Andrejs Žagars

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Andrejs Žagars
Andrejs Žagars
Andrejs Žagars 2012. gadā
Dzimis 1958. gada 16. oktobrī
Černogorska, Krasnojarskas novads, Krievijas PFSR (tagad Hakasijas Republika, Karogs: Krievija Krievija)
Miris 2019. gada 26. februārī (60 gadu vecumā)
Nodarbošanās aktieris, režisors, uzņēmējs, politiķis
Darbības gadi 1978—2019

Andrejs Žagars (dzimis 1958. gada 16. oktobrī Černogorskā[1], miris 2019. gada 26. februārī[2]) bija latviešu aktieris, režisors un uzņēmējs. No 1996. līdz 2013. gadam bija Latvijas Nacionālās operas direktors. 2017. gada jūnijā ievēlēts par Rīgas domes deputātu no partijas "Latvijas attīstībai".[3]

Viņa brālis Juris Žagars arī ir aktieris un uzņēmējs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1958. gadā Krasnojarskas novada Černogorskā uz Sibīriju izsūtītās Vijas Žagares ģimenē.[4] Pēc atgriešanās Latvijā viņa ģimene dzīvoja Cēsīs. Māte pielika lielas pūles, lai izaudzinātu abus dēlus, un tiem nācās arī pašiem vasarā sākt strādāt ātrāk, kā to pieļāva likums.[5]

Aktiera karjeras sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1982. gadā A. Žagars beidza Dailes teātra 7. studiju un Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti dramatiskā un kino aktiera specialitātē. Tajā pat gadā Žagars sāka strādāt Dailes teātrī, kur darbojās līdz pat 1994. gadam. Vienlaikus arī filmējās vairākās Rīgas kinostudijas un Krievijas spēlfilmās, tai skaitā filmās "Ilgais ceļš kāpās" (1981), "Akmeņainais ceļš" (1983), "Spēle notiks tik un tā" (1985), "Dubultnieks" (1986).

Uzņēmējdarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gada puča laikā viņš bija Holivudā, kur bijis gatavs sākt jaunu dzīves posmu ASV. Tomēr 1993. gadā Andrejs Žagars nolēma atgriezties Latvijā un uzsāka uzņēmējdarbību, atvēra Rīgā vairākas kafejnīcas, to skaitā Osiris un Deco bārs. Viņš uzskatīja, ka jaunajā Eiropas daļā attīstības process būs interesantāks kā tās tradicionālajā, pārlieku stabilajā daļā.[5]

Latvijas Nacionālās operas direktora amatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andra Šķēles valdības laikā 1996. gadā Žagaru iecēla par Latvijas Nacionālās operas direktoru. 2002. gadā viņš debitēja Dalhallas operas festivālā kā operas režisors ar Riharda Vāgnera operu "Klīstošais holandietis", bet 2003. gadā šo pašu operu iestudēja Latvijas Nacionālajā operā. Pēc tam iestudēja operas gan Latvijā, gan ārvalstīs, ar operu iestudējumiem piedalījās dažādos festivālos. Kopumā iestudējis vairāk nekā divdesmit piecas operas izrādes Latvijā un pasaulē, kā arī vairākas dramatiskā teātra izrādes.[6]

Andreja Žagara režijai raksturīgie paņēmieni bija postmodernismam raksturīgā darbības laika un telpas transformācija, darbs ar solistiem kā aktieriem pēc Staņislavska reālpsiholoģiskā teātra metodes, atsevišķu simbolu lietošana, video un gaismu partitūras izveide 21. gadsimta Latvijas un pasaules operas režijas tendenču kontekstā. Žagars spēja ne tikai ietekmēt Latvijas kultūrvidi, bet arī radīja Latvijas Nacionālajai operai starptautisku slavu.[5] Viņa vadībā 2010. gadā Latvijas Nacionālā opera pievienojās Eiropas Operu akadēmiju tīklam. Žagars atbalstīja jaunu, talantīgu latviešu operdziedātāju un diriģentu izvirzīšanos pasaules apritē, starp tiem Elīna Garanča, Kristīne Opolais, Andris Nelsons, Marina Rebeka, Maija Kovaļevska, Aleksandrs Antoņenko, Egils Siliņš u.c.[7]

