Andrejs Kiriļenko (politiķis)
- Šis raksts ir par padomju politiķi. Par citām jēdziena Andrejs Kiriļenko nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| ||||||||||||
Andrejs Kiriļenko (krievu: Андрей Павлович Кириленко, dzimis 1906. gada 8. septembrī, miris 1990. gada 12. maijā) bija viens no galvenajiem PSKP un PSRS vadītājiem Leonīda Brežņeva varas laikā. PSKP biedrs kopš 1931. gada, Ukrainas PSR Centrālkomitejas biedrs (1952.-56.), PSKP Centrālkomitejas biedrs (1956.-82.), PSKP Centrālkomitejas sekretārs ar atbildību par smago rūpniecību no 1966. gada 8. aprīļa līdz 1982. gada 22. novembrim. Politbiroja biedrs no 1962. gada 22. novembra līdz 1982. gada 22. novembrim. Zaudējis amatus pēc Jurija Andropova nākšanas pie varas.
Dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis galdnieka ģimenē. 1920. gadā pabedzis skolu, 1925. gadā pabeidzis Aleksejevkas arodskolu. Līdz 1930. gadam strādā par elektroatslēdznieku un Donbasa šahtās. Komjaunatnes darbā no 1930. gada. 1936. gadā pabeidzis Ribinskas aviotehnoloģisko institūtu. 1936.-38. gados strādā par inženieri. No 1938. gada partijas darbā Zaporožjes apgabala partijas struktūrās. 1942.-43. gadā Dienvidu frontes 18. armijas kara padomes biedrs, vēlāk Valsts aizsardzības komitejas pārstāvis Maskavas aviācijas fabrikā. 1944.-47. gados Zaporožjes partijas otrais sekretārs. Pirmais sekretārs šajā laikā ir Leonīds Brežņevs, šeit sākas viņu pazīšanās. 1947.-50. gadā Nikolajevskas, 1950.-55. Dņipropetrovskas apgabala, 1955.-62. gadam Sverdlovskas apgabala partijas pirmais sekretārs. Bija Hruščova un Brežņeva protežē, jo nāca no Ukrainas austrumiem.[1] No 1962. gada ieņem vadošus amatus Krievijas PFSR rūpniecības nozarē. 1962. gada Novočerkaskas nemieru laikā ierodas pilsētā un atbalsta lēmumu par bruņotā spēka pielietošanu pret demonstrantiem.
Pēc Brežņeva nākšanas pie varas Kiriļenko tiek paaugstināts amatos un ir viņa galvenais pārstāvis Centrālkomitejā. Sākotnēji ir Brežņeva protežē, bet vēlāk kļūst aizvien pastāvīgāks. Partijas hierarhijā ieņēma trešo vai ceturto vietu. Sapulcēs un mītiņos bieži aizstāja Brežņevu un Suslovu. 70to gadu vidū tiek uzskatīts par ticamāko Brežņeva varas mantinieku.
Kā pārāk bīstamu varas pretendentu viņu ap 1976. gadu sāk atstumt no reālās varas. Vienlaikus Brežņevs palielina cita protežē, Konstantīna Čerņenko varu. Šajos gados arī sāk pasliktināties Kiriļenko veselība. 1982. gada 22. novembrī, kā vecuma marasmā iekritušu, viņu atbrīvo no amatiem.
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Sociālistiskā Darba varonis, 1966. un 1976.
- Ļeņina ordeņa kavalieris, 1948, 1953, 1956, 1958, 1966, 1971, 1976.
- Oktobra revolūcijas ordenis, 1981.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|