Apomatoksas kauja

Apomatoksas kauja
Daļa no Amerikas pilsoņu kara
Savienības karavīri pie Apomatoksas tiesas nama 1865. aprīlis
Datums 1865. gada 9. aprīlī Vieta Apomatoksas tiesas nams, Apomatoksas apgabals, Virdžīnija 37°22′39″N 78°47′46″W Iznākums Savienības uzvara; visas 28 000 karavīru lielās Ziemeļvirdžīnijas armijas padošanās
Karotāji
ASV	Amerikas Valstu Konfederācija
Komandieri un līderi
Uliss Grānts Džordžs Mīds Filips Šeridans Edvards Ords	Roberts Lī (Padošanās) Henrijs Benings (Padošanās) Džons Brauns Gordons (Padošanās) Džeimss Longstrīts (Padošanās)
Iesaistītās vienības
Potomakas armija Šenandoa armija Džeimsa armija	Ziemeļvirdžīnijas armija (Padošanās)
Spēks
63 285	26 000
Zaudējumi
164 nogalināti vai ievainoti	195 nogalināti 305 ievainoti 28 356 padevušies un apžēloti

Apomatoksas kauja (angļu: Battle of Appomattox Court House) norisinajās 1865. gada 9. aprīļa rītā un bija pēdējā kauja, ko izcīnīja ģenerāļa Lī Ziemeļvirdžīnijas armija, un pēdējā lielā kauja Amerikas pilsoņu karā (formāli Palmito rančo kauja bija pēdējā kauja). Pēc Pītersburgas kapitulācijas Lī pameta Ričmondu un atkāpās uz rietumiem, plānojot pievienoties Konfederācijas spēkiem Dienvidkarolīnā. Lī spēki apstājās netālu no Apomatoksas Virdžīnijas štatā, kur mēģināja uzbrukt ienaidniekam, pieņemot, ka tas saskaras tikai ar kavalēriju. Kad viņš saprata, ka kavalēriju atbalsta divi Savienības kājnieku korpusi, viņam kļuva skaidrs, ka vienīgā iespēja ir konfederātu armijas kapitulācija.

Padošanās dokumenti tika parakstīti Vilmera Maklīna mājas viesistabā 9. aprīlī pusdienlaikā. Oficiāla Ziemeļvirdžīnijas armijas izformēšanas ceremonija notika 12. aprīlī.

Priekšvēsture

Amerikas pilsoņu kara pēdējais posms sākās 1864. gada jūnijā, kad Savienības armija šķērsoja Džeimsa upi. Ģenerāļa Granta karaspēks aplenca Pītersbergu un Ričmondu, cerot pārraut ienaidnieka apgādes līnijas un piespiest viņus atkāpties. Konfederācijas ģenerālis Lī atzina savu karaspēka nelabvēlīgo stāvokli un meklēja bēgšanas ceļus, taču Savienības spēki spēra pirmos soļus. 1865. gada 1. aprīlī Savienības ģenerāļa Šeridana kavalērija apsteidza Lī armiju, uzvarot Faivforksas kaujā (Battle of Five Forks). Nākamajā dienā Grānta armija panāca izšķirošu izrāvienu, tādējādi paātrinot Pītersbergas kapitulāciju. Zaudējuši apgādes līnijas, ģenerāļa Lī karavīri bija spiesti pamest pozīcijas, ko viņi bija ieņēmuši desmit mēnešus un atkāpšanās sākās 2.-3. aprīlī.

Tad Lī plānoja pulcēt savus vīrus netālu no Amēlijas miestiņa un bija iecerējis pievienoties ģenerāļa Džonstona Tenesī armijai un nodibināt atbalsta punktu Roanokas upes krastos. Taču, kad viņa vienības 4. aprīlī ieradās Amēlijā, tās tur neatrada nekādus apgādes krājumus. Lī nosūtīja ratus meklēt barību, taču tas nozīmēja atkal vienu zaudētu dienu. Armija virzījās uz rietumiem, uz Apomatoksas staciju, kur to gaidīja apgādes vilciens. Šajā brīdī Lī armiju veidoja viens kavalērijas korpuss un divi nelieli kājnieku korpusi.