2013. gada septembrī kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende paziņoja, ka atbrīvo no amata Žagaru, jo viņš pārlieku pieturas pie ierastā stila, pieaicina dārgus viesmāksliniekus vietējo kadru vietā un aizņemts ar savu biznesu.[8] Tomēr vienlaikus viņa atzina, ka Žagara vadībā Opera funkcionējusi veiksmīgi pat tad, kad paša Žagara ilgstoši nav bijis klāt. Žagara atbrīvošana no LNO direktora amata izsauca iebildumus lielā daļā sabiedrības un pēc divām dienām pati Jaunzeme-Grende tika nomainīta ministra krēslā par konfliktu radīšanu starp ministriju un tās nozari. Sekojošais audits gan parādīja, ka Operas vadība Žagara laikā pieļāvusi daudzas nepilnības visās vadības jomās.[9]

Dzīves pēdējais posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2015. gadā atsāka darbu Dailes teātrī kā režisors.[10]

2016. gadā nodibināja Andreja Žagara kultūras atbalsta un attīstības fondu ar mērķi veicināt un attīstīt kultūras projektus, īpaši mūzikas un mākslas nozarēs.[11] Darbojās kā mākslinieciskais vadītājs fondā "Baltijas muzikālās sezonas", kas uzsāka darbību 2017. gadā.[12]

2017. gadā Žagars attēloja Markoni lomu Ukrainas filmā Okupatsiya, bet 2018. gadā — lomu filmā "Homo Novus".

Miris 2019. gada 26. februārī pēc smagas slimības.[13] Apbedīts Priekuļu kapos.

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc atbrīvošanas no operas direktora amata pievērsās politikai un darbojās Jura Pūces vadītajā partijā "Latvijas attīstībai". 2017. gada 22. jūnijā ievēlēts par deputātu Rīgas domē un darbojās partijas "Latvijas attīstībai" Rīgas domes deputātu frakcijā.

Filmogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads Nosaukums Loma Piezīmes
1978 "Tavs dēls" epizode Rīgas kinostudija
1981 "Ilgais ceļš kāpās" Edgars Rīgas kinostudija
1982/1983 "Bagātais brālis, nabagais brālis" epizode Lietuvas kinostudija
1983 "Akmeņainais ceļš" Roberts Līviņš Rīgas kinostudija
1984 "Divi pāri un vientulība" Maiks "Tallinfiļm"
1985 "Spēle notiks tik un tā" Francs Pihlers Rīgas kinostudija
1985 "Svešs gadījums" epizode Rīgas kinostudija
1986 "Dubultnieks" Ēriks Rīgas kinostudija
1987 "Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili" epizode Rīgas kinostudija
1987 "Meža gulbji" arhibīskaps "Tallinfiļm"
1987 "Takuzinis" Takuzinis M. Gorkija kinostudija
1986—1988 "Kļima Samgina dzīve" Stepans Kutuzovs "Ļenfiļm"
1988 "Par mīlestību pašreiz nerunāsim" epizode Rīgas kinostudija
1988 "Zāles saknes" Jānis Pelcis Lietuvas kinostudija
1989 "Brīnumdara nolaupīšana" Kņazs Vjačeslavs Sverdlovskas kinostudija
1991 "Zeva ierocis" Džons Barijs Dovženko kinostudija
1992 "Veiksmi jums, kungi" Oļegs "Ļenfiļm"
1995 "Helli un Noks" Noks Berings Dovženko kinostudija/Ukraina
2017 Okupatsiya Markoni Ukraina
2018 "Homo Novus" Mačernieks Film Angels Productions

