Anna Sakse

Vikipēdijas lapa
Anna Sakse
Anna Sakse
Personīgā informācija
Dzimusi 1905. gada 16. janvārī
Lejasciema pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Mirusi 1981. gada 2. martā (76 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Tautība latviete
Dzīvesbiedrs Edgars Abzalons (1900-1950)
Literārā darbība
Pseidonīms Austra Sēja, Smīns, Trīne Grēciņa, Zane Mežadūja
Nodarbošanās rakstniece
Valoda latviešu valoda
Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts                        Infokaste

Anna Sakse (precējusies Abzalone; dzimusi 1905. gada 16. janvārī, mirusi 1981. gada 2. martā Rīgā, apbedīta Meža kapos) bija latviešu rakstniece, propagandiste, komuniste un PSRS Augstākās Padomes deputāte.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1905. gadā Lejasciema Lauzās, vectēvs bijis kroņa muižas rentnieks kaļķakmens lauztuvēs un kalējs, četru bērnu ģimenē — māsa Austra, brāļi Haralds un Aleksandrs[1]. Mācījās Augulienas pamatskolā, Lejasciema ministrijas skolā, šajā laikā iztulkojusi Mamina-Sibirjaka stāstu «Vecais zvirbulis» un labi spēlējusi šahu[1], un Lejasciema reālģimnāzijā. 1917. gadā nomira viņas māsa Austra un brālis Haralds. 1925. gadā sāka studēt LU pedagoģiju un filoloģiju, bet studijas neturpināja. Strādāja par tulkotāju un korektori Rozīša vadītajā «Pēdējā Brīdī», kur publicēja savus pirmos dzejoļus.[1]

1931. gadā sāka darboties komunistiskajā pagrīdē, izmantojot žurnālistes apliecību, piedalījās Rīgas apgabaltiesas komunistu prāvās, lai juridisko informāciju atreferētu nelegālajam Sarkanās palīdzības (MOPR) žurnālam, izmantoja redakcijas telpas, lai izplatītu lielinieku propagandas izdevumus, piedalījās nelegālajā Revolucionāro žurnālistu, mākslinieku un rakstnieku apvienībā, izveidoja nelegālo laikrakstu "Fronte" [1]. 1932. gadā apprecējās ar laikrakstu «Vienība (Rīga)», «Ceļš (Liepāja)», «Laikmets» līdzstrādnieku, PSRS vēstniecības Latvijas Republikā preses referentu Edgaru Abzalonu (1900-1950).[2]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā strādāja Latvijas Komunistiskās partijas centrālajā orgānā, laikrakstā «Cīņa» kā nodaļas vadītāja[1]. Pēc nacistiskās Vācijas iebrukuma PSRS okupētajā Latvijā evakuējās uz PSRS, atstājot savas meitas Silviju (vēlāk Ducmani) un Taigu Lejasciemā saviem vecākiem. Dzīvoja Čuvašijā Komsomoļskas rajona Kārļa Marksa kolhoza Krestņikovas sādžā, bet pēc PSRS Rakstnieku savienības sekretāra Aleksandra Fadejeva rīkojuma[1] apmetās Kirovā kopā ar vīru un brāli Aleksandru Saksu, kurš bija pēc Viļa Lāča otra augstākā evakuētās okupācijas valdības amatpersona, LPSR Tautas komisāru padomes lietu pārvaldnieks[1], un brāļa sievu tulkotāju Annu Saksi-Ozolu apgabala izpildkomitejas namā Komūnas ielā 2, strādāja «Kirovskaja Pravda», komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretāra Pelšes uzdevumā tulkoja Ļeņina rakstus. Kad 1941. gada decembrī Kirovā atsāka darbu laikraksts «Cīņa», Abzalone kļuva tā ideoloģe un propagandiste, arī Sarkanās armijas frontes korespondente[3]. Kad otrreizējās PSRS okupācijas laikā atgriezās Rīgā, 1944. gadā Sovinformbirojs uzdeva Vanagam un Saksei-Abzalonei radīt propagandas brošūru «Vāci Latvijā»[1]. 1945. gadā izdeva no saviem avīžrakstiem apkopotu grāmatu ar Sudrabkalna ievadu «Par vācu fašistu zvērībām Latvijā»[4].

1946. gadā iesāka rakstīt romānu «Pret kalnu» par PSKP funkcionāru pagastā, kuru pabeidza 1947. gada 7. novembrī[4], par ko saņēma Staļina prēmiju 1950. gadā. 1950. gada 14. martā kļuva par PSRS Augstākās Padomes deputāti[4]; izvirzīta divatā ar Staļinu 250. Abrenes vēlēšanu apgabalā Madonas 640. vēlēšanu apgabalam kā Abrenes, Balvu un Alūksnes rajonu strādnieku, kalpotāju, kolhoznieku un zemnieku viensētnieku kandidāte[5]. Kā PSRS Augstākās Padomes deputāte[6] darbojās VDK segorganizācijā[7] PSRS Miera aizstāvēšanas komitejā no 1950. gada līdz 1958. gadam. 1950. gadā I Vispasaules miera piekritēju kongresa laikā Polijā piedalījās Vispasaules Miera padomes dibināšanā[7], piedalījās tās kongresos 1951. gadā Zviedrijā, 1952. gadā Austrijā[1], pēc pašas vārdiem «miera piekritēju armijā»[7][8].