6. aprīlī, pa ceļam uz Apomatoksas staciju, gandrīz ceturtdaļa atkāpjošās armijas tika nogriezta no ģenerāļa Šeridana puses. Seilerskrīkas kaujā (The Battle of Sayler’s Creek) divām konfederācijas divīzijām uzbruka II un VI federālā korpusa vienības, bet tika atsistas, un pēc tam kavalērija nogrieza to atkāpšanās ceļu. Lielākā daļa no 7700 vīriem padevās, tostarp ģenerālis Īvels un vēl astoņi ģenerāļi. Šī kauja arī aizkavēja Lī armiju, kurai 8. aprīļa pēcpusdienā neizdevās ierasties Apomatoksas stacijā. Tajā pašā vakarā Šeridana savienības kavalērija sasniedza staciju, sagrāba apgādes vilcienu un bloķēja atkāpšanās ceļus.

7. aprīļa vakarā pēc nelielām kaujām pie Kamberlendas baznīcas (The Battle of Cumberland Church) un Haibridžas (The Battle of High Bridge) Grānts nosūtīja Lī vēstuli, kurā norādīja, ka ir pienācis laiks Ziemeļvirdžīnijas armijai padoties. Savā atbildē Lī noraidīja piedāvājumu, bet vaicāja par Grānta ierosinātās padošanās nosacījumiem. 8. aprīlī Džordža Kastera federālā kavalērija Apomatoksas stacijas kaujā sagrāba un iznīcināja trīs apgādes vilciena vagonus. Potomakas armija un Džeimsa armija tagad apvienoja spēkus Apomatoksas stacijā.

Zaudējis apgādes vilcienus, Lī sāka apsvērt iespēju doties uz rietumiem uz Linčburgu, kur viņu gaidīja vēl citi vilcieni. Starp Lī un Linčburgu atradās tikai federālā kavalērija, un Lī cerēja izlauzties cauri tiem, pirms ieradīsies federālie kājnieki. Viņš nosūtīja Grāntam vēstuli, kurā norādīja, ka šobrīd nevēlas padoties, bet vēlas redzēt, kā valsts reaģēs uz Granta noteikumiem. Grants atbildēja: "Šķiet, ka Lī ir gatavs cīnīties." Savienības kājnieki atradās tuvumā, bet vienīgā vienība, kas spēja atbalstīt Šeridana kavalēriju, bija Džona Gibona XXIV korpuss no Džeimsa armijas. Korpuss bija nogājis un 21 stundas laikā veica 50 kilometrus, kas to šķīra no Šeridana spēkiem. Džeimsa armijas komandieris ģenerālis Ords ieradās ar XXIV korpusu ap pulksten 16:00, kad Potomakas armijas V korpuss jau bija tuvu. Šeridans izvietoja trīs kavalērijas divīzijas lēzenā piekalnē uz dienvidrietumiem no Apomatoksas.

Kauja

9. aprīļa rītā kļuva skaidrs, ka savienības kavalērija bloķē Ziemeļvirdžīnijas armijas atkāpšanos uz Linčburgu. Un dienvidnieki nolēma uzbrukt kavalērijas pozīcijām izmantojot ģenerālmajora Džona Brauna Gordona divīzijas.

Konfederācijas armijas II korpuss (Džona B. Gordona vadībā) sastāvēja tikai no 2000 vīriem trīs divīzijās: Graimsa, Vokera un Evansa. Šis korpuss uzbruka ģenerāļa Šeridana kavalērijai un pārrāva pirmo līniju, kuru komandēja ģenerālis Čārlzs Smits. Bet nākamā līnija (ģenerāļu Ranalda Makenzija un Džordža Krūka vadībā) apturēja konfederātu spēku virzību. Gordona vīri izlauzās cauri federālajai līnijai un sasniedza kalna virsotni, bet no turienes viņi redzēja visu XXIV federālo korpusu kaujas formācijā un V korpusu pa labi no viņiem, kas lielā steigā steidzās uz kaujas lauku. Ģenerāļa Orda korpuss sāka ofensīvu pret Gordona spēkiem, kamēr II Savienības korpuss virzījās pretī ģenerāļa Longstrīta korpusam. Tas radīja apstākļus kuros konfederātiem bija bezjēdzīgu turpināt kauju, jo viņiem nebija nekādu izredžu izlauzties cauri ienaidnieka milzīgajam skaitliskajam pārsvaram.

