Arābu sacelšanās Palestīnā (1936—1939)

Arābu sacelšanās Palestīnā norisinājās no 1936. līdz 1939. gadam Britu Palestīnas mandātteritorijā. Tā bija svarīgs pagrieziena punkts Britu impērijas politikā pret ebreju nekontrolētu imigrāciju Palestīnā (kas notika Balfūra deklarācijas ietvaros), kā arī arābu un ebreju kopienu attiecības un ietekmēja pēc desmit gadiem uzsākto Izraēlas neatkarības karu. Lai arī neveiksmīga vairākos savos galvenajos mērķos, arābu sacelšanās piespieda britu valdību 1939. gadā ierobežot ebreju ieceļošanu Palestīnā.^[1]

Iemesli

Viens no sacelšanās galvenajiem iemesliem bija arābu neapmierinātība ar ebreju straujo imigrāciju, kas jau iepriekšējajos gados bija izraisījusi vairākas asiņainas sadursmes starp abām kopienām. 1933. gadā Jafā notika plaša arābu demonstrācija, kuru briti izdzenāja, nogalinot vairāk nekā desmit cilvēkus. Tas veicināja arābu un ebreju pagrīdes cīņas vienību veidošanos, kuras pilnā spēkā izpaudās sākoties 1936. gada dumpim. No 1932. līdz 1936. gadam Palestīnā ieradās 174 000 ebreju imigrantu, kas gandrīz dubultoja Palestīnā dzīvojošo ebreju skaitu. Šajā laikā kopējais Palestīnas arābu iedzīvotāju skaits bija ap 1 miljonu.

Arābu jaunieši, kas bija izglītoti britu varas laikā, kļuva politiski aktīvi, iedvesmojoties arī no arābu politiskās aktivitātes panākumiem franču Sīrijā, britu Irākā un Ēģiptē, kur arābu dumpji un protesti bija noveduāi pie lielākas vietējās neatkarības.

Ģenerālstreiks

1936. gada 15. aprīlī arābu dumpinieku vienība nogalināja divus ebrejus. Ebreji atriebās, nogalinot divus arābus. Iedzīvotāju protestiem pieaugot, izveidojās Arābu Augstākā komiteja, kas izsludināja arābu ģenerālstreiku un izvirzīja trīs galvenās prasības — izbeigt ebreju imigrāciju, izbeigt zemes pārdošanu ebrejiem, izveidot arābu valdību Palestīnā.

Arābi boikotēja ebreju preces un neko tiem nepārdeva. Arābu laukstrādnieki un ražotnēs nodarbinātie pameta savas darbavietas pie ebrejiem. Britu varas iestādēs strādājošie arābi 10% ienākumu maksāja streikojošo atbalstam. Jeruzalemes arābu elites ģimenes maksāja neformālu nodokli streikojošo atbalstam. Arābu aktīvisti veica uzbrukumus ebreju uzņēmumiem un citiem arābiem, kas turpināja sadarboties ar ebrejiem.

Sešus mēnešus ilgstošais ģenerālstreiks lielā mērā kaitēja tieši vietējo arābu ekonomikai. Lēto arābu darbaspēku ebreju uzņēmumos un lauksaimniecībā turpmāk aizstāja ebreji. Jaunās ebreju kopienas ekonomiskā pašpaļāvībā un pašpietiekamība tikai auga un nostiprinājās. Britu varas iestādes, kā alternatīvu streika pārņemtajai Jafas ostai, atļāva ebrejiem attīstīt Telavivas ostu.

Pīla komisija

Situācijas nomierināšanai 1936. gada rudenī tika izveidota karaliskā izmeklēšanas komisija lorda Pīla vadībā. 1937. gada jūlijā Pīla komisija paziņoja, ka sacelšanos izraisīja arābu vēlme pēc neatkarības un bailes no ebreju nacionālās valsts. Komisija arī uzskatīja, ka līdzšinējās Lielbritānijas saistības pret arābiem un ebrejiem ir savstarpēji nesavienojamas, tādēļ ieteica Palestīnu sadalīt. Pēc šī plāna ebreji saņemtu apmēram 20% Palestīnas teritorijas tās auglīgajos ziemeļos. Šeit gan joprojām dzīvoja vismaz 250 000 arābu, kuriem šīs teritorijas būtu jāpamet (šo ideju noraidīja britu valdība). Arābu kontrolē atstāto teritoriju tika ierosināts apvienot ar Britu Palestīnas mandātteritorijas pārējo daļu — Transjordānijas emirātu. Britu kontrolē paliktu Jeruzaleme, Bētleme un zemes koridors, kas šīs pilsētas savienotu ar Jafas ostu.^[2]

