Asins pārliešana

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Asins nodošana

Asins pārliešana ir vesela cilvēka (donora) asiņu ievadīšana slimnieka organismā. Tā ir ārstniecības metode, ko lieto visās klīniskās medicīnas nozarēs. Asinis pārlej galvenokārt asins zaudējumu, šoka, mazasinības, asinis radošo orgānu sistēmas saslimšanas, saindēšanās, kā arī ilgstošu hronisku slimību gadījumos. Sevišķi bieži to izmanto ķirurģijā. Asinis var pārliet vēnā, artērijā vai kaula smadzenēs.

