Antuāns Vato

Antuāns Vato; Antoine Watteau
Vato pašportrets gleznotāja mūža nogalē
Personīgā informācija
Dzimis	1684. gada 10. oktobrī ; Valansjēna, Francija
Miris	1721. gada 18. jūlijā (36 gadi);
Tautība	francūzis
Nodarbošanās	gleznotājs

Antuāns Vato (franču: Antoine Watteau, 1684. gada 10. oktobris — 1721. gada 18. jūlijs) bija franču gleznotājs, viens no rokoko stila aizsācējiem.

Dzimis Valansjēnā, samērā turīgā valoņu izcelsmes ģimenē. Viņa tēvs bija jumiķis otrajā paaudzē. Jau agri sācis izrādīt interesi par glezniecību. 1702. gadā kājām devies uz Parīzi, kur kādu laiku piepelnījies gleznojot slavenu flāmu un holandiešu gleznu kopijas. Parīzē viņu ievēroja gleznotājs Klods Žilo un 1705. gadā pieņēma par savu mācekli. Tieši Žilo studijā viņš pirmo reizi sastapa itāļu komēdiju aktierus, kuru tēli kļuva par viņa aizraušanos mūža garumā. Vēlāk mācījies arī interjera dekoratora un grafiķa Kloda Odrāna III studijā. Odrāna ietekmē Vato glezniecībā ienākusi izsmalcinātība un elegance. Odrāns viņu iepazīstināja ar Luksemburgas pils gleznu galerijā esošajiem Rubensa darbiem, kas ļoti spēcīgi ietekmējuši Vato daiļradi tās sākumposmā.

Pazīstams kā galantās mākslas jeb galantā stila (franču: fêtes galantes) aizsācējs. Viņš atdzīvināja jau aizejošo Baroka stilu un padarīja to par saudzīgo, vairāk naturālistisko un mazāk formāli klasisko Rokoko. Šajā stilā īpaši vērība tika pievērsta galantai izsmalcinātībai, manierēm. Ainas bija idilliskas, bukoliskas. Tajās nebija vieta neglītajam, rupjībai. Pārsvarā savās gleznās attēlojis aristokrātiju un buržuāziju bezrūpīgu izpriecu brīžos. Viņa gleznotie tēli bieži ir melanholiski un skumji sapņotāji. Īpašu lomu Vato daiļradē ieņēma gleznas, kurās attēloti itāļu komēdiju aktieri un baletdejotāji.

1717. gadā uzņemts Akadēmijā, taču nevis kā vēsturiskās glezniecības pārstāvis, bet gan kā galantu svētku gleznotājs - šāds žanrs tika speciāli radīts Vato uzņemšanai. Visu mūžu bijis slimīgs, ar vāju veselību. 1720. gadā devies uz Londonu, lai ārstētos pie populārā ārsta un Vato daiļrades cienītaja Ričarda Mīda. Tomēr, ārstēšanās nedod rezultātus, arī Londonas klimats nav labvēlīgs un viņš drīz atgriežas Francijā jau smagi slims. Miris 1721. gada 18. jūlijā, iespējams no tuberkulozes.