Apzīmētājs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Piemēri
Šajos piemēros apzīmētājs ir atzīmēts treknrakstā.
  1. Tas nu gan bija skaists ezers.
  2. Viņš atkal savā priekšā ieraudzīja zemas, pelēkas debesis un pazemu māju jumtus.[1]
  3. Rūpnīcā šodien darbu beiguši jau astoņi kungi.

Apzīmētājs jeb atribūts (latīņu: attributum — ‘piešķirtais’)[2] ir teikuma palīgloceklis, kas raksturo lietvārdu vai arī kādu tā nozīmē lietotu vārdu.[3] Vairākās indoeiropiešu valodās, tai skaitā latviešu valodā, tiek izšķirts saskaņotais un nesaskaņotais apzīmētājs.[4] Saskaņotais apzīmētājs ar lietvārdu saskaņojas dzimtē, locījumā un skaitlī.[1] Apzīmētājs izsaka pazīmi, kā arī īpašību, konkrētāk: īpašību, piederību, vielu, noderību, saturu, sastāvu, darbības subjektu, darbības objektu un daudzumu.[5] Latviešu valodā tas parasti atrodas pirms apzīmējamā vārda.[6]

Apzīmētājs teikumā atbild uz jautājumiem kāds?, kurš?, cik?, kā?. Tas teikumā var tikt izteikts ar īpašības vārdu, skaitļa vārdu, vietniekvārdu, lokāmo divdabi, lietvārdu ģenitīvā, darbības vārdu nenoteiksmē, deklinējamu vārdu ar prievārdu vai saitiņu.[7]

Tēlaini apzīmētāji tiek saukti par epitetiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Vēsma Veckāgana. Latviešu valoda 8. un 9. klasei. Lievārde : Lielvārds, 1997. 24. lpp. ISBN 9984-11-109-1.
  2. Svešvārdu vārdnīca (trešais izd.). Jumava. 2007. 81. lpp. ISBN 978-9984-38-332-3.
  3. Latviešu valodas vārdnīca. Rīga : Avots. 1987. 71. lpp.
  4. Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 323. lpp.
  5. Brigita Ceplīte, Laimdots Ceplītis. Latviešu valodas praktiskā gramatika (pārstrādāts izd.). Zvaigzne ABC, 1997. 139.—141. lpp. ISBN 9984-04-641-9.
  6. «Apzīmētājs». Uzdevumi.lv. Skatīts: 2014. gada 20. augustā.
  7. Rūta Koluža. Kas meklē, tas atrod. Lielvārds, 2007. 54.—55. lpp. ISBN 978-9984-11-241-1.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]