Armēņu fidaji

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Fidaji
Fidaji
Izkrāsots fidaju 1890. gadu attēls ar ARF karogu
Valsts Osmaņu impērija,
Krievijas impērija,
Persija
Pastāvēšanas laiks 1880. gadi—1920. gadi
Pakļautība Armēņu partijas: dašnaki, hunčaki, armēnakani
Karaspēka veids milicija
Karavīru skaits līdz 40 000 Pirmā pasaules kara laikā
Militārās operācijas Armēņu nacionālās atbrīvošanās kustība,
Persijas konstitucionālā revolūcija,
pretošanās armēņu genocīdam
Komandieri
Komandieri Arabo (līdz 1893), Ahbjurs Serobs (1893-1899), Andraniks Ozanjans (1899-1904), Kevorks Čavušs (1904-1907)

Armēņu fidaji (rietumu armēņu: Ֆէտայի Fedayi; austrumu armēņu: Ֆիդայի Fidayi), arī armēņu bandas un armēņu milicija, bija armēņu civiliedzīvotāji, kuri izveidoja pašaizsardzības vienības un neregulāras bruņotas bandas, reaģējot uz armēņu masveida slepkavībām un noziedznieku, kurdu bandu un Osmaņu impērijas bruņoto spēku veiktajām armēņu ciematu sagrābšanām un izlaupīšanām sultāna Abdulhamida II valdīšanas laikā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, īpaši 1894.-1896. gados. Viņu galamērķis bija izcīnīt armēņu autonomiju (armēnakani) vai neatkarību (dašnaki un hunčaki) atkarībā no viņu ideoloģijas un armēņu tābrīža apspiešanas pakāpes.

Daži no galvenajiem fidaju kaujiniekiem, saskaņā ar Armēnijas Revolucionārās Federācijas (ARF) vadītāju vienošanos piedalījās arī Persijas konstitucionālajā revolūcijā, kas notika tajā pašā laikā.

Armēņu termins "fidaji" ir atvasināts no arābu: فدائيون fidā'īyūn, burtiski nozīmējoša "upurētāji".[1] Ar šo vai līdzīgu nosaukumu ("fedaji", "fedaīni" utt.) pazīstami dažādu zemju un laikmetu paramilitāru grupu dalībnieki.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bitlisas vilajets (vēsturiskā Tarona) bija fidaju operāciju centrs 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.

Armēņu fidaju uzdevums bija aizstāvēt armēņu ciemu iedzīvotājus no vajāšanām un vienlaikus izjaukt jebkādas Osmaņu impērijas darbības armēņu apdzīvotajos reģionos. Armēņu brīvprātīgie cīnījās Abdulhamida slaktiņu (1894—1896), Sasunas sacelšanās (1894), Zeitunas sacelšanās (1895—1896), Vanas aizstāvēšanas un Hanasoras ekspedīcijas laikos. Viņi bija arī Armēņu nacionālās atbrīvošanas kustības vadītāji un dalībnieki. Šīs grupas iznīcināja telegrāfa līnijas un uzbruka armijas noliktavām, veica slepkavības, uzbrukumus un pretuzbrukumus musulmaņu ciematiem. Viņi palīdzēja armēņiem sevi aizstāvēt osmaņu spēku veikto ciematu etnisko tīrīšanu laikā. Armēņi viņus atbalstīja un fidaji ātri ieguva starp tiem slavu, atbalstu un uzticēšanos.

Viņu darbība apsīka līdz ar Osmaņu impērijas otrās konstitūcijas laikmetu, kad pie varas nāca Savienības un Progresa komiteja un uz laiku piešķīra impērijas armēņu pilsoņiem tādas pašas tiesības kā turku un kurdu pilsoņiem. Lielākā daļa fidaju grupu izjuka, viņu dalībnieki atgriezās mājās.

Persijas konstitucionālā revolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairāki fidaju un ARF galvenie pārstāvji, tai skaitā Arams Manukjans, Hamo Ohandžanjans un Stepans Stepanjans, vienojās par pievienošanos kaimiņvalstī Kādžāru Persijā notiekošajai konstitucionālajai revolūcijai.[2] Viņi nolēma, ka tas būs izdevīgi Persijas armēņiem.[2]

Pirmais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armēņu brīvprātīgā fotogrāfija no Kongresa bibliotēkas.

