Angļu—birmiešu kari
| Angļu—birmiešu kari | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Dienvidaustrumāzijas Eiropas kolonizācijas | |||||||||
 Birmas armijas padošanās fotogrāfija, Trešais Angļu-Birmas karš | |||||||||
| |||||||||
| Belligerents | |||||||||
.svg){kind=small} Ratānakosīnas karaliste (līdz 1826) | |||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
 Henrijs Gudvins Gārnets Volslijs Harijs Pendergrasts.svg){kind=small} Lords Amhērsts Sers Edvards Pedžets Sers Ārčibalds Kempbels Džozefs Ventons Morisons Atbalstīja: Rama III Čoproja Majota Praija Surasena Praija Čumpons |
.svg){kind=small} Badžido Tibo Mins (POW) Pagans Mins  Mongs Džji Kjoks Lons Maha Bandula † Maha Ne Mjo † Maha Tija Tura Minkjavs Zeja Tura | ||||||||
| Iesaistītās vienības | |||||||||
|
Prezidentūru armijas Karaliskie pulki Atbalstīja: Karaliskā Siāmas armija | |||||||||
| Spēks | |||||||||
| Apmēram 80 000 līdz 100 000 (ieskaitot Siāmas) | 40 000 kopā ar sabiedrotajiem, 20 000 Trešā Angļu-Birmas kara beigās | ||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
| smagi, 3000 nogalināti, 10,000 ievainoti, 20 000 miruši no slimībām | ļoti smagi, vairāk kā 20,000 upuru, vesela karotspējīgu vīriešu paaudze iznīcināta | ||||||||
Angļu-birmiešu kari bija bruņots konflikts starp divām augošām impērijām — Britu impēriju un Konbaunu dinastiju —, kas kļuva par Britu Indijas dārgāko un ilgāko karu, izmaksājot 5–13 miljonus mārciņu (400 miljoni–1,1 miljards mārciņu 2019. gada ekvivalentā) un ilga vairāk nekā 60 gadus. Šo karu ietvaros norisinājās trīs Birmas kari jeb Angļu-Birmas kari:
- Pirmais Angļu-Birmas karš (1824—1826)
- Otrais Angļu-Birmas karš (1852—1853)
- Trešais Angļu-Birmas karš (1885)
Hronoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Birmas (mūsdienu Mjanmas) ekspansijai Konbaunu dinastijas laikā bija sekas gar tās robežām. Tā kā šīs robežas arvien vairāk tuvojās Britu Austrumindijas kompānijas un vēlāk Britu Indijas pārvaldītajām teritorijām, radās problēmas gan ar bēgļiem, gan militārajām operācijām, kas pārsniedza valstu neskaidrās robežas.
Pirmais Angļu-Birmas karš (1824—1826)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmais angļu-birmiešu karš (1824–1826) beidzās ar Britu Austrumindijas kompānijas uzvaru, un saskaņā ar Jandabu līgumu Birma zaudēja iepriekš iekarotās teritorijas Asamā, Manipurā un Arakanā. Briti arī ieņēma Tanintaji ar nolūku to izmantot kā kaulēšanās instrumentu turpmākajās sarunās ar Birmu vai Siāmu.[1]
Otrais Angļu-Birmas karš (1852—1853)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1852. gadā Indijas ģenerālgubernators lords Dalhauzi nosūtīja uz Birmu flotes komodoru Lambertu vairāku nelielu jautājumu dēļ, kas saistīti ar iepriekšējo noslēgto līgumu. Birmieši nekavējoties piekāpās britu prasībām, tostarp atcēla gubernatoru, kuru briti bija pasludinājuši par savu kara iemeslu. Lamberts galu galā ļoti apšaubāmos apstākļos izprovocēja jūras konfrontāciju ar birmiešiem, tādējādi 1852. gadā uzsākot Otro angļu-birmiešu karu, kas beidzās ar Pegu provinces, pārdēvētas par Lejasbirmu, aneksiju, ko veica britu spēki. Karš noveda pie galma apvērsuma Birmā, kā rezultātā karali Paganu Minu (1846–1853) nomainīja viņa pusbrālis Mindons Mins (1853–1878).[2]
Trešais Angļu-Birmas karš (1885)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Karalis Mindons mēģināja modernizēt Birmas valsti un ekonomiku, lai nodrošinātu tās neatkarību, nodibinot jaunu galvaspilsētu Mandalajā, kuru viņš turpināja stiprināt. Šie centieni galu galā izrādījās neveiksmīgi, britiem apgalvojot, ka Mindona dēls Tibo Mins (valdīja 1878.–1885. gadā) ir tirāns, kas vēlas pārbēgt pie Francijas, un ka viņš ir zaudējis kontroli pār valsti, tādējādi pieļaujot nemierus uz robežas, un ka viņš atsakās no sava tēva parakstītā līguma ar britiem. Briti atkal pieteica karu Birmai 1885. gadā, iekarojot atlikušo valsts daļu Trešajā angļu-birmiešu karā, kā rezultātā Birma tika pilnībā anektēta.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ D.G.E. Hall. Burma. Hutchinson University Library, 1960. 109–113. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005-05-19.
- ↑ Lt. Gen. Sir Arthur P. Phayre (1967). History of Burma (2 ed.). London: Susil Gupta. pp. 236–247.
- ↑ Thant Myint-U. The River of Lost Footsteps (1 paperback izd.). USA : Farrar, Straus and Giroux, 2008. 161–162 + photo. lpp.