aizvēsturisko glezniecību, Beneti radīja darbu kolekciju, izmantojot autentiskus paleolīta pigmentus, ko izmantoja alu apgleznošanā, un ko atklāja Ferrāras Universitāte arheoloģiskās ekspedīcijas laikā.[7]

2011. gadā Andrea Beneti izstādīja savus darbus Kastellanas alās. Ar šo projektu, kas nosaukts "Glezniecība atgriežas alās", mākslinieks simboliski atgrieza laikmetīgo mākslu tās izcelsmes vietā.[8]

Roma, 9. marts 2012 — Kvirināle, Itālijas Republikas prezidentūra — Andrea Beneti nodod darbu Kvirināles mākslas kolekcijai profesoram Luijam Godāram, kas ir atbildīgs par mākslas mantojumu

Vēl viens "tehniskais" aspekts, kas saista Beneti glezniecību ar pagātni, ir garšvielu, oksīdu un citu dabisko vielu izmantošana, kas izšķīdinātas ūdenī, eļļas krāsas izmantošana, kā arī ģipša izmantošana, lai radītu bareljefus uz audekla.

Andrea Beneti darbi atrodas svarīgu muzeju un iestāžu kolekcijās, starptautiskās un nacionālās nozīmes, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas,[9] Vatikāna,[10] Kvirināles[11] un Deputātu palātas[12] kolekcijās. No visjaunākajām izstādēm var minēt:[13][14]

  • "La pittura Neo-rupestre" (Kastelānas alas, Caverna “La Grave”, 2011)[15]
  • "Colori e suoni delle origini" (Boloņa, Palazzo d'Accursio, 2013)[16]
  • "La genesi della pittura" (Bārija Universitāte, Palazzo della Posta, 2014)[17]
  • "VR60768 · anthropomorphic figure" (Roma, Deputātu palāta, 2015)[18][19]
  • "preHistoria contemporanea" (Ferrāras Universitāte, Palazzo Turchi di Bagno, 2016)[20]
  • "Volti contro la violenza" (Boloņa, Palazzo d'Accursio, 2017)[21]
  • "Timeless shapes" (Boloņa, Reģiona pils, 2021)[22][23][24]
  • "Colors in Venice" (Venēcija, Palazzo Zaguri, 2023)[25]
  • "Prehistoric Wave" (Milāna, Spazio ArteAria, 2023)[26][27]

2020. gadā Andrea Beneti piešķīra 49. Nettuno d'oro balvu, kas ir Boloņas pilsētas nozīmīgākā mākslas balva.[28]

Muzeji un kolekcijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Prof. M. Peresani, prof. S. Grandi, A. Beneti izstādē VR60768 — anthropomorphic figure, kas tika rīkota Deputātu palātā

Muzeji un iestādes, kas iekļāvušas Andrea Beneti darbus savās mākslas kolekcijās:

  • ANO mākslas kolekcija (Ņujorka, ASV) — darbs: Against violence[29]
  • Vatikāna mākslas kolekcija (Vatikāns) — Darbs: Omaggio a Karol Wojtyła[30]
  • MACIA — Itāļu mūsdienu mākslas muzejs Amerikā (San Hosē, Kostarika) — darbs: Giochi d'infanzia[31]
  • Kvirināles mākslas kolekcija, Itālijas Republikas prezidentūra (Roma, Itālija) — darbs: Caccia VII[32]
  • Palazzo Montecitorio, Itālijas parlamenta Deputātu palāta (Roma, Itālija) — darbs: 9 novembre 1989[33]
  • Ričmondas Universitātes mākslas kolekcija (Ričmonda, ASV) — darbs: Volare
  • Ferrāras Universitātes mākslas kolekcija (Ferrāra, Itālija) — darbs: Ominide di Porto Badisco I[34]
  • Bārija Universitātes mākslas kolekcija (Bārija, Itālija) — darbs: Imbarcazione con alberi[35]
  • MAMbo, Boloņas mūsdienu mākslas muzejs (Boloņa, Itālija) — darbs: Fior di Loto[36][37]
  • Museion, Bolcāno mūsdienu un mūsdienu mākslas muzejs (Bolcāno, Itālija) — darbs: Istinto primitivo II[38][39]
  • Buenosairesas Tieslietu un cilvēktiesību ministrijas mākslas kolekcija (Buenosairesa, Argentīna) — darbs: Matite spezzate[40]
  • CAMeC — Mūsdienu un mūsdienu mākslas centrs (Spēcija, Itālija) — darbs: Grotta dei cervi[41]
  • Muzejs F. P. Michetti (Frankavilla al Mare, Itālija) — darbs: Tre tesi[42]
  • Muzejs Osvaldo Licini (Askoli Pičēno, Itālija) — darbs: Ominidi e animali I[43]
  • Lečes pašvaldības mākslas kolekcija (Leče, Itālija) — darbs: La coerenza[44]
  • Fondažu Džakomo Kazanovas mākslas kolekcija (Venēcija, Itālija) — darbs: Omaggio a Giacomo Casanova[45]