Dažas fidaju grupas pievienojās Osmaņu armijai pēc tam, kad impērijas valdība pieņēma jaunu likumu kara atbalstam, saskaņā ar kuru visiem pieaugušajiem vīriešiem līdz 45 gadu vecumam bija jābūt vai nu iesauktiem Osmaņu armijā, vai arī jāmaksā īpašu nodokli kara vajadzībām par atbrīvošanu no dienesta. Šī likuma rezultātā lielākā daļa darbspējīgo vīriešu tika aizvesti no mājām, atstājot ģimenes bandu varā. Lielākā daļa armēņu iesaukto vēlāk tika pārvērsti par ceļu strādniekiem, jo patiesas vajadzības pēc tik daudziem kareivjiem nebija.

Genocīds, ko Pirmā pasaules kara laikā Osmaņu impērija atsāka pret armēņiem, atjaunoja fidaju grupas impērijas robežās. Savukārt desmiti tūkstoši armēņu brīvprātīgi pieteicās iesaukumam vairākās svešās armijās. Šādas armēņu brīvprātīgo vienības tika izveidotas Krievijas armijā, lai cīnītos pret Osmaņu impēriju.[3]

Krievijas Kaukāza fronte sabruka pēc cara atteikšanās no troņa. 1917. gadā Austrumarmēņu kongress aicināja armēņu karavīrus un virsniekus, kas bija izkaisīti pa Krievijas okupētajiem osmaņu reģioniem, pulcēties kopā.[4] Plāns bija mobilizēt vismaz armēņus cīņai Kaukāza frontē. Šim nolūkam tika izveidota Armēņu Militārā komiteja, kuras prezidents bija ģenerālis Bagratuni. Tai pašā gadā Armēnijas Nacionālais kongress izveidoja Armēnijas Nacionālo padomi, kas organizēja Armēnijas Pirmo Republiku. Armēņu rekrūši un brīvprātīgie no Krievijas armijas vēlāk izveidoja Armēnijas bruņoto spēku kodolu. Jaunizveidotajā Armēnijas valstī ieplūda armēņu bēgļi no Osmaņu impērijas. Tālāk uz dienvidaustrumiem Vanā fidaji palīdzēja vietējiem armēņiem pretoties Turcijas armijai līdz 1918. gada aprīlim, bet galu galā bija spiesti bēgt uz Persiju.

Lai pamatotu ārkārtas pasākumus, Rietumarmēnijas administrācija sasauca konferenci, kurā 1917. gada decembrī tika pieņemts plāns izveidot 20 000 cilvēku lielu miliciju Andranika Ozanjana (Andranika) vadībā. Iekaroto osmaņu zemju komisārs Hakobs Zavrijevs paaugstināja Andraniku par ģenerālmajoru, un viņš osmaņu zemēs pārņēma Armēnijas spēku vadību. Tie uzvarēja vairākās nozīmīgās cīņās, piemēram, Karakilisas, Bašabaranas un Sardarapatas kaujās, kurās fidaji apvienojās ar Krievijas armēņu spēkiem ar bāzi Erevānā ģenerāļa Tovmasa Nazarbekjana vadībā.

Saskaņā ar 1919. gada Parīzes miera konferencē Armēnijas nacionālās delegācijas prezidenta Pogosa Nubara teikto, partizānu skaits šajās neregulārajās vienībās bija 40 000—50 000, "neskaitot 150 000 armēņu Krievijas impērijas armijā, vairāk nekā 40 000 viņu brīvprātīgo palīdzēja atbrīvot daļu armēņu vilajetu un kur viņi savu līderu Andranika un Nazarbekjana vadībā viņi, vienīgie no Kaukāza tautām, izrādīja pretestību Turcijas armijai, sākot no boļševiku izstāšanās no kara līdz pat pamiera parakstīšanai."[5] Pogoss Nubars bija iecerējis paplašināt neatkarīgo Armēniju arī ar attālākām zemēm. Tādējādi viņš centās palielināt armēņu fidaju skaitu, kuri būtu kaujasspējīgi pierādīt, ka armēņi spēj aizstāvēt garu Osmaņu un Armēnijas robežu. Patiesībā fidaju skaits tajā laikā bija daudz mazāks par šādam mērķim nepieciešamo, ņemot vērā, ka lielākajā daļā sadursmju starp viņiem un naidīgiem grupējumiem kaujinieku skaits bija niecīgs. Turklāt daudzi no viņiem tika pieskaitīti vairākkārt no dažādām vietām un cīņām. Jāņem vērā arī tas, ka daudzi armēņu neregulārie kaujinieki bija gājuši bojā, aizstāvot Rietumarmēnijas reģionus armēņu genocīda laikā.

