Pāriet uz saturu

Arutua

Vikipēdijas lapa
Arutua
Arutua
Arutua
Arutuas satelītattēls
Arutua (Franču Polinēzija)
Arutua
Arutua
Arutua (Klusais okeāns)
Arutua
Arutua
Ģeogrāfija
Izvietojums Klusais okeāns
Koordinātas 15°14′43″S 146°36′43″W / 15.24528°S 146.61194°W / -15.24528; -146.61194Koordinātas: 15°14′43″S 146°36′43″W / 15.24528°S 146.61194°W / -15.24528; -146.61194
Arhipelāgs Palisera salas
Platība 15 km²
Lagūnas platība 484 km²
Garums 31 km
Platums 26 km
Krasta līnija 90 km
Administrācija
Valsts Karogs: Francija Francija
Aizjūras teritorija Karogs: Franču Polinēzija Franču Polinēzija
Komūna Arutua
Lielākais ciems Rautini
Demogrāfija
Iedzīvotāji 808 (2017[1])
Blīvums 53,87/km²
Pamatiedzīvotāji tuamotieši
Arutua Vikikrātuvē

Arutua (tuamotiešu: Arutua) ir koraļļu atols Tuamotu salās Klusajā okeānā, ietilpst Palisera salu grupā. Administratīvi pieder Franču Polinēzijai, kopā ar Apataki un Kaukuras atoliem veido Arutuas komūnu. Salu pamatiedzīvotāji ir polinēziešu tauta tuamotieši.

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]
Arutuas ostā

Koraļļu atols atrodas vulkāniskā zemūdens kalna virsotnē, kas paceļas 1380 metru augstumā no okeāna pamatnes un izveidojies pirms 60,2 līdz 62,1 miljoniem gadu.[2] Atola garums ir 31 km, platums — 26 km, bet rifa perimetrs — 90 km. Rifs iekļauj 484 km² lielu lagūnu, kurai ir viens ap 120 m plats savienojošais šaurums ar okeānu; pie tā atrodas atola galvenā apdzīvotā vieta Rautini.

Valda tropiskais klimats bez izteiktām sezonām; vidējā gada temperatūra ir ap 26 °C. Atolā nav pastāvīgu saldūdens avotu un dzeramo ūdeni iedzīvotāji iegūst, savācot lietusūdeni.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Pirmie no eiropiešiem atolu apmeklēja holandiešu ekspedīcija Jakoba Rogevēna vadībā 1722. gadā. 1816. gadā atolu sasniedza krievu ekspedīcija Oto fon Kocebū vadībā, kas to nodēvēja sava kuģa Rjurik vārdā par Rjurika salu (остров Рюрика). 1926. gadā atolu apmeklēja britu jūrnieks Frederiks Bīčijs, kas to nodēvēja par Kokbērna salu (Cockburn Island).

19. gadsimtā Arutua kļuva par Francijas teritoriju Kaukuras virsaiša pakļautībā; tur attīstījās kokosriekstu eļļas ražošana (aptuveni astoņas mucas gadā ap 1860. gadu) un pērļu audzēšana. 19. gadsimta vidū atols tika evaņģelizēts.

Saimniecība

[labot | labot pirmkodu]

Relatīvi apdzīvotais atols ir atkarīgs no tūrisma, kopras ieguves, jūrasgurķu zvejas un pērļu audzēšanas. Atola ziemeļaustrumu malā atrodas Arutuas lidosta, kas ar regulāriem reisiem savienota ar Papeeti un citām Tuamotu arhipelāga salām.[3]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]