Šajā brīdī pulkvedis Čārlzs Veinebls no Lī štāba jautāja Gordonam, vai viņš spēs virzīties uz priekšu, uz ko viņš atbildēja: "Pasakiet ģenerālim Lī, ka mans korpuss ir uz sabrukuma robežas, un es baidos, ka neko vairāk nevaru darīt bez ģenerāļa Longstrīta korpusa atbalsta." Saņemot šo atbildi, Lī pieņēma galīgo lēmumu: "Tad man nekas cits neatliek kā doties pie ģenerāļa Granta, un es labāk mirtu tūkstoš nāvēs." (angļu: Then there is nothing left for me to do but to go and see General Grant and I would rather die a thousand deaths.)

Kapitulācija

Ģenerālim

R.Lī, Ziemeļvirdžīnijas armijas štābam 1865. gada 9. aprīlis

Ģenerāli! Saskaņā ar manas vēstules saturu, kas jums nosūtīta ar 8. šī mēneša datumu, es ierosinu pieņemt Ziemeļvirdžīnijas armijas padošanos ar šādiem nosacījumiem: visu virsnieku un vīru saraksts tiks sastādīts divos eksemplāros, no kuriem viens tiks nodots manis norādītajam virsniekam, bet otrs tiks nodots jūsu norādītajam virsniekam. Virsnieki zvērēs nepacelt ieročus pret Amerikas Savienoto Valstu valdību, kamēr tie netiks pienācīgi apmainīti; katram rotas vai pulka komandierim būs jāparaksta līdzīgs zvērests viņa pakļautībā esošo vīru vārdā. Ieroči, artilērija un valsts īpašums tiks uzrādīti un nodoti manis šim nolūkam norādītajiem virsniekiem. Tas neattiecas uz virsnieku personīgajiem ieročiem, personīgajiem zirgiem vai bagāžu.

Pēc tam ikvienam virsniekam un karavīram ir atļauts atgriezties savās mājās un viņi ir atbrīvoti no Amerikas Savienoto Valstu iestāžu vajāšanas, ja vien viņi ievēro minēto zvērestu un spēkā esošos likumus vietā, kur viņi dzīvo.
U.Grānts, ģenerālleitnants
Tiesas nams,

Apomatoksa, Virdžīnija

Mēs, apakšā parakstījušies, Ziemeļvirdžīnijas armijas karagūstekņi, dienā, kad ģenerālis Roberts E. Lī, minētās armijas komandieris, padevās Amerikas Savienoto Valstu armijas komandierim ģenerālleitnantam U.Grāntam, svinīgi dodam savu goda vārdu, ka turpmāk nekalposim Konfederācijas valstu armijā vai citos bruņotos spēkos, kas ir naidīgi pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kā arī nesniegsim palīdzību pēdējo ienaidniekiem, kamēr nebūsim pienācīgi apmainīti saskaņā ar procedūru, ko attiecīgās iestādes kopīgi noteiks. Parakstīts Apomatoksas tiesas namā, Virdžīnijā,

1865. gada 9. aprīlī

R.LĪ, ģenerālis
V.Teilors, pulkvežleitnants
Č.Veneibers, pulkvežleitnants, adjutants
Č.Māršals, pulkvežleitnants
V.Pentins, pulkvežleitnants
G.Kuks, majors
Dž.Jangs, majors

Šeit minētās personas ir atbrīvotas no kriminālvajāšanas Amerikas Savienotajās Valstīs, ja vien tās ievēro minēto zvērestu un spēkā esošos likumus savā dzīvesvietā.

Galerija

Apomatoksas kaujaslauks mūsdienās

Uzbrukuma sākuma punkts Linčburgas ceļš Federālā baterija Uzbrukuma gala punkts pēdējā šaviena vieta Literatūra Catton, Bruce. A Stillness at Appomattox. Garden City, NY: Doubleday and Company, 1953. ISBN 0-385-04451-8. Dunkerly, Robert M. To the Bitter End: Appomattox, Bennett Place, and the Surrenders of the Confederacy. Emerging Civil War Series. El Dorado Hills, CA: Savas Beatie, 2015. ISBN 978-1-61121-252-5. Ārējās saites Battle of Appomattox Court House: Battle maps, photos, history articles, and battlefield news (Civil War Trust) Confederate Surrender at Appomattox, Virginia, April 10, 1865.