Balvas un apbalvojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Dalība 53. Venēcijas biennālē - 2009[1]
  • Premio Michetti LXI - 2010[3]
  • Starptautiskā balva “Excellence” - 2014[4]
  • 49. Balva Nettuno d'oro - 2020[46]

Bibliogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pāvests Benedikts XVI Vatikānā saņem ANFE dāvināto Andreas Beneti darbu Omaggio a Karol Wojtyla
  • K. H. Keller, G. Rossi, R. Sabatelli: Andrea Benetti e Lanfranco Di Rico – Settembre 2001, Johns Hopkins University, Bologna, 2008, 12 lappuses[47]
  • Dažādi autori: Arte e cultura – Un ponte tra Italia e Costa Rica, I.I.L.A., San José, 2008, 98 lappuses[48]
  • Dažādi autori: Esplorazione inconsueta all'interno della velocità, Bologna, 2009, 104 lappuses[49]
  • Andrea Benetti, Gregorio Rossi: Manifesto dell'Arte Neo-rupestre, Umberto Allemandi & C., Venezia, 2009, 18 lappuses[50]
  • Dažādi autori: Natura e sogni – Catalogo del Padiglione italiano alla 53. Biennale di Venezia, Umberto Allemandi & C., Venezia, 2009, 98 lappuses[51]
  • Carlo Fabrizio Carli: Diorama italiano – 61º Premio Michetti, Vallecchi, Francavilla a Mare, 2010, 202 lappuses[52]
  • C. Parisot, P. Pensosi: Portraits d'artistes, Edizioni Casa Modigliani, Roma, 2010, 72 lappuses
  • Simona Gavioli: Andrea Benetti – B. P. Before present, Media Brain, Bologna, 2009, 52 lappuses[53]
  • Dažādi autori: Andrea Benetti – La pittura Neo-rupestre, Comune di Castellana Grotte, Castellana Grotte, 2011, 58 lappuses[54]
  • D. Iacuaniello, C. Parisot, G. Rossi: M173 - Tracce apocrife, Istituto Europeo Pegaso, Roma, 2012, 70 lappuses[55]
  • G. Rossi, D. Scarfì: Il simbolismo nella pittura Neo-rupestre, Mediabrain, Siracusa, 2012, 88 lappuses[56]
  • Andrea Benetti, Silvia Grandi: Colori e suoni delle origini, Qudulibri, Bologna, 2013, 86 lappuses[57]
  • Andrea Benetti, Stefano Papetti: Dalla roccia alla tela – Il travertino nella pittura Neo-rupestre, Qudulibri, Ascoli P., 2014, 54 lappuses[58]
  • A. Benetti, S. Cassano, D. Coppola, A. F. Uricchio: Colori e suoni delle origini, Qudulibri, Bari, 2014, 58 lappuses[59]
  • Andrea Benetti, Silvia Grandi: Il colore della luce, Qudulibri, Bologna, 2014, 56 lappuses[60][61]
  • A. Benetti, S. Grandi, M. Peresani, M. Romandini, G. Virelli: VR60768 - anthropomorphic figure, Qudulibri, Roma, 2015, 80 lappuses[62]
  • Andrea Benetti, Toti Carpentieri: Astrattismo delle origini, Qudulibri, Lecce, 2015, 60 lappuses[63]
  • Dažādi autori: Arte Neo-rupestre, Monogrāfija, Qudulibri, Bologna, 2015, 208 lappuses[64]
  • Andrea Benetti, Fiorenzo Facchini, Fernando Lanzi, Gioia Lanzi: Signum Crucis, Qudulibri, Bologna, 2016, 42 lappuses[65]
  • A. Benetti – P. Fameli – A. Fiorillo – F. Fontana – M. Peresani – M. Romandini – I. Schipani – U. T. Hohenstein: "preHistoria Contemporanea" Qudulibri, Ferrara, 2016, 64 lappuses[66]
  • A. Benetti – P. Fameli – A. Marrone – M. Ratti: "Omaggio alla pittura rupestre", Qudulibri, La Spezia, 2016, 58 lappuses[67]
  • Andrea Benetti - Silvia Grandi: "Volti contro la violenza", Qudulibri, Bologna, 2017, 40 lappuses[68]
  • Andrea Benetti - Stefano Bonaga - Gregorio Rossi - Corrado Rozzi: "Timeless shapes", Qudulibri, Bologna, 2021, 44 lappuses[69]