Ebreju cionistu attieksme pret ierosināto sadalīšanu bija nosacīti pozitīva, jo tomēr ierosināja ebreju valsts izveidošanu, kuras teritorija pārsniegtu uz to brīdi eksistējošo ebreju apmetņu aizņemto teritoriju. Tikmēr arābu elite bija pret šiem ierosinājumiem, jo vēlējās savu pašpārvaldi, nevis Transjordānijas kontroli. Arī ebreju valstij paredzētajās teritorijās dzīvojošie arābi nevēlējās pamest savas mājas, un sacelšanās jau drīz uzliesmoja ar jaunu spēku.^[3]

Bruņotā cīņa

1937. gada septembrī, neilgi pēc Pīla komisijas rekomendācijām par Palestīnas sadalīšanu, militārās sadursmes kļuva daudz smagākas. Arābu cīnītāji savā kontrolē pārņēma daudzas arābu apdzīvotās pilsētiņas un lauku teritorijas. Reaģējot britu karaspēks Palestīnā tika papildināts, drīz sasniedzot 20 000 kareivju. Nemiernieku apspiešanai aktīvi tika izmantota kara aviācija. Britus atbalstīja arī ebreju bruņotās vienības, kurās karojošo skaits pakāpeniski pieauga līdz 15 000. Lielākais ebreju formējums bija Haganah. Ebreju bruņotās vienības bieži veica asiņainus reidus pret arābu ciematiem. Tomēr, kad ebreju bruņotā grupa Irgun trīs nedēļu laikā galvenokārt ar pašizgatavotiem spridzekļiem nogalināja septiņdesmit septiņus arābus, briti arestēja un publiski pakāra vienu no Irgun komandieriem.^[3]

Daudzi no Palestīnas arābu militārajiem līderiem bija iepriekš cīnījušies Sīrijā un Irākā, iegūstot nepieciešamās prasmes, lai apmācītu un vadītu Palestīnas lauku iedzīvotājus. Dumpinieki uzbruka ceļu satiksmei, iznīcināja dzelzceļu sliedes un svarīgo naftasvadu no Irākas uz Jafas ostu.

Sacelšanās beigu posmā arābu bruņotas vienības bieži uzbruka arābu kristiešiem, kā arī nabadzīgākie arābi veica uzbrukumus bagātajiem arābiem.

Vudheda komisija

Vudheda komisija sera Džona Vudheda vadībā tika izveidota 1938. gada sākumā, lai piedāvātu reālākus Palestīnas sadalīšanas variantus. 1938. gada novembrī tā publicēja savu ziņojumu kopā ar trim potenciāliem sadalīšanas variantiem, kuros lielākā teritorijas daļa būtu atvēlēta arābiem, ebrejiem atvēlot mazākas teritorijas piekrastē un Galilejā, bet vēl dažas teritorijas saglabājot britu pakļautībā. Šie risinājumi atkal bija nepieņemami gan arābiem, gan ebrejiem. Arī briti paziņoja, ka teritorijas sadalīšana no politiskā un ekonomiskā viedokļa nav iespējama un aicināja uz apaļā galda konferenci Londonā 1939. gada februārī.^[2]

Londonas konference un Baltā grāmata

1939. gada pavasarī Londonā notika arābu, ebreju un britu sarunas par iespējamajiem problēmas risinājumiem. Cionistu vadība uzstāja, ka nepieciešams saglabāt neierobežotu ebreju imigrāciju, īpaši ņemot vērā aizvien smagāko ebreju situāciju Eiropā un nacisma draudus. Tikmēr arābi britiem lūdza pildīt Pirmā pasaules karā laikā sniegtos solījumus par neatkarīgu arābu valsti.

Pretējo pušu nepiekāpīgo pozīciju dēļ britu valdība izdeva tā dēvēto Balto grāmatu, kurā piedāvāja pēc desmit gadiem izveidot neatkarīgu Palestīnas valsti, kurā vienkopus dzīvotu arābi un ebreji; ebreju imigrācija tiktu ierobežota līdz 75 000 cilvēku; arī turpmāka arābu zemju pārdošana ebrejiem tiktu stingrāk regulēta. Tādējādi briti 1917. Balfūra deklarācijas uzsvaru pārnesa no ebreju dzimtenes izveidošanu uz jau esošo Palestīnas arābu pamatiedzīvotāju interešu ievērošanu.

Upuru skaits

Trīs gadus ilgušās sacelšanās laikā vairāk nekā 5000 arābu bija nogalināti, vēl 15 000 — 20 000 ievainoti. Ap 5600 arābu aktīvistu un vadoņu atradās britu arestā, daudzi padzīti trimdā vai deportēti. Ebreju pusē nogalināto skaits bija nedaudz virs 400, bet britu spēku zaudējumi sasniedza 200 nogalināto.^[1]

Atsauces

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Arābu sacelšanās Palestīnā.

[Palestine_Arab_Revolt_1936—1939-1] 1 2 Palestine Arab Revolt (1936—1939)

[The_Arab_Revolt-2] 1 2 The Arab Revolt

[ebsco.com-3] 1 2 Great Uprising of Arabs in Palestine

[1]

[2]

[3]