1956. gadā pabeidza rakstīt autobiogrāfisko romānu «Dzirksteles naktī»[1]. Mirusi 1981. gada 2. martā, viņas nekrologu parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Voss, ideoloģijas sekretārs Imants Andersons, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis, LPSR VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo un visas citas PSRS okupācijas režīma galvenās amatpersonas[9].

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā publikācija — dzejolis «Dieva sapnis» laikrakstā «Tukuma Ziņas» 1925. gadā. Latvijas PSR laikā propagandēja komunistisko ideoloģiju, cildināja kolektivizāciju (romāns «Pret kalnu»), kritizēja pirmskara augstskolu un literāros klasiķus (romāns «Dzirksteles naktī»), publicistikā nosodīja nacismu. Blakus ideoloģiskas ievirzes darbiem rakstīja arī humoristiski satīriskus sacerējumus (krājumā «Nokaltis zars»). Daiļrades pēdējā posmā pievērsās literārajām pasakām (krājumā «Kalējdēls Kaspars», «Pasakas par ziediem»), literārās pasakas tradīcijas papildinot ar jaunām iezīmēm un tēliem. Vairāki darbi tulkoti krievu, vācu, igauņu, uzbeku valodā.

Romāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Darba cilts" (1941)
  • "Pret kalnu" (1948)
  • "Dzirksteles naktī" 2 d. (1951-1957)

Stāstu krājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Atgriešanās dzīvē" (1945)
  • "Skarbais piesitiens" (1946)

Humoresku krājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Nokaltis zars" (1968)

Literārās pasakas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Pasakas" (1946)
  • "Kalējdēls Kaspars" (1964)
  • "Pasakas par ziediem" (1966)

Proza bērniem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Trīs šķūnīši" (1944)
  • "Čitas burtnīca" (1958)
  • "Kā zaķis brauca uz Rīgu pēc skābu kāpostu sēklām" (1986)

Recenzijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Atziņas un pārdomas" (1985)

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas PSR Nopelniem bagātie kultūras darbiniece (1945)
  • Sarkanās Zvaigznes ordenis (1946)
  • Trešās pakapes Staļina prēmija (1949)
  • Darba Sarkanā karoga ordenis (1950, 1955)
  • Latvijas PSR Valsts prēmija (1959)
  • Latvijas PSR Tautas rakstniece (1965)
  • Oktobra Revolūcijas ordenis (1975)[9]
  • Lielā Tēvijas kara medaļa[11][12].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 1,9 Sakse Anna, Autobiogrāfija - Annai Saksei 80; Dienasgrāmatas, vēstules, atmiņas, Karogs, 1985, Nr. 1, 1. janvāris
  2. ↑ Deglavs A. Edgars Abzalons, Cīņa, Nr. 188, 1950, 9. augusts, 6. lpp.
  3. ↑ Birziņa Līna, Mūsu mājas - Kirovā: tālos un tuvos atmiņu ceļos, Cīņa, Nr. 260, 1986, 12. novembris, 3. lpp.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Mežciemiešu kandidāti Josifs Visarionovičs Staļins un Anna Otto m. Abzalone-Sakse, Padomju Alūksne, Nr. 16, 1950, 5. februāris, 1. lpp.
  5. ↑ 250. Abrenes vēlešanu apgabala vēlētāju parstāvju priekšvēlēšanu sanāksmes Lēmums, Padomju Alūksne, Nr. 18, 1950, 9. februāris, 1.lpp
  6. ↑ Slava vysas tautas deputatam - lelajam STALINAM! Centralõs vēlēšonu komisijas ZIŅOJUMS par PSRS Augstōkōs Padūmes 1950. goda 12. marta vēlēšonu rezultatim un deputatu personalais saroksts. Taosneiba, Nr. 37, 1950, 17. marts, 1. lpp.
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 Jarinovska, K. (red.) LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras. Ziņojumi starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2016. gada 11., 12. un 13. augustā Rīgā. Autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā. VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 3. sēj. Rīga, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitāte, 2016, elektroniskais izdevums, 156.-157. lpp.
  8. ↑ Literatūra un Māksla, Nr. 38, 1951, 23. septembris, 2. lpp
  9. ↑ 9,0 9,1 Voss, Augusts, Anna Sakse, Cīņa, Nr. 57, 1981, 6. marts, 3. lpp.
  10. ↑ Gunta Matisone (Latvijas Radio korespondente Vidzemē), «Ir jāmeklē, lai atrastu laimīti» – Lejasciemā nostiprina ceriņu laika baudīšanas tradīcijas, lsm.lv, 2022. gada 4. jūnijā
  11. ↑ Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālā komiteja - Anna Abzalone-Sakse pie vēletajiem, Liesma, Nr. 26, 1954, 3. marts, 2. lpp.
  12. ↑ Mirusi Anna Sakse: viņa bija viena no latviešu komunistu staļiniskās gvardes, Laiks, Nr. 35, 1981, 25. maijs, 4. lpp.
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Anna_Sakse&oldid=3728526"