Ievērojami fidaji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andranika vārdā nosaukts fidaju muzejs Erevānā
Jeprems Davtjans (Jepremhans) bija Persijas armēņu revolucionārais līderis
Vārds vai pseidonīms Aktivitāte fidajos Darbības rajons Politiskā piederība
Arabo 1880.-tie — 1893 Rietumarmēnija Dašnaki
Žirairs 1880.-tie — 1894 Rietumarmēnija Hunčaki
Papkens Sjuni ... — 1896 Rietumarmēnija, Konstantinopole Dašnaki
Ahbjurs Serobs 1891—1899 Rietumarmēnija Dašnaki
Hrairs Džohks 1880.-tie — 1904 Rietumarmēnija Hunčaki, Dašnaki
Kevorks Čavušs 1890—1907 Rietumarmēnija Hunchak, Dašnaki
Sevkareci Sako ... — 1908 Rietumarmēnija, Persija Dašnaki
Jeprems Davtjans 1880.-tie — 1912 Rietumarmēnija, Persija Dašnaki
Nikols Dumans ... - 1914 Rietumarmēnija, Austrumarmēnija Dašnaki
Medzns Murads 1880.-tie — 1915 Rietumarmēnija Hunčaki
Išhans ... - 1915 Rietumarmēnija Dašnaki
Paramazs 1890.-tie — 1915 Austrumarmēnija Hunčaki
Keri 1880.-tie — 1916 Rietumarmēnija, Persija, Austrumarmēnija Dašnaki
Ovseps Argutjans 1889—1918 Rietumarmēnija Dašnaki
Armenaks Jekarjans 1890.-tie — 1918 Rietumarmēnija Armēnakani
Sebastaci Murads 1890.-tie — 1918 Rietumarmēnija, Austrumarmēnija, Baku Hunčaki, Dašnaki
Andraniks 1895—1919 Rietumarmēnija, Bulgārija, Zangezūra Hunčaki, Dašnaki
Arams Manukjans 1903—1919 Rietumarmēnija, Austrumarmēnija Dašnaki
Sose Mairiks 1890.-tie — 1920 Rietumarmēnija Dašnaki
Amazasps Srvanctjans 1890 — 1920 Rietumarmēnija, Austrumarmēnija Dašnaki
Dro 1914—1920 Rietumarmēnija, Austrumarmēnija Dašnaki
Vardans Hanasori 1890 — 1920.-tie Rietumarmēnija, Austrumarmēnija Dašnaki
Garegins Nžde 1908—1921 Persija, Balkāni, Austrumarmēnija Dašnaki
Mahluto 1880.-tie — 1921 Rietumarmēnija, Austrumarmēnija, Zangezūra Dašnaki
Armens Garo 1895—1922 Rietumarmēnija, Austrumarmēnija Dašnaki
Tumans Tumanjans 1901—1906 Rietumarmēnija, Austrumarmēnija
Sarkiss Kukunjans 1890—1910 Rietumarmēnija, Austrumarmēnija Dašnaki
Balabehs Karapets 1890.-tie — 1915 Rietumarmēnija Dašnaki

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tony Rea and John Wright. The Arab-Israeli Conflict. Oxford University Press, 1993. 43. lpp. ISBN 019917170X.
  2. 2,0 2,1 Houri Berberian. Armenians and the Iranian Constitutional Revolution of 1905–1911. Westview Press, 2001. 116–117. lpp. ISBN 978-0-8133-3817-0.
  3. «Ottoman labour battalions». hist.net. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. augustā. Skatīts: 2021. gada 30. martā.
  4. (Pasdermadjian 1918)
  5. Vēstule Francijas Ārlietu ministrijai — 1918. gada 3. decembris