Apakšordoviks
Apakšordoviks (O1) jeb agrais ordoviks ir ordovika perioda epoha, kā arī ordovika sistēmas nodalījums. Šī epoha ilga aptuveni 15,4 mlj. gadus (485.4 ±1.9 — 470.0 ±1.4 Ma). Apakšordoviks dalās divos stāvos (laikmetos): tremadokas un flojas stāvos.
| Periods (sistēma) | Epoha (nodalījums) | Laikmets (stāvs) | Intervāls |
|---|---|---|---|
| Ordovika sistēma (485.4 ±1.9 — 443.4 ±1.5 Ma) |
Augšordoviks (458.4 ±0.9 — 443.4 ±1.5 Ma) |
Hirnantas | 445.2 ±1.4 — 443.4 ±1.5 Ma |
| Katas | 453.0 ±0.7 — 445.2 ±1.4 Ma | ||
| Sandbas | 458.4 ±0.9 — 453.0 ±0.7 Ma | ||
| Vidusordoviks (470.0 ±1.4 — 458.4 ±0.9 Ma) |
Darrivilas | 467.3 ±1.1 — 458.4 ±0.9 Ma | |
| Dapingas | 470.0 ±1.4 — 467.3 ±1.1 Ma | ||
| Apakšordoviks (485.4 ±1.9 — 470.0 ±1.4 Ma) |
Flojas | 477.7 ±1.4 — 470.0 ±1.4 Ma | |
| Tremadokas | 485.4 ±1.9 — 477.7 ±1.4 Ma |
Vēsture
[rediģēt | labot pirmkodu]Starptautiskā stratigrāfijas komisija izveidoja darba grupas ordovika sistēmas apakšnodalījmu robežu noteikšanai 1974. gadā. Šīs robežas tika vilktas pēc konodontu un/vai graptolītu faunas zonām. 1995. gadā ordovika stratigrāfijas apakškomisija ar 90 % balsotāju balsīm pieņēma ordovika dalījumu trijos nodalījumos: apakšējā, vidējā un augšējā. Tad arī izlēma dalīt katru no trim nodalījumiem divos stāvos. Ar 95 % balsu pieņēma Tetragraptus approximatus zonu par pamatu apakšordovika augšējam stāvam. Līdz starptautiskā standarta pieņemšanai pēc noklusējuma ordoviku dalīja saskaņā ar Lielbritānijas skalu, pamatojoties uz ordovika sistēmas tipiskajiem griezumiem. Saskaņā ar šo skalu ordoviks tika dalīts sešos nodalījumos, no kuriem apakšējais (tremadokas) stāva veidā vēlāk pārgāja starptautiskajā stratigrāfiskajā skalā (SSS). Virs tā esošais areniga stāvs saskaņā ar SSS atbilst ordovika sistēmas apakšordovika augšdaļai un vidusordovika apakšdaļai. Lielbritānijas skalā ordovika apašnodalījumu robežas tiek noteiktas pēc vietējām stratigrāfiskajām un paleontoloģiskajām īpatnībām, kas slikti izsekojamas pārējā pasaulē. Rezultātā dažādās paleoplatformās vai mūsdienu kontinentos tika izdalīti reģionālie nodalījumi un stāvi, kas ļoti atšķīrās Lielbritānijas standarta. 2008. gadā tradicionālos britu ordovika nodalījumus SSS nomainīja pret septiņiem jauniem stāviem ar notiktiem globāliem stratotipiem (GSSP). Apakšordovikā tika izdalīti tremadokas un flojas stāvi.
Robežas
[rediģēt | labot pirmkodu]Apakšordovika globālais stratotips (GSSP), kas vienlaicīgi ir arī tremadokas stāva un visas ordovika sistēmas stratotips, ir noteikts Grīnopointas griezumā Ņūfaundlendas salas rietumos, Kanādā (49°40′58″N 57°57′55″W / 49.6829°N 57.9653°W), un atbilst Iapetognathus fluctivagus konodontu pirmās parādīšanās līmenim (FAD) 101,8 m virs atseguma pamatnes. Attiecībā uz vadfosilijas taksona identifikāciju ir izteiktas šaubas, taču tas ieguļ dziļāk par Rhabdinopora un tam radniecīgajiem graptolītiem. Apakšordovika flojas stāva, globālais stratotips ir noteikts Diabāzbrottetas karjerā, Zviedrijā (58°21′32″N 12°30′09″E / 58.3589°N 12.5024°E), un noteikts Tetragraptus approximatus graptolītu pirmās parādīšanās līmenī.
