Anna Sakse (precējusies Abzalone; dzimusi 1905. gada 16. janvārī, mirusi 1981. gada 2. martāRīgā, apbedīta Meža kapos) bija latviešu rakstniece, propagandiste, komuniste un PSRS Augstākās Padome deputāte. Pseidonīmi — Austra Sēja, Smīns, Trīne Grēciņa, Zane Mežadūja. Latvijas PSR Tautas rakstniece (1965).
Dzimusi Lejasciema Lauzās, vectēvs bijis kroņa muižas rentnieks kaļķakmens lauztuvēs un kalējs, četru bērnu ģimenē — māsa Austra, brāļi Haralds un Aleksandrs[1]. Astoņu gadu vecumā sākusi iet Augulienas pamatskolā, Lejasciema ministrijas skolā, kur veikusi savu pirmo tulkojumu Mamina-Sibirjaka stāstu «Vecais zvirbulis», šajā laikā tēva aicināta kļuvusi par kaislīgu šahisti un reiz uzvarējusi pieaugušo turnīrā[2], un Lejasciema reālģimnāzijā. 1917. gadā nomira viņas māsa Austra un brālis Haralds. 1925. gadā sākusi studēt LU pedagoģiju un filoloģiju, bet studijas nav turpinājusi. Rozīša vadītajā «Pēdējā Brīdī» publicēja savus pirmos dzejoļus[3], kad strādāja tur par tulkotāju un korektori. 1931. gadā iestājusies komunistiskajā pagrīdē, tad, izmantojot žurnālistes apliecību, piedalījusies Rīgas apgabaltiesas komunistu prāvās, lai juridisko informāciju atreferētu nelegālajam Sarkanās palīdzības (MOPR) žurnālam, izmantojusi redakcijas telpas, lai izplatītu boļševiku propagandas izdevumus, piedalījusies nelegālajā Revolucionāro žurnālistu, mākslinieku un rakstnieku apvienībā, izveidojusi nelegālo laikrakstu «Fronte» [4]. 1932. gadā apprecējusies ar nelegālās Latvijas komunistiskās partijas kaujinieku, legālo revolucionāru laikrakstu «Vienība (Rīga)», «Ceļš (Liepāja)», «Laikmets» līdzstrādnieku, PSRS vēstniecības Latvijas Republikā preses referentu Edgaru Abzalonu (1900-1950)[5]. Kopš Latvijas okupācijas 1940. gadā strādājusi Latvijas Komunistiskās partijas centrālajā orgānā, laikrakstā «Cīņa» kā nodaļas vadītāja[6]. Pēc nacistiskās Vācijas iebrukuma PSRS okupētajā Latvijā evakuējusies uz PSRS, atstājot savas meitas Silviju (vēlāk Ducmani) un Taigu Lejasciemā saviem vecākiem un neko nezinot par viņām kara gados; dzīvoja Čuvašijā Komsomoļskas rajona Kārļa Marksa kolhoza Krestņikovas sādžā, bet pēc PSRS Rakstnieku savienības sekretāra Aleksandra Fadējeva rīkojuma[7] apmetās Kirovā kopā ar vīru un brāli Aleksandru Saksu, kurš bija pēc Viļa Lāča otra augstākā evakuētās okupācijas valdības amatpersona, LPSR Tautas komisāru padomes lietu pārvaldnieks[8], un brāļa sievu tulkotāju Annu Saksi-Ozolu apgabala izpildkomitejas namā Komūnas ielā 2, strādājusi «Kirovskaja Pravda», komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretāra Pelšes uzdevumā tulkojusi Ļeņina rakstus; kad 1941. gada decembrī Kirovā atsāka darbu laikraksts «Cīņa», Abzalone kļuva tā ideoloģe un propagandiste, arī Sarkanās armijas frontes korespondente[9]. Kad ar otrreizējo PSRS Latvijā okupāciju atgriezusies Rīgā, 1944. gadā Sovinformbirojs uzdeva Vanagam un Saksei-Abzalonei radīt brošūru «Vāci Latvijā»[10]. 1945. gadā izdeva no saviem avīžrakstiem apkopotu grāmatu ar Sudrabkalna ievadu «Par vācu fašistu zvērībām Latvijā»[11]. 1946. gadā iesākusi romānu «Pret kalnu» par PSKP funkcionāru pagastā, kuru pabeidza tieši 1947. gada 7. novembrī[12], par ko arī saņēma Staļina prēmiju 1950. gadā. 1949. gadā nosodīja neatkarīgo Latvijas Republiku no meitenes Agneses Vīksnes skatpunkta semiautobiogrāfiskā romānā «Dzirksteles naktī», kuru pabeidz tikai 1956. gadā[13]. Kopš 1950. gada 14. marta vairākkārtēja PSRS Augstākās Padomes deputāte[14]; izvirzīta divatā ar Staļinu 250. Abrenes vēlēšanu apgabalā Madonas 640. vēlēšanu apgabalam kā Abrenes, Balvu un Alūksnes rajonu strādnieku, kalpotāju, kolhoznieku un zemnieku viensētnieku kandidāte[15]. Kā PSRS Augstākās Padomes deputāte ārvalstīs darbojusies staļiniskajā VDK segorganizācijā[16] PSRS Miera aizstāvēšanas komitejā no 1950. gada līdz 1958. gadam, tajā skaitā 1950. gadā Polijas Tautas Republikā, kur I Vispasaules miera
piekritēju kongresa laikā dibināja Vispasaules Miera padomi[17], 1951. gadā Zviedrijas Karalistē, 1952. gadā Austrijas Republikā[18], pēc pašas vārdiem «miera piekritēju armijā»[19][20]. Apbalvota ar Staļina prēmiju, Sarkanās Zvaigznes ordeni, Oktobra Revolūcijas ordeni, diviem Darba Sarkanā karoga ordeņiem[21], Lielā Tēvijas kara medaļu[22], LPSR Nopelniem bagātās rakstnieces un LPSR Tautas rakstnieces goda nosaukumu[23]. Kad Abzalone 1981. gada 2. martā mira, viņas nekrologu parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Voss, ideoloģijas sekretārs Imants Andersons, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis, LPSR VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo un visas citas PSRS okupācijas režīma galvenās amatpersonas[24].
Pirmā publikācija — dzejolis «Dieva sapnis» laikrakstā «Tukuma Ziņas» 1925. gadā. Pirmspadomju darbos pievērsās Latvijas dzīves īstenībai. Padomju laikā propagandēja komunistisko ideoloģiju, cildināja kolektivizāciju (romāns «Pret kalnu»), kritizēja pirmskara augstskolu un literāros klasiķus (romāns «Dzirksteles naktī»), publicistikā nosodīja nacismu. Blakus šādas ievirzes darbiem rakstījusi arī humoristiski satīriskus sacerējumus (krājumā «Nokaltis zars»), daudz darba veltījusi bērniem. Daiļrades pēdējā posmā pievērsusies literārajām pasakām (krājumā «Kalējdēls Kaspars», «Pasakas par ziediem»), literārās pasakas tradīcijas papildinot ar jaunām iezīmēm un tēliem. Vairāki darbi tulkoti krievu, vācu, igauņu, uzbeku valodā.
