Armēņu fidaji
 Izkrāsots fidaju 1890. gadu attēls ar ARF karogu | |
| Valsts |
Osmaņu impērija, Krievijas Impērija, Persija |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1880. gadi—1920. gadi |
| Pakļautība | Armēņu partijas: dašnaki, hunčaki, armēnakani |
| Karaspēka veids | milicija |
| Karavīru skaits | līdz 40 000 Pirmā pasaules kara laikā |
| Militārās operācijas |
Armēņu nacionālās atbrīvošanās kustība, Persijas konstitucionālā revolūcija, pretošanās armēņu genocīdam |
| Komandieri | |
| Komandieri | Arabo (līdz 1893), Ahbjurs Serobs (1893-1899), Andraniks Ozanjans (1899-1904), Kevorks Čavušs (1904-1907) |
Armēņu fidaji (rietumu armēņu: Ֆէտայի Fedayi; austrumu armēņu: Ֆիդայի Fidayi), arī armēņu bandas un armēņu milicija, bija armēņu civiliedzīvotāji, kuri izveidoja pašaizsardzības vienības un neregulāras bruņotas bandas, reaģējot uz armēņu masveida slepkavībām un noziedznieku, kurdu bandu un Osmaņu impērijas bruņoto spēku veiktajām armēņu ciematu sagrābšanām un izlaupīšanām sultāna Abdulhamida II valdīšanas laikā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, īpaši 1894.-1896. gados. Viņu galamērķis bija izcīnīt armēņu autonomiju (armēnakani) vai neatkarību (dašnaki un hunčaki) atkarībā no viņu ideoloģijas un armēņu tābrīža apspiešanas pakāpes.
Daži no galvenajiem fidaju kaujiniekiem, saskaņā ar Armēnijas Revolucionārās Federācijas (ARF) vadītāju vienošanos piedalījās arī Persijas konstitucionālajā revolūcijā, kas notika tajā pašā laikā.
Armēņu termins "fidaji" ir atvasināts no arābu: فدائيون fidā'īyūn, burtiski nozīmējoša "upurētāji".[1] Ar šo vai līdzīgu nosaukumu ("fedaji", "fedaīni" utt.) pazīstami dažādu zemju un laikmetu paramilitāru grupu dalībnieki.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.png)
Armēņu fidaju uzdevums bija aizstāvēt armēņu ciemu iedzīvotājus no vajāšanām un vienlaikus izjaukt jebkādas Osmaņu impērijas darbības armēņu apdzīvotajos reģionos. Armēņu brīvprātīgie cīnījās Abdulhamida slaktiņu (1894—1896), Sasunas sacelšanās (1894), Zeitunas sacelšanās (1895—1896), Vanas aizstāvēšanas un Hanasoras ekspedīcijas laikos. Viņi bija arī Armēņu nacionālās atbrīvošanas kustības vadītāji un dalībnieki. Šīs grupas iznīcināja telegrāfa līnijas un uzbruka armijas noliktavām, veica slepkavības, uzbrukumus un pretuzbrukumus musulmaņu ciematiem. Viņi palīdzēja armēņiem sevi aizstāvēt osmaņu spēku veikto ciematu etnisko tīrīšanu laikā. Armēņi viņus atbalstīja un fidaji ātri ieguva starp tiem slavu, atbalstu un uzticēšanos.
Viņu darbība apsīka līdz ar Osmaņu impērijas otrās konstitūcijas laikmetu, kad pie varas nāca Savienības un Progresa komiteja un uz laiku piešķīra impērijas armēņu pilsoņiem tādas pašas tiesības kā turku un kurdu pilsoņiem. Lielākā daļa fidaju grupu izjuka, viņu dalībnieki atgriezās mājās.
