Anna Manjāni (itāļu: Anna Magnani; dzimusi 1908. gada 7. martā, mirusi 1973. gada 26. septembrī) bija Itālijas kino un teātra aktrise, viena no nozīmīgākajām 20. gadsimta Itālijas kino personībām un spilgta pēckara itāļu neoreālisma pārstāve. Viņa īpaši saistās ar neoreālisma virzienu, kurā iemiesoja spēcīgas sievietes — strādnieces, mātes un marginālus pilsētas tēlus —, bieži vien psiholoģiski sarežģītas un traģiskas varones, padarot šos tēlus par žanra atpazīstamiem simboliem. Manjāni aktierspēli raksturo dabiskums, emocionāla intensitāte, spēcīga klātbūtne un izteikta sociālā līdzjūtība, kas būtiski ietekmējusi gan itāļu kino attīstību, gan starptautisko priekšstatu par neoreālisma estētiku.
Starptautisku ievērību viņa ieguva ar lomām Roberto Rosellīni filmā "Roma — atvērta pilsēta" (Roma, città aperta, 1945), kā arī filmās L’amore (1948) un Bellissima (1951), kas nostiprināja viņas statusu Eiropas kino kontekstā. 1955. gadā Manjāni atveidoja Serafinu Dellu Rosi filmā "Tetovētā roze" (The Rose Tattoo, režisors Daniels Manns), kas veidota pēc Tenesija Viljamsa lugas motīviem un rakstīta tieši viņai; par šo lomu aktrise saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu kategorijā "Labākā aktrise galvenajā lomā", kļūstot par pirmo itālieti un vienu no pirmajām aktrisēm, kurai angļu valoda nav dzimtā valodā, kas ieguvusi šo apbalvojumu. Viņas nozīmīgāko darbu vidū bieži min arī filmas Mamma Roma (1962), Wild Is the Wind (1957) un The Fugitive Kind (1960), kurās Manjāni konsekventi attīsta intensīvu, emocionālu aktierspēli. Viņa palikusi Itālijas kultūras vēsturē kā aktrise, kuras darbi veido vienu no Itālijas kino kanona atskaites punktiem un ilgstoši ietekmē sievietes tēla interpretāciju Eiropas kino.
Roma, Itālijas Karaliste (tagad 
Itālija)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Anna Manjāni.