Biostratigrāfija
[rediģēt | labot pirmkodu]Apakšordovka globālie stāvi tiek daļīti arī laika nogriežņos[1] (angļu: time slice), kuru pamatā ir noteiktas konodontu un graptolītu zonas. Tetragraptus approximatus zona bez globālajiem stāviem tiek izdalīta arī Lielbritānijas un Austrālijas reģionālajos apakšnodalījumos, bet Didymograptus protobifidus zona — Ziemeļamerikā, Austrālijā un Baltoskandijā.
| Apakšordovika konodontu (c) un graptolītu (g) zonas: | ||
|---|---|---|
| Nodalījums | Stāvs (SSS) | Laika nogrieznis |
| Flojas | Didymograptus protobifidus (g) zona | |
| Oepikodus evae (c) zona | ||
| Tetragraptus approximatus (g) zona | ||
| Tremadokas | Paroistodus proteus (c) zona | |
| Paltodus deltifer (c) zona | ||
| Iapetognathus fluctivagus (c) zona | ||
Ziemeļamerika
[rediģēt | labot pirmkodu]Būtijas pussalas apakšordovika nogulumos, Kanādā, tiek izdalītas šādas konodontu zonas (no augšējām uz apakšējām)[2]:
- Oepikodus communis un Reutterodus andinus (Šippointas formācija, angļu: Ship Point Formation, tremadoka);
- Rossodus manitouensis un Acodus deltatus/Oneotodus costatus (Tērnerklifsas formācijas augšdaļa, angļu: Turner Cliffs Formation, tremadoka);
- Cordylodus angulatus (Tērnerklifsas formācijas apakšdaļa, tremadoka).
Āzija
[rediģēt | labot pirmkodu]Dienvidsibīrijas graptolītu (g) un konodontu (c) zonālais dalījums (no augšējām uz apakšējām zonām)[3]:
- Ps. angustifolius elongatus/E. broggeri (g), D. protobifidus (g), Ph. densus (g), Oepikodus evae (c) augšdaļa, kā arī Conochitina raymondi zona, pamatojoties uz hitinozojiem — floja;
- Ph. densus (g) apakšdaļa, Ac. balticus (g), Oepikodus evae (c) apakšdaļa — floja;
- T. approximatus (g), Paroistodus proteus (c) augšdaļa — floja;
- Paroistodus proteus (c) apakšdaļa — tremadoka;
- K. kiaeri/Ad. tenellus (g), B. ramosus/Tr. osloensis/Al. hyperboreus (g) — tremadoka;
- Iapetognathus fluctivagus (c) — tremadoka.
Austrālija
[rediģēt | labot pirmkodu]Austrālijas skalā globālajam apakšordovikam aptuveni atbilst Lancefieldian, Bendigonian, Chewtonian stāvi un Castlemainian stāva apakšdaļa.[4]
| Jaundienvidvelsas graptolītu (g) un konodontu (c) zonu aptuvena korelācija[4]: | ||
|---|---|---|
| Nodalījums | Austrālijas stāvs | Zona |
| Castlemainian (apakšdaļa) | Isograptus victoriae lunatus (g), Oepikodus evae (c) augšdaļa | |
| Chewtonian | Isograptus primulus (g), Oepikodus evae (c) | |
| Didymograptus protobifidus (g), Oepikodus evae (c) | ||
| Bendigonian | Pendeograptus fruticosus (g) augšdaļa, Oepikodus evae (c) apakšējā mala | |
| Pendeograptus fruticosus (g) apakša, Prioniodus elegans (c) augšējā mala | ||
| Pendeograptus fruticosus (g), Prioniodus elegans (c) | ||
| Lancefieldian | Tetragraptus approximatus (g) augšējā mala, Prioniodus elegans (c) apakšējā mala | |
| Tetragraptus approximatus (g) apakšējā mala, Paroistodus proteus (c) augšējā mala | ||
| Araneograptus murrayi (g), Paroistodus proteus (c) | ||
| Aorograptus victoriae (g) augšējā mala, Paroistodus proteus (c) apakšējā mala | ||
| Aorograptus victoriae (g) apakšdaļa, Paltodus deltifer (c) augšdaļa | ||
| Psigraptus jacksoni (g), Paltodus deltifer (c) apakšdaļa | ||
| Anisograptus (g), Cordylodus angulatus (c) augšdaļa | ||
| Rhabdinopora fl abelliformis parabola (g), Cordylodus angulatus (c) | ||
| Cordylodus angulatus (c) apakšdaļa | ||
Paleoģeogrāfija
