Andrejs Kurcijs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Andrejs Kuršinskis)
Jump to navigation Jump to search
Andrejs Kurcijs
Andrejs Kuršinskis
Andrejs Kurcijs
Personīgā informācija
Dzimis 1884. gada 1. oktobrī
Asītes pagasts, Kurzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1959. gada 23. februārī (74 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Dzīves vieta Karogs: Latvija Latvija, Karogs: Vācija Vācija, Karogs: Krievija Krievija
Tautība latvietis
Literārā darbība
Pseidonīms Kurcijs
Nodarbošanās ārsts, rakstnieks, politiķis
Valoda latviešu valoda

Andrejs Kurcijs, īstajā vārdā Andrejs Kuršinskis (1884—1959), bija latviešu ārsts, dzejnieks, rakstnieks un politiķis. Latvijas Neatkarīgo sociālistu partijas biedrs, Tautas padomes loceklis (1918—1920), Satversmes sapulces deputāts (1921—1922), 3. Saeimas deputāts (1928—1931). Liepājas pilsētas domnieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1884. gada 1. oktobrī Asītes pagastā "Apšu" saimnieka Pētera Kuršinska ģimenē. Mācījās Bunkas-Urdangas pagastskolā un Liepājas reālskolā (1899—1904). Studēja komerczinības Rīgas Politehniskajā institūtā (1904—1905). Piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos, tādēļ emigrēja uz Vāciju, kur studēja medicīnu un filozofiju Jēnas universitātē (1905—1911). Pabeidza medicīnas studijas Kazaņas universitātē (1913) un sāka strādāt par ārstu Pēterburgas ķirurģiskajā slimnīcā (1913), bija ārsts Liepājā (1913—1915), publicējās literārajos izdevumos "Dzīve", Vārds", "Domas" u.c.

Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur bija Pēterpils kara medicīnas akadēmijas ārsts (1915—1918). Pēc atgriešanās Latvijā bija Tautas Padomes loceklis (1918—1920), Rīgas skolu nodaļas vadītājs (1919), Latvijas armijas sanitārās pārvaldes ārsts kapteinis (1920). 1920. gadā viņu ievēlēja par Satversmes sapulces locekli, darbojās sociāldemokrātu frakcijā. Papildinājās filozofijas un mākslas teorijas studijās Berlīnes universitātē (1922-1923). Vēlāk bija skolu ārsts (1923—1940), līdztekus 3. Saeimas deputāts (1928—1931). Sadarbojās ar Leonu Paegli, Linardu Laicenu un citiem kreisi noskaņotajiem rakstniekiem.

Otrā pasaules kara laikā Rīgas III poliklīnikas galvenais ārsts (1941—1944). Pēc kara beigām strādāja LZA Folkloras institūtā un lasīja lekcijas Latvijas Valsts universitātes studentiem literatūras teorijā un kritikā. Atdzejoja Omaru Haijāmu. 1949. gadā padomju okupācijas iestādes Kurciju viņa politisko uzskatu dēļ apcietināja un deportēja uz GULAG soda nometni Komi APSR (1949—1955). Pēc Staļina nāves Kurciju atbrīvoja un viņš atgriezās Rīgā, kur mira 1959. gada 23. februārī.[1]

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrejs Kurcijs, viens no erudītākajiem tā laika kultūras apcerētājiem. 1923. gadā kļuva pazīstams ar grāmatu “Aktīvā māksla”, kurā proklamēja jauna mākslas laikmeta — aktīvisma — iestāšanos. Kurcijs strikti norobežojās no impresionisma, naturālisma un jebkāda veida akadēmisma izpausmēm, akcentēja mākslas sociālo lomu, vienlaikus gan uzsvērdams subjektīvi emocionālā momenta nepieciešamību.