Operas iestudējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2002: Riharda Vāgnera opera "Klīstošais holandietis" (Dalhallas operas festivālā)
  • 2003: Riharda Vāgnera opera "Klīstošais holandietis" (Latvijas Nacionālajā operā)
  • 2003: Antona Rubinšteina opera "Dēmons" (Latvijas Nacionālajā operā)
  • 2005: Pētera Čaikovska opera "Pīķa dāma" (Latvijas Nacionālajā operā)
  • 2006: Dmitrija Šostakoviča opera "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" (Latvijas Nacionālajā operā)
  • 2006: Džuzepes Verdi opera "Nabuko" (Maskavas Jaunajā operā)
  • 2007: Džuzepes Verdi opera "Traviata" (Latvijas Nacionālajā operā)
  • 2007: Žorža Bizē opera "Karmena" (Latvijas Nacionālajā operā)
  • 2008: Žila Masnē opera "Verters" (Erfurtes teātrī)
  • 2009: Žila Masnē opera "Verters"(Latvijas Nacionālajā operā)
  • 2009: Aleksandra Borodina opera "Kņazs Igors" (Esenes Aalto teātrī)
  • 2009: Volfganga Amadeja Mocarta opera "Dons Žuans" (Latvijas Nacionālajā operā)
  • 2010: Riharda Štrausa opera "Rožu kavalieris" (Budapeštas operā)
  • 2010: Žorža Bizē operu "Karmena" (Boloņas teātr)
  • 2010: Džuzepes Verdi opera "Masku balle" (Sanktpēterburgas Mihaila teātr)
  • 2010: Džuzepes Verdi opera "Trubadūrs" (Klāgenfurtes pilsētas teātrī)
  • 2010: Pētera Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins" (Latvijas Nacionālajā operā)
  • 2011: Džuzepes Verdi opera "Trubadūrs" (Horvātijas Nacionālajā teātrī Zagrebā)
  • 2011: Džakomo Pučīni opera "Manona Lesko" (Igaunijas Nacionālajā operā Tallinā)
  • 2011/2012: Gaetāno Doniceti opera Lucia di Lammermoor (Latvijas Nacionālajā operā)
  • 2012/2013: Sergeja Prokofjeva opera "Laulības klosterī" (Permas operas un baleta teātrī)
  • 2012/2013: Riharda Vāgnera opera "Loengrīns" (Lietuvas Nacionālajā operā un Slovākijas Nacionālajā teātrī)
  • 2013/2014: Riharda Vāgnera opera "Tanheizers"( Ņemiroviča-Dančenko Maskavas muzikālajā teātrī un Prāgas operā)
  • 2014: Džuzepes Verdi opera “Atila” (Ankaras Valsts operas un baleta teātrī)
  • 2014: Riharda Štrausa opera "Salome” (Honkongas operā)
  • 2017: Žila Masnē opera "Manona" (Staņislavska un Nemiroviča‑Dančenko muzikālajā teātrī)

Teātra iestudējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2015: Nikolā Bijona luga "Ziloņa dziesma" (Dailes teātrī)
  • 2016: Antona Čehova drāma "Trīs māsas" (Dailes teātrī)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Cēsu Centrālā bibliotēka. Novadnieki». Skatīts: 2019-02-26.
  2. DELFI Kultūra. «Mūžībā aizgājis aktieris, režisors un uzņēmējs Andrejs Žagars». delfi.lv (latviešu), 2019-02-26. Skatīts: 2019-02-26.
  3. «2017. gada 3. jūnija pašvaldību vēlēšanas». pv2017.cvk.lv. Skatīts: 2018-03-05.
  4. 1949. gadā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju saraksti, Cēsu apriņķa Vaives pagasts Lieta Nr. 12134: Žagare Vija Jāņa m., dzimusi 1929. gadā Vaives pagasta Jaunlibertos; izsūtīta 25.03.1949. (Cēsis, Ziemeļu iela 4–2) uz Tomskas apgabala Koževņikovas rajonu, atbrīvota 13.04.1957, dzīvoja Krasnojarskas novada Černogorskā
  5. 5,0 5,1 5,2 Romāns Koļeda. «Andreja Žagara kaislības». TVNET (latviešu), 2007-03-22. Skatīts: 2019-03-11.
  6. «Miris Andrejs Žagars». epadomi.lv.
  7. «Mūžībā devies latviešu režisors un uzņēmējs Andrejs Žagars». lsm.lv.
  8. Elita Veidemane. «Opera nepieder Žagaram». Nacionālā apvienība VL-TB/LNNK (latviešu), 6.09.2013. Skatīts: 2019-03-11.
  9. «Dombrovskis neatvainosies Jaunzemei-Grendei». Tvnet — LETA.
  10. «Andrejs Žagars Dailes teātrī iestudē izrādi «Ziloņa dziesma»». lsm.lv.
  11. «Andrejs Žagars nodibinājis kultūras atbalsta un attīstības fondu». la.lv.
  12. «Solot spilgtu koncertprogrammu, sevi pieteicis fonds «Baltijas muzikālās sezonas»». lsm.lv.
  13. «60 gadu vecumā miris Andrejs Žagars». jauns.lv.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]