Apaļais jūrasgrundulis
| Apaļais jūrasgrundulis Neogobius melanostomus (Pallas, 1814) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Starspures (Actinopteri) |
| Kārta | Jūrasgrunduļveidīgās (Gobiiformes) |
| Dzimta | Jūrasgrunduļu dzimta (Gobiidae) |
| Ģints | Smilšu jūrasgrunduļi (Neogobius) |
| Suga | Apaļais jūrasgrundulis (Neogobius melanostomus) |
| Izplatība | |
 Dabīgais izplatības areāls
Introdukcijas areāls | |
 Apaļais jūrasgrundulis Vikikrātuvē | |
Apaļais jūrasgrundulis (Neogobius melanostomus) ir vidēja lieluma jūrasgrunduļu dzimtas (Gobiidae) zivs, kas sākotnēji bijusi sastopama Kaspijas, Azovas, Melnās un Marmora jūras baseinos, taču mūsdienās plaši izplatījusies ārpus sākotnējā areāla, apgūstot Eiropas un Ziemeļamerikas ūdeņus. Sastopams arī Baltijas jūrā un Latvijas piekrastē.[1][2]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dabiskais izplatības areāls ir Kaspijas, Azovas, Melnās un Marmora jūras baseini, taču mūsdienās apaļais jūrasgrundulis plaši izplatījies ārpus sākotnējā areāla, apgūstot Eiropas un Ziemeļamerikas ūdeņus. Ceļojot pa Volgu un pietekām uz augšu, sasniedzis Maskavu. Uzskata, ka Baltijas jūrā nonācis no Melnās jūras ar kuģu balasta ūdeņiem. Pirmo reizi konstatēts Polijas piekrastē, Gdaņskas līcī 1992. gadā. Tāpat ar kuģu balasta ūdeņiem apaļais jūrasgrundulis 2004. gadā ir sasniedzis Ziemeļameriku, kur izplatās Lielajos ezeros.[1][2]
Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijā pirmo reizi apaļais jūrasgrundulis ticis konstatēts pie Liepājas 2004. gadā, bet jau pēc gada noķerts arī Rīgas līcī. Igaunijas piekrastē pirmo reizi konstatēts jau 2002. gadā. Mūsdienās sastopams visā Latvijas jūras piekrastē: Baltijas jūras rietumu piekrastē vēl samērā reti, tomēr tā sastopamības biežums palielinās. Tā kā suga sastopama arī saldūdeņos, tuvākajā nākotnē nav izslēgta apaļā jūrasgrunduļa parādīšanās arī Latvijas saldūdeņos lielo upju lejtecēs.[2]
Latvijā apaļais jūrasgrundulis ir rūpnieciskās zvejas suga un populārs piekrastes makšķerēšanas objekts, īpaši no moliem.[3] Pētījumi liecina, ka, pēc straujas jūrasgrunduļu izplatības, to skaits Latvijas piekrastēs pēdējos gados ir sācis samazināties, ko skaidro ar populācijas piesātinātību un tās izraisīto barības objektu (gliemeņu) skaita samazināšanos.[4]
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Apaļais jūrasgrundulis ir neliela zivs ar ieapaļi iegarenu ķermeni, ar samērā lielu galvu un uz āru izvirzītām acīm. Ķermeņa garums var sasniegt 20—25 cm, svars 250 g. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Lūpas biezas. Spurās nav asu, dzeloņveida staru.[1][2] Uz muguras divas spuras. Pirmā muguras spura manāmi īsāka nekā otrā (7—8 stingri stari), tikai mazliet augstāka, ar tumšu plankumu aizmugurējā daļā. Otrajai muguras spurai 12—17 mīksti stari. Anālai spurai viens stingrs stars, 9—14 mīksti stari. Ķermeni sedz zvīņas, bet to nav uz pakauša viduslīnijas. Vēdera spuras saaugušas kopā, veidojot piltuvveida piesūcekni.[1] Apaļajam jūrasgrundulim ir labi attīstīta sānu līnija, kas tiem palīdz medīt nakts tumsā.[5]
Apaļā jūrasgrunduļa ķermenis ir raibs — pamattonis dzeltenīgi pelēks ar dažāda lieluma un formas svītrveida un ieapaļiem plankumiem dažādās krāsās (pelēki, melni, olīvzaļi un brūni). Nārsta laikā tēviņi kļūst tumši, gandrīz melni ar baltu vai zili baltu astes spuras malu. Mazuļi līdz viena gada vecumam pelēki. Apaļā jūrasgrunduļa tēviņš un mātīte atšķiras arī ar uroģenitālajām kārpiņām (papillām). Tēviņiem tā ir samērā gara, no baltas līdz pelēkai; savukārt mātītēm – īsas, strupas un brūnas.[2]
Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Apaļais jūrasgrundulis ir plastiska zivju suga, kas var dzīvot gan jūrā, gan saldūdenī (upēs un ezeros). Priekšroku dod sekliem, iesāļiem ūdeņiem. Uzturas virs smilšainām vai akmeņainām gruntīm ar bagātīgu veģetāciju. Iztur plašas temperatūras svārstības (0—30 °C), bet vislabāk jūtas vidēji siltos ūdeņos. Apaļais jūrasgrundulis ir arī samērā izturīgs pret skābekļa trūkumu.[1]
Tas galvenokārt ir vientuļnieks, bet reizēm veido barus. Ļoti agresīvs un bezbailīgi uzbrūk citām zivīm, apsargājot nārsta vietu. Uzturas nelielā teritorijā, bet mēdz veikt dažu kilometru migrācijas, vasarā uzruroties seklākās vietās, ziemā dziļākās.[5] Baltijas jūrā sastopams 1,5—50 m dziļumā.[2]
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Apaļais jūrasgrundulis ir plēsīgs, galvenokārt ēd grunts gliemenes, tārpus, zivju ikrus, barojas arī ar citu zivju sugu mazuļiem. Var ietekmēt gliemeņu populāciju, tādējādi samazinot vairošanās areālu citām jūrasgrunduļu sugām.[2]
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimumgatavību mātītes sasniedz 2—3 gados, tēviņi 3—4 gados.[1][2] Uz katru mātīti ir 2—3 tēviņi.[5] Nārsto no aprīļa līdz septembrim, mātīte nērš ikrus ik pēc 18—20 dienām. Auglība vienā reizē 90—3840 ikru. Ikri tiek piestiprināti pie substrāta (augiem, akmeņiem, gliemežvākiem un citiem priekšmetiem ūdenī). Tēviņi tos agresīvi apsargā, kā arī pēc tam apsargā kāpurus. Pēc nārsta tēviņi parasti iet bojā.[1][2][5] Mātītes sasniedz 3 gadu vecumu, tēviņi 4 gadus.[2][5]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Fish Base: Neogobius melanostomus (Pallas, 1814) Round goby
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 Apaļais jūrasgrundulis Arhivēts 2016. gada 30. maijā, Wayback Machine vietnē. Latvijasdaba.lv
- ↑ Ievazāta zivju suga – apaļais jūrasgrundulis, par kuru priecājas tikai makšķernieki[novecojusi saite] Latvijas Avīze
- ↑ Kāpēc Baltijas jūrā kļuvis mazāk invazīvās sugas apaļo jūrasgrunduļu? Sandra Kropa. LSM
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 «ADW: Neogobius melanostomus Gobie arrondie». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 18. jūnijā. Skatīts: 2019. gada 3. martā.