Antikatolicisms
Antikatolicisms ir naidīga, diskriminējoša vai noraidoša attieksme pret katolicismu, Katoļu baznīcu, tās garīdzniecību vai katoļticīgajiem. Antikatolicisms dažādos vēstures periodos izpaudies reliģisku konfliktu, politisku kustību, propagandas, juridisku ierobežojumu, diskriminācijas un vardarbības veidā.
Antikatolicisma cēloņi un raksturs dažādos reģionos ir atšķīrušies. Eiropā tas vēsturiski bieži bija saistīts ar Reformāciju, konfliktiem starp katoļiem un protestantiem, kā arī cīņu starp laicīgo valsts varu un pāvesta autoritāti. Citviet antikatolicisms bija saistīts ar nacionālismu, sekulārismu vai politisko pretestību Katoļu baznīcas ietekmei.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Antikatolicisms Eiropā īpaši pastiprinājās 16. gadsimta Reformācijas laikā. Protestantu reformatori kritizēja pāvesta varu, baznīcas hierarhiju un vairākas katoļu reliģiskās prakses. Valstīs, kur nostiprinājās protestantisms, katoļticīgie dažkārt tika pakļauti juridiskiem un politiskiem ierobežojumiem.
Anglijas reformācijas rezultātā Anglijas baznīca atdalījās no Romas. Turpmākajos gadsimtos katoļticīgajiem Anglijā un vēlāk Lielbritānijā tika noteikti ierobežojumi attiecībā uz valsts amatu ieņemšanu, politisko darbību un reliģisko dzīvi. Lielākā daļa šo ierobežojumu tika atcelta 18. un 19. gadsimtā, īpaši pēc katoļu emancipācijas.
Franču revolūcijas laikā konflikts ar Katoļu baznīcu galvenokārt bija saistīts ar revolucionārās valsts centieniem ierobežot baznīcas politisko un ekonomisko ietekmi. Baznīcas īpašumi tika nacionalizēti, bet daļa garīdznieku tika vajāti vai bija spiesti emigrēt.
19. gadsimtā antikatolicisms bija sastopams arī vairākās pārsvarā katoļticīgās Eiropas valstīs kā sekulāru un liberālu politisko kustību pretestība baznīcas ietekmei valsts pārvaldē un izglītībā. Vācijas Impērijā kanclera Oto fon Bismarka valdība īstenoja Kulturkampf politiku, kuras mērķis bija ierobežot Katoļu baznīcas politisko un institucionālo ietekmi.
Amerikas Savienotajās Valstīs antikatolicisms īpaši pieauga 19. gadsimtā līdz ar katoļu imigrantu, galvenokārt īru un vāciešu, skaita palielināšanos. Daļa protestantu sabiedrības katoļus uzskatīja par politiski lojāliem pāvestam, nevis ASV. Antikatolicisms kļuva par vienu no natīvistu kustību ideoloģijas elementiem, tostarp Know Nothing kustībā.
20. gadsimtā antikatolicisma politiskā nozīme daudzās Rietumu valstīs samazinājās, tomēr diskriminācija un vardarbība pret katoļiem turpinājās atsevišķos reģionos. Ziemeļīrijas konflikta laikā reliģiskā piederība bija cieši saistīta ar politisko un nacionālo identitāti, un katoļu kopiena saskārās ar diskrimināciju un sektantisku vardarbību.