  • Andrea Benetti - Francesco Paolo Campione - Tiziana Fuligna - Gaia Giorgetti: "Colors in Venice", Qudulibri, Venezia, 2023, 90 lappuses[70]
  • Andrea Benetti - Luciana Apicella - Stefano Bonaga: "Prehistoric Wave", Qudulibri, Milano, 2023, 48 lappuses[71]
  • Francesco Paolo Campione - Stefano Papetti - Stefano Odoardi: "Luce nel silenzio", Alchemical shadows, Ascoli Piceno, 2023, 48 lappuses[72]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 «Andrea Benetti e la sua Neo-rupestre». la Repubblica.
  2. ↑ «Andrea Benetti su Biografie Online». Biografie online. Skatīts: 2022-04-30.
  3. ↑ 3,0 3,1 «Andrea Benetti nell'Enciclopedia Treccani». Enciclopedia Treccani.
  4. ↑ 4,0 4,1 «Artisti del Museo MACIA». Museo MACIA.
  5. ↑ «Andrea Benetti - Colori e suoni delle Origini». Ricerca dell'Università di Bologna.
  6. ↑ «Colori e suoni delle origini». Magazine dell'Università di Bologna.
  7. ↑ «Andrea Benetti - PreHistoria Contemporanea». Ricerca dell'Università di Ferrara.
  8. ↑ «Andrea Benetti - La Pittura Neoruprestre». Ricerca dell'Università del Salento - Lecce.
  9. ↑ «Andrea Benetti in “The Educational Encyclopedia”». Art Encyclopedia.
  10. ↑ «Andrea Benetti nell'enciclopedia WikiArt». Enciclopedia WikiArt.
  11. ↑ «Andrea Benetti nell'enciclopedia Sapere». Enciclopedia Sapere.
  12. ↑ «VR60768 · Anthropomorphic Figure di Andrea Benetti». Roma Today.
  13. ↑ «Le mostre di Andrea Benetti su Artribune». Artribune.
  14. ↑ «Le mostre di Andrea Benetti su Exibart». Exibart.
  15. ↑ «Ricerca dell'Università del Salento - Lecce». Università del Salento - Lecce.
  16. ↑ «Colori e suoni delle origini». La Stampa.
  17. ↑ «Pitture e suoni dal principio della storia». Bari Live.
  18. ↑ «Comunicato stampa – Camera dei Deputati». Sito della Camera dei Deputati.
  19. ↑ «La mostra di Andrea Benetti alla Camera dei Deputati». Non solo cinema.
  20. ↑ «Andrea Benetti espone a Palazzo Turchi di Bagno». Estense News.
  21. ↑ «Volti contro la violenza - Mostra fotografica di Andrea Benetti a Palazzo d'Accursio». Sito del Comune di Bologna.
  22. ↑ «Timeless shapes, la personale di Andrea Benetti a Bologna». Timeless shapes - Andrea Benetti a Bologna.
  23. ↑ «Agenzia ANSA». ANSA.
  24. ↑ «Assemblea legislativa Viaggio nell’arte con Andrea Benetti». Il Resto del Carlino.
  25. ↑ «Mostra "Colors in Venice" di Andrea Benetti». Venezia Today.
  26. ↑ «La pittura rupestre rivive con Andrea Benetti a Milano». Agenzia ANSA.
  27. ↑ «Andrea Benetti, un Neo-rupestre a Milano». Il Giornale dell'Arte.
  28. ↑ «Assegnato il Nettuno d'oro ad Andrea Benetti». la Repubblica.
  29. ↑ «Andrea Benetti nell'enciclopedia Sapere». Enciclopedia Sapere.
  30. ↑ «Andrea Benetti nell'enciclopedia Treccani». Enciclopedia Treccani.
  31. ↑ «La pagina di Andrea Benetti nel sito del Museo MACIA». Museo MACIA.
  32. ↑ «Andrea Benetti nell'enciclopedia WikiArt». Enciclopedia WikiArt.
  33. ↑ «La moda dell'arte: il gusto Neo-rupestre di Andrea Benetti». My Luxury. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. maijā. Skatīts: 2025. gada 4. maijā.
  34. ↑ «Andrea Benetti – preHISTORIA CONTEMPORANEA – Sistema Museale dell'Università di Ferrara». Università di Ferrara.
  35. ↑ «Andrea Benetti: Colori e suoni delle origini». Sito dell'Università di Bari.
  36. ↑ «Fior di Loto – L'opera di Benetti nella Collezione del MamBo». Sito del Museo MAMbo.