[rediģēt | labot pirmkodu]Japetusa okeāns, kas atradās starp Gondvānu, Laurentiju un Baltiku, ordovika sākumā sasniedza virs 4000 km platumā un ziemeļos starp Austrumlaurentiju un Sibīriju savienojās ar Pantalasu, aizņemot apmēram pusi no zemeslodes. Starp Gondvānu un Avalonijas mikrokontinentu stiepās vēlajā kembrijā izveidojušais Reikuma okeāns (mūsdienu Argentīnas ziemeļrietumi), izvietojoties zemajos platumos. Gondvāna, kas jau bija liels kontinents, ietvēra mūsdienu Dienvidameriku, Āfriku, Arābijas pussalu, Indiju, Austrālijas un Antarktīdas austrumu daļas. Laurentija iekļāva Meksikas, ASV, Kanādas, Grenlandes, Skotijas un daļēji Īrijas teritorijas. Laurentija atradās dienvidu puslodes tropiskajos platuma grādos. Mūsdienu centrālā Nevada un rietumu Jūta agrā ordovika beigās bija klātas jūras ūdeņiem.
Klimats
[rediģēt | labot pirmkodu]2007. gadā Basets ar kolēģiem izanalizēja Langerančas griezumā (angl. Lange Ranch), centrālajā Teksasā, apakšordovika slāņu izotopu vērtības un secināja, ka tā laika tropisko jūru temperatūra varētu sasniegt 37 °C vai 42 °C. Pie līdzīgiem rezultātiem nonāca Troters ar saviem kolēģiem 2008. gadā, veicot konodontu skābekļa izotopu analīzi četrās platformās, kas atradās agrajā ordovikā zemajos platuma grādos. 2021. gada publikācijas autori publicēja vērtības, saskaņā ar Songa un kolēģu 2018. gada pētījuma rezultātiem: no 43,9 °C pirms 485 mlj. gadu līdz 37,1 °C pirms 470 mlj. gadu. Augstās temperatūras, kas turējās agrā ordovika laikā, vēlāk, vidējā ordovkā, ietekmēja biodaudzveidības attīstību. CO2 līmenis agrā ordovika atmosfērā bija augsts, kur skābekļa koncentrācija tajā laikā mainījās no 10 % līdz 13 %.
Skābekļa izotopu pētījumi apatītos (konkrēti Nevadā un Jūtā) rāda, ka agrā ordovika beigās klimats sāka mainīties no siltumnīcas uz ledus laikmeta. Šīs pārmaiņas notika pakāpeniski un tās pavadīja jūras virsmas temperatūras svārstības ar aptuvenu periodiskumu no 104 līdz 107 gadiem. Vidējā ordovika beigās zemo platuma grādu jūru virsma atdzisa līdz temperatūrām, kā mūsdienu ekvatoriālajos apgabalos.
Agrā ordovika galvenie notikumi
[rediģēt | labot pirmkodu]Agrajā ordovikā notika lielā ordovika biodiversifikācija (GOBE), kas izpaudās jūras organismu daudzveidības pieaugumā. Līdz ar kembrija sprādzienu un agrā mezozoja radiāciju šī bija pati nozīmīgākā fanerozoja eona biodiversifikācija. Šis notikums noritēja ar dažādu periodiskumu, atkarībā no organismu grupām un ģeogrāfiskajiem reģioniem, un patiesībā ar lielo ordovika biodiversifikāciju saprot veselu secīgu un savstarpēji saistītu organismu evolūcijas procesu un migrāciju kompleksu. Pirmā fāze, saistīta ar planktona organismu grupām, iespējams, sākās vēl vēlajā kembrijā un beidzās agrā ordovika beigās. Uz agro ordoviku attīecas otrās fāzes sākums, kas skāra bentosa organismus. Viena no iespējamajām lielās ordovika biodiversifikācijas īpatnībām ir fosilie rifi, kas atrasti apakšordovika slāņos Dumugolas formācijā (angl. Dumugol Formation), Dienvidkorejā. Šie rifi, kurus cēluši mikroorganismi un Archaeoscyphia ģints sūkļi, nav līdzīgi kembrija un agrā tremadokas laikmeta rifiem, un ir liecība tam, ka vidējā tremadokas laikmetā rifu organismu grupas pielāgojās dzīvošanai daudz lielākā dziļumā. Jūras organismu biodiversifikāciju agrajā ordovikā sekmēja pāreja no sulfīdu uz skābekļa oksidēšanās-reducēšanās apstākļiem tā laika okeānos.
