Asfalts

Asfalts ir viskozs, melns vai tumši brūns ogļūdeņražu maisījums, kas galvenokārt sastāv no bitumena un minerālmateriālu daļiņām. Tas ir termoplastisks, ūdeni atgrūdošs un saistspējīgs materiāls, kas istabas temperatūrā parasti ir ciets vai pusciets, bet uzsildot kļūst plastisks un plūstošs. Pēc izcelsmes asfalts var būt dabisks (veidojies dabiskos procesos) vai mākslīgi iegūts kā naftas pārstrādes produkts. Dabīgais asfalts rodas naftas oksidācijas, bioloģiskās noārdīšanās un gaistošo frakciju iztvaikošanas rezultātā, bieži saturot minerālu piedevas; pazīstami avoti ir, piemēram, Trinidādas asfalta ezers vai Melnās jūras baseina nogulumieži. Mākslīgais asfalts tiek ražots, pārstrādājot jēlnaftu (bitumena vakuuma vai oksidācijas procesos) un sajaucot to ar minerālmateriāliem (šķembām, smiltīm, pildvielām) noteiktās receptūrās, izmantojot karstās, siltās vai aukstās maisījumu tehnoloģijas, kā arī pievienojot piedevas — polimērus, šķīdinātājus, adhēzijas vai novecošanās uzlabotājus.

Būvniecībā asfaltu visbiežāk izmanto kā saistvielu minerālmateriāliem, veidojot asfalta maisījumus jeb asfaltbetonu. Tas kalpo ceļu un ielu segumu, lidlauku, stāvvietu un industriālo grīdu izbūvei, kā arī hidroizolācijai (jumtu un tiltu segumos) un vibrācijas vai skaņas slāpēšanai. Ceļu būvē izmantotais asfaltbetons pēc sacietēšanas veido izturīgu, gludu un ūdensnecaurlaidīgu virsmu. Mūsdienās asfalts ir viens no nozīmīgākajiem materiāliem transporta un būvniecības infrastruktūrā, pateicoties tā pielāgojamībai, ilgmūžībai, remontējamībai un pārstrādājamībai. Tā hidrotermiskās īpašības un elastība nodrošina drošus un ilgtspējīgus ceļu tīklus ar racionālām dzīves cikla izmaksām, padarot asfaltu par vienu no būtiskākajiem būvmateriāliem mūsdienu inženierijā.