Persijas konstitucionālā revolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairāki fidaju un ARF galvenie pārstāvji, tai skaitā Arams Manukjans, Hamo Ohandžanjans un Stepans Stepanjans, vienojās par pievienošanos kaimiņvalstī Kādžāru Persijā notiekošajai konstitucionālajai revolūcijai.[2] Viņi nolēma, ka tas būs izdevīgi Persijas armēņiem.[2]
Pirmais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dažas fidaju grupas pievienojās Osmaņu armijai pēc tam, kad impērijas valdība pieņēma jaunu likumu kara atbalstam, saskaņā ar kuru visiem pieaugušajiem vīriešiem līdz 45 gadu vecumam bija jābūt vai nu iesauktiem Osmaņu armijā, vai arī jāmaksā īpašu nodokli kara vajadzībām par atbrīvošanu no dienesta. Šī likuma rezultātā lielākā daļa darbspējīgo vīriešu tika aizvesti no mājām, atstājot ģimenes bandu varā. Lielākā daļa armēņu iesaukto vēlāk tika pārvērsti par ceļu strādniekiem, jo patiesas vajadzības pēc tik daudziem kareivjiem nebija.
Genocīds, ko Pirmā pasaules kara laikā Osmaņu impērija atsāka pret armēņiem, atjaunoja fidaju grupas impērijas robežās. Savukārt desmiti tūkstoši armēņu brīvprātīgi pieteicās iesaukumam vairākās svešās armijās. Šādas armēņu brīvprātīgo vienības tika izveidotas Krievijas armijā, lai cīnītos pret Osmaņu impēriju.[3]
Krievijas Kaukāza fronte sabruka pēc cara atteikšanās no troņa. 1917. gadā Austrumarmēņu kongress aicināja armēņu karavīrus un virsniekus, kas bija izkaisīti pa Krievijas okupētajiem osmaņu reģioniem, pulcēties kopā.[4] Plāns bija mobilizēt vismaz armēņus cīņai Kaukāza frontē. Šim nolūkam tika izveidota Armēņu Militārā komiteja, kuras prezidents bija ģenerālis Bagratuni. Tai pašā gadā Armēnijas Nacionālais kongress izveidoja Armēnijas Nacionālo padomi, kas organizēja Armēnijas Pirmo Republiku. Armēņu rekrūši un brīvprātīgie no Krievijas armijas vēlāk izveidoja Armēnijas bruņoto spēku kodolu. Jaunizveidotajā Armēnijas valstī ieplūda armēņu bēgļi no Osmaņu impērijas. Tālāk uz dienvidaustrumiem Vanā fidaji palīdzēja vietējiem armēņiem pretoties Turcijas armijai līdz 1918. gada aprīlim, bet galu galā bija spiesti bēgt uz Persiju.
Lai pamatotu ārkārtas pasākumus, Rietumarmēnijas administrācija sasauca konferenci, kurā 1917. gada decembrī tika pieņemts plāns izveidot 20 000 cilvēku lielu miliciju Andranika Ozanjana (Andranika) vadībā. Iekaroto osmaņu zemju komisārs Hakobs Zavrijevs paaugstināja Andraniku par ģenerālmajoru, un viņš osmaņu zemēs pārņēma Armēnijas spēku vadību. Tie uzvarēja vairākās nozīmīgās cīņās, piemēram, Karakilisas, Bašabaranas un Sardarapatas kaujās, kurās fidaji apvienojās ar Krievijas armēņu spēkiem ar bāzi Erevānā ģenerāļa Tovmasa Nazarbekjana vadībā.
Saskaņā ar 1919. gada Parīzes miera konferencē Armēnijas nacionālās delegācijas prezidenta Pogosa Nubara teikto, partizānu skaits šajās neregulārajās vienībās bija 40 000—50 000, "neskaitot 150 000 armēņu Krievijas Impērijas armijā, vairāk nekā 40 000 viņu brīvprātīgo palīdzēja atbrīvot daļu armēņu vilajetu un kur viņi savu līderu Andranika un Nazarbekjana vadībā viņi, vienīgie no Kaukāza tautām, izrādīja pretestību Turcijas armijai, sākot no boļševiku izstāšanās no kara līdz pat pamiera parakstīšanai."[5] Pogoss Nubars bija iecerējis paplašināt neatkarīgo Armēniju arī ar attālākām zemēm. Tādējādi viņš centās palielināt armēņu fidaju skaitu, kuri būtu kaujasspējīgi pierādīt, ka armēņi spēj aizstāvēt garu Osmaņu un Armēnijas robežu. Patiesībā fidaju skaits tajā laikā bija daudz mazāks par šādam mērķim nepieciešamo, ņemot vērā, ka lielākajā daļā sadursmju starp viņiem un naidīgiem grupējumiem kaujinieku skaits bija niecīgs. Turklāt daudzi no viņiem tika pieskaitīti vairākkārt no dažādām vietām un cīņām. Jāņem vērā arī tas, ka daudzi armēņu neregulārie kaujinieki bija gājuši bojā, aizstāvot Rietumarmēnijas reģionus armēņu genocīda laikā.