Dienvidķīnas nogulumos ir konstatēti nozīmīgi sugu daudzveidības uzplaiksnījumi, kas ievadīja lielo ordovika biodiversifikāciju, bet tomēr nav skaidrs, vai tie ir izsekojami globālā mērogā.
Sākot ar furongas epohu un līdz agrā ordovika beigām, pirms 495—470 mlj. gadu, ziemeļrietumu Gondvānas tritorijā (mūsdienu Ibērijas pussala) notika Ollo-de-Sapo magmatiskais notikums.
Organiskā pasaule
[rediģēt | labot pirmkodu]Agrā ordovika (flojas) slāņos Sanhuanas formācijā, Argentīnā, ir sastopami senākās apaļīgās kalcīta mikrofosilijas, sauktas par kalcisfērām vai kalcitarhiem. Senās formas sasniedza no 80 līdz 250 μm diametrā. Daži no šiem organismiem var būt aļģes. Kalcitarhi mita nerītiskajā zonā no plūdmaiņu zonas līdz seklūdens un rifu zonām. Amsassia ģints aļģes parādījās jau agrajā ordovikā, un bija sastopamas Laurentijas un Kujānijas dienvidu piekrastē, bet vēlāk aizņēma vēl plašāku areālu un pazuda tikai ordovika-silūra izmiršanas laikā. Tremadokā Amsassia apdzīvoja nelielus rifu saaugumus jūras seklūdenī. Par agrā ordovika rifu ekosistēmu attīstības līmeni ļauj spriest Ņūfaundlendā atrastie Reptamsassia divergens un Reptamsassia koraļļveidīgi pārakmeņojumi flojas laikmeta nogulumos, kas ir senākais radniecīgu sugu simbiotiskas saaugšānas piemērs.
Agrajā ordovikā pieauga adatādaiņu daudzveidība: parādījās jaunas klases, ieskaitot jūras zvaigznes, ofiūras, jūras lilijas un Diploporita. Dažādi agrā ordovika adatādaiņu pārstāvji ir atrasti Fillmoras formācijā, Jūtas štatā, ASV, Fezuatā, Antiatlasā, Marokā un Senšinianā, Montannuarā, Francijā.
Nektaspida pārstāvji pēc kembrija perioda vairs nebija tik daudzveidīgi. Visdrīzāk ordovikā tie apdzīvoja slēgtus vai vēsākus sājūdens jūru baseinus. Tariccoia tazagurtensis, apakšējā ordovika posmkāju pārstāvji, bija sastopami Marokā. Šajā pat Fezuatas formācijā tika atrasts Aegirocassis — posmkājis-filtrētājs, kurš sasniedza vairāk, kā 2 m garumu un ir lielākais sava laika dzīvnieks. Marrellomorpha, kurš parādījās kembrijā, turpināja dzīvot arī agrajā ordovikā.
Mīkstmieši un skeleta organismi, gan kembrija relikti, gan arī jaunās formas, kas parādījās jau ordovikā, sastāda Liesi izmirušo faunu, kas tika atrasta apakšordovika Madaojujas formācijā (angl. Madaoyu Formation) Hunaņas provincē, Ķīnas dienvidos. Fosilie paraugi iekļauj sūneņus, adatādaiņus, daudzsaru tārpus, graptolītus, trilobītus un konodontus. Lielu interesi izraisa Palaeoscolecida grupas tārpi, kuru starpā ir Liexiscolex un Ottoia iespējamais paraugs. Agrā ordovika priāpuli, kas līdzīgi saviem kembrija senčiem, arī ir zināmi no Ziemeļķīnas nogulumiem.