Viņa darbi tulkoti krieviski, franciski, vāciski un lietuviski.[2]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Saules bēdas. Rīga: RPI studentu pulciņš, 1910 [1909].
  • Bez prieka un dailes. RPI studentu savienība "Stars", 1915.
  • Mana grāmata. Rīga: Ansis Gulbis, 1919.
  • Vita nuova [poēma]. Rīga: Ansis Gulbis, 1921.
  • Pasaules klajumā. Rīga: Daile un Darbs, 1921.
  • Dvēseles kabarejs. Rīga: Kultūras balss, 1921.
  • Dziesmas melnbaltai Madonnai. Rīga: Vainags, 1922.
  • Utopija. Rīga: Laikmets, 1925.
  • Barbars Parīzē. Rīga: Laikmets, 1925.
  • Ēzelis, mūks, Eiropa. Rīga: Neatkarīgais Vārds, 1927.
  • Klusums. Rīga: Laikmets, 1930.
  • Mana dzimtene. Rīga: Laikmets, 1932.
  • Dzīvība. Rīga: Laikmets, 1933.
  • Asins vaina [dzejas izlase]. Maskava: Prometejs, 1936.
  • Dzeja [izlase]. Rīga: LVI, 1958.

Proza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Cīņa ar Nezināmo [stāsti] (1924)
  • 3x3 mēnesnīcas [stāsti] (1925)
  • Karaliskais tepiķis un pozitīvie tipi'[luga, kopā ar Linardu Laicenu un Kārli Dzelzīti]. Rīga: Neatkarīgais Vārds, 1927.
  • Cilvēciskie lopi [stāsti] (1929)
  • Cūkgans: kādas bērnības stāsts [stāsti] (1936)
  • Dzīvības vārtos [romāns] (1938)
  • Atmoda [stāsti] (1957)
  • Vienkāršā dzīve [prozas izlase] (1959)

Kritiskie un teorētiskie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Aktīvā māksla. Leipciga: Laikmets, 1923.
  • Teātris. Rīga: Jaunais vārds, 1925.
  • Par mākslu I. Rīga: Laikmets, 1932.

Darbu izlases un kopojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kopoti raksti 5 sējumos. Rīga: Liesma, 1977—1982.

Andreja Kurcija darbu tulkojumi citās valodās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grāmatas

  • Un barbare à Paris [Barbars Parīzē; franču valodā]. Atdz. Helēne Izdebska, Pola Dermē ievads, Luī Markusī zīmēts autora portrets. Parīze: L'Esprit nouveau, 1928.[3]
  • Грешница [Grēciniece; prozas izlase krievu valodā]. Tulk. D. Glēzers. Rīga: LVI, 1960.
  • Беды солнца [Saules bēdas; dzejas izlase krievu valodā]. Sast. J. Čākurs, atdz. L. Čerevičņiks. Rīga: Liesma, 1974.

Izlasēs un antoloģijās

  • Poeti lettoni contemporanei. Atdz. Ettore Serra. Sandron, 1946.
  • Poeti lettoni contemporanei. Atdz. Ettore Serra. Ceschina, 1963.[4]

Tulkojumi no citām valodām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bruno Šenlanks. Lielpilsēta: daudzbalsīga runa. Rīga: Kultūras balss, 1923.
  • Šarls Vildraks. Atziņas. Rīga: Leta, 1925.
  • Anatols Franss. Pingvīnu sala. Rīga: Kultūras balss, 1927.
  • Antons Čehovs. Rakstu izlase. Rīga: Kultūras draugs, 1937.
  • Omārs Haijams. Četrrindas. Rīga: Zelta grauds, 1939.
  • S. Beļajevs. Samueļa Pingļa piedzīvojumi. Rīga: LVI, 1946.
  • Emils Zolā. Sabrukums. Rīga: LVI, 1947.
  • Aleksandrs Puškins. Poltava'. Rīga: LVI, 1949.
  • Kan Gjen E. Cilvēces problēma. Rīga: LVI, 1957.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]