  37. ↑ «L'opera nell'Archivio RAAM». Sito dell'Archivio RAAM.
  38. ↑ «L'opera nel sito dei Beni Culturali». Online-Katalog der Sammlungen von Museen und Archiven in Südtirol.
  39. ↑ «L'opera nell'Archivio RAAM». Sito dell'Archivio RAAM.
  40. ↑ «Andrea Benetti in The Educational Encyclopedia». The Educational Encyclopedia.
  41. ↑ «Il patrimonio artistico cresce». Città della Spezia.
  42. ↑ «Le pitture Neorupestri di Andrea Benetti». la Repubblica.
  43. ↑ «Andrea Benetti ad Ascoli per dare vita al travertino». Piceno Oggi.
  44. ↑ «Astrattismo, a Lecce la mostra allestita nella Camera dei Deputati». Puglia In.
  45. ↑ «Fondazione Giacomo Casanova"». www.arte.it. Skatīts: 2023-04-01.
  46. ↑ «Andrea Benetti in “The Educational Encyclopedia”». The Educational Encyclopedia.
  47. ↑ «Andrea Benetti». Jose Art Gallery.
  48. ↑ «Arte e cultura – Un ponte tra Italia e Costa Rica». dal Sito di Gregorio Rossi.
  49. ↑ «Inusuale esplorazione della velocità». Museo MACIA.
  50. ↑ «Manifesto dell'Arte Neo-rupestre di Andrea Benetti». Museo MACIA.
  51. ↑ «Natura e sogni – Catalogo del Padiglione». Bibliografia di Gregorio Rossi.
  52. ↑ «Francavilla al Mare (CH), 24 luglio – 31 agosto 2010 LXI Premio Michetti – Arte e Ambiente». Giulianova News.
  53. ↑ «Evento – Mostra di Andrea Benetti». Roberta Filippi.
  54. ↑ «Castellana grotte, l'arte ritorna alle origini». la Repubblica.
  55. ↑ «Andrea Benetti: M173 – Tracce apocrife nell'arte contemporanea». Issuu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2025. gada 4. maijā.
  56. ↑ «Siracusa ospiterà la pittura Neo-rupestre di Andrea Benetti, già presentata anche alla 53ª Biennale di Venezia». Siracusa News.
  57. ↑ «Libro Colori e suoni delle origini. Ediz. Italiana e inglese – A. Benetti – Qudulibri». La Feltrinelli.
  58. ↑ «Andrea Benetti – Dalla roccia alla tela – Travertino nella pittura Neo-rupestre». Librerie Coop.
  59. ↑ «Colori e suoni delle origini. A Bari il progetto artistico “Neo-rupestre” di Andrea Benetti». Fame di Sud.
  60. ↑ «Andrea Benetti – Il colore della luce». Ricerca dell'Università di Bologna.
  61. ↑ «Il colore della luce - Opere in bianco». La Feltrinelli.
  62. ↑ «Andrea Benetti - VR60768 anthropomorphic figure». Ricerca dell'Università di Bologna.
  63. ↑ «”Astrattismo delle origini” di Andrea Benetti al Castello Carlo V». Sito del Castello Carlo V. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2025. gada 4. maijā.
  64. ↑ «Andrea Benetti - Arte Neo-rupestre. Ediz. italiana e inglese». Edizioni Einaudi.
  65. ↑ «Signum Crucis - Edizione multilingue». Edizioni Einaudi.
  66. ↑ «”PreHistoria contemporanea” di Andrea Benetti». La Feltrinelli.
  67. ↑ «Omaggio alla pittura rupestre – Andrea Benetti». Libreria Universitaria.
  68. ↑ «Volti contro la violenza». Libreria Universitaria.
  69. ↑ «Timeless shapes. Forme senza tempo – Andrea Benetti – Qudulibri». IBS Libri.
  70. ↑ «Colors in Venice. Edizione Italiana e inglese – Andrea Benetti – Qudulibri». Librerie Unilibro.
  71. ↑ «Prehistoric Wave. Catalogo della mostra – Andrea Benetti – Qudulibri». La Feltrinelli.
  72. ↑ «Luce nel silenzio – Andrea Benetti – Alchemical shadows». Comune di Ascoli Piceno.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Andrea_Beneti&oldid=4289484"