Agrā ordovika (flojas) Elrouzas formācijas nogulumos Iņjo kalnos, Kalifornijā ir atrasta trilobītu fauna, kas neizceļas ar lielu daudzveidību, taču nav līdzīga pēc sastāva trilobītu kompleksa dzimtām, kas tajā pat laikā dzīvoja nedaudz uz austrumiem. Ir konstatētas fosilijas kas pieder Globampyx, Protopresbynileus, Carolinites, Cloacaspis, Geragnostus un Hintzeia ģintīm. Agrajā ordovikā šis apvidus atradās pie Laurentijas paleokontinenta.
Derīgie izrakteņi
[rediģēt | labot pirmkodu]Apakšordovika Tunczi (angl. Tongzi Formation) un Meitaņas (angl. Meitan Formation) formācijās Sičuaņas baseinā un apakšordovika Tarimas baseina slāņos, Ķīnā tiek meklētas naftas un gāzes atradnes. Apakšordovika Tarimas baseinā Taidžunas apkārtnē naftas krājumi ir konstatēti līdz 9000 m dziļumam.
Apakšordoviks Latvijā
[rediģēt | labot pirmkodu]Apakšordovika pašā sākumā Latvijas teritorijā bija sauszeme. Agrajā tremadokā visu teritoriju, izņemot galējos ziemeļrietumus, uz neilgu laiku klāja jūra, kurā izgulsnējās pakerortas horizonta smilšakmeņi. Vēlajā pakerortā sekls jūras baseins, iespējams, lagūna palika tikai Latvijas teritorijas ziemeļaustrumos. Tur izgulsnējās māli, smilšakmeņi un aleirolīti. Vēlajā tremadokā sākās jauns transgresīvs ordovika baseina attīstības cikls. Latvijas teritorijas dienvidrietumos izveidojās šaurs, salīdzinoši dziļš jūras līcis, kurā izgulsnējās varangu horizonta zebres svītas apakšējās daļas pelēkie un sarkanbrūnie māli ar graptolītu un konodontu paliekām. Turpmāk jūra klāja visu Latvijas teritoriju. Baseina dziļākajās vietās dienvidrietumu rajonos veidojās latorpas horizonta zebres svītas augšējās daļas sarkanbrūno, zaļgano un tumšpelēko mālu slāņu mija ar konodontu kompleksiem, retām trilobītu un ostrakodu paliekām. Savukārt, seklākajās vietās Latvijas teritorijas dienvidaustrumos izgulsnējās lētses svītas dolomitizētie kaļķakmeņi un dolomīti. Tālākajā attīstības gaitā jūras baseina dziļums izlīdzinājās, bet nogulumos dominēja karbonātieži. Baseina dziļākajās vietās Latvijas teritorijas rietumos un vidienē izgulsnējās volhovas un kundas horizonta krjuku, šakīnas un baldones svītu sarkanbrūnie, retāk zaļganpelēkie merģeļi un pikaini kaļķakmeņi ar daudzveidīgiem trilobītu, ostrakodu un graptolītu kompleksiem. Savukārt, seklajās vietās sedimentējās to pašu horizontu drāseiķu, bičūnu un jodupes svītu pelēkraibie, oranžie un sarkanbrūnie dolomīti un dolomītmerģeļi, kas satur retas trilobītu, ostrakodu un konodontu paliekas.[5]
Atsauces
[rediģēt | labot pirmkodu]- ↑ Н. В. Сенников; Е. В. Лыкова; О. Т. Обут; Т. Ю. Толмачева; Н. Г. Изох (2014). "Новый ярусный стандарт ордовика и его применение к стратонам западной части Алтае-Саянской складчатой области" (ru). Геология и геофизика 55 (8): 1228.
- ↑ Shunxin Zhang (2023). "Lower and Upper Ordovician conodont biostratigraphy and revised lithostratigraphy in the fault and fold zones of the Boothia Uplift, south-western Boothia Peninsula, Nunavut" (en). Canadian Journal of Earth Sciences 60 (8): 1143. Bibcode 2023CaJES..60.1143Z. doi:10.1139/cjes-2022-0134.
- ↑ Н. В. Сенников. «Зональные граптолитовые подразделения в ордовике России». ИННГ СО РАН (Новосибирск), 2022. 49. lpp.
- 1 2 I. G. Percival; C. D. Quinn; R. A. Glen (2011-09). "A review of Cambrian and Ordovician stratigraphy in New South Wales" (en). Quarterly Notes / Geological Survey of New South Wales (137): 1—41. ISSN 0155-3410.
- ↑ Latvijas daba. 4. sējums. Rīga : Preses nams. 1997. 58. lpp.