Ievērojami fidaji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| Vārds vai pseidonīms | Aktivitāte fidajos | Darbības rajons | Politiskā piederība |
|---|---|---|---|
| Arabo | 1880.-tie — 1893 | Rietumarmēnija | Dašnaki |
| Žirairs | 1880.-tie — 1894 | Rietumarmēnija | Hunčaki |
| Papkens Sjuni | ... — 1896 | Rietumarmēnija, Konstantinopole | Dašnaki |
| Ahbjurs Serobs | 1891—1899 | Rietumarmēnija | Dašnaki |
| Hrairs Džohks | 1880.-tie — 1904 | Rietumarmēnija | Hunčaki, Dašnaki |
| Kevorks Čavušs | 1890—1907 | Rietumarmēnija | Hunchak, Dašnaki |
| Sevkareci Sako | ... — 1908 | Rietumarmēnija, Persija | Dašnaki |
| Jeprems Davtjans | 1880.-tie — 1912 | Rietumarmēnija, Persija | Dašnaki |
| Nikols Dumans | ... - 1914 | Rietumarmēnija, Austrumarmēnija | Dašnaki |
| Medzns Murads | 1880.-tie — 1915 | Rietumarmēnija | Hunčaki |
| Išhans | ... - 1915 | Rietumarmēnija | Dašnaki |
| Paramazs | 1890.-tie — 1915 | Austrumarmēnija | Hunčaki |
| Keri | 1880.-tie — 1916 | Rietumarmēnija, Persija, Austrumarmēnija | Dašnaki |
| Ovseps Argutjans | 1889—1918 | Rietumarmēnija | Dašnaki |
| Armenaks Jekarjans | 1890.-tie — 1918 | Rietumarmēnija | Armēnakani |
| Sebastaci Murads | 1890.-tie — 1918 | Rietumarmēnija, Austrumarmēnija, Baku | Hunčaki, Dašnaki |
| Andraniks | 1895—1919 | Rietumarmēnija, Bulgārija, Zangezūra | Hunčaki, Dašnaki |
| Arams Manukjans | 1903—1919 | Rietumarmēnija, Austrumarmēnija | Dašnaki |
| Sose Mairiks | 1890.-tie — 1920 | Rietumarmēnija | Dašnaki |
| Amazasps Srvanctjans | 1890 — 1920 | Rietumarmēnija, Austrumarmēnija | Dašnaki |
| Dro | 1914—1920 | Rietumarmēnija, Austrumarmēnija | Dašnaki |
| Vardans Hanasori | 1890 — 1920.-tie | Rietumarmēnija, Austrumarmēnija | Dašnaki |
| Garegins Nžde | 1908—1921 | Persija, Balkāni, Austrumarmēnija | Dašnaki |
| Mahluto | 1880.-tie — 1921 | Rietumarmēnija, Austrumarmēnija, Zangezūra | Dašnaki |
| Armens Garo | 1895—1922 | Rietumarmēnija, Austrumarmēnija | Dašnaki |
| Tumans Tumanjans | 1901—1906 | Rietumarmēnija, Austrumarmēnija | — |
| Sarkiss Kukunjans | 1890—1910 | Rietumarmēnija, Austrumarmēnija | Dašnaki |
| Balabehs Karapets | 1890.-tie — 1915 | Rietumarmēnija | Dašnaki |
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Armēņu fidaji |
- ↑ Tony Rea and John Wright. The Arab-Israeli Conflict. Oxford University Press, 1993. 43. lpp. ISBN 019917170X.
- ↑ 2,0 2,1 Houri Berberian. Armenians and the Iranian Constitutional Revolution of 1905–1911. Westview Press, 2001. 116–117. lpp. ISBN 978-0-8133-3817-0.
- ↑ «Ottoman labour battalions». hist.net. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. augustā. Skatīts: 2021. gada 30. martā.
- ↑ (Pasdermadjian 1918)
- ↑ Vēstule Francijas Ārlietu ministrijai — 1918. gada 3. decembris