Asasīni

14. gadsimta attēlojums, kurā redzama seldžuku vezīra Nizāma al Mulka slepkavība, ko 1092. gadā veica fidā'ī

Asasīni (arābu: الحشاشون), pazīstami arī kā nizārītu ismailīti, bija ismailītu šiītu kopiena un politiski militāra kustība, kas 11.—13. gadsimtā darbojās galvenokārt Persijā un Sīrijā. Eiropas viduslaiku avotos viņi kļuva pazīstami ar mērķtiecīgām politisko un militāro pretinieku slepkavībām. Par vienu no galvenajiem kustības centriem kļuva Alamutas cietoksnis mūsdienu Irānā.

Asasīni piederēja pie nizārītu atzara, kas izveidojās pēc šķelšanās Fatimīdu kalifāta ismailītu kopienā 11. gadsimta beigās. Viņu pretinieku vidū bija Seldžuku impērijas amatpersonas, sunnītu reliģiskie līderi un vēlāk arī atsevišķi krustnešu valstu valdnieki.

Vēsture

Nizārītu valsts izveidošanās bija cieši saistīta ar ismailītu sludinātāju Hasanu ibn Sabāhu. 1090. gadā viņa sekotāji ieguva kontroli pār Alamutas cietoksni kalnainajā Persijas ziemeļu daļā. No tā tika izveidots politisks un reliģisks centrs, ap kuru pakāpeniski izveidojās vairāku savstarpēji saistītu cietokšņu tīkls.

Nespējot militāri sacensties ar daudz lielākajām reģiona valstīm, nizārīti izmantoja slepenas operācijas un mērķtiecīgas ietekmīgu pretinieku slepkavības. Uzbrukumus veica īpaši izraudzīti sekotāji, kurus avotos dēvē par fidā'ī. Viens no pazīstamākajiem upuriem bija seldžuku vezīrs Nizāms al Mulks, kurš tika nogalināts 1092. gadā.

12. gadsimtā izveidojās arī nozīmīgs nizārītu atzars Sīrijā, kur viņi ieguva vairākus cietokšņus. Slavenākais Sīrijas nizārītu vadītājs bija Rašīds ad Dīns Sināns, kuru Eiropas krustnešu avotos vēlāk dēvēja par „Kalnu vecajo”. Sīrijas asasīni iesaistījās sarežģītās attiecībās ar krustnešu valstīm, Ajūbīdiem un citiem reģiona politiskajiem spēkiem.

13. gadsimtā Persijas nizārītu valsti apdraudēja mongoļu ekspansija. 1256. gadā Hulagu hana karaspēks ieņēma Alamutu un vairākus citus nizārītu cietokšņus, faktiski izbeidzot viņu neatkarīgo politisko varu Persijā. Sīrijas nizārītu cietokšņus 13. gadsimta otrajā pusē pakāpeniski pakļāva mameluki.

Viduslaiku Eiropā par asasīniem izplatījās daudzas leģendas, tostarp nostāsti par slepkavu apreibināšanu ar hašišu un slepeniem paradīzes dārziem. Mūsdienu vēsturnieki pret šiem stāstiem izturas piesardzīgi, jo daudzi no tiem radušies naidīgos vai daudz vēlākos avotos. Ar asasīniem saistītais nosaukums Eiropas valodās vēlāk kļuva par pamatu vārdam assassin, kas apzīmē slepkavu, īpaši politiska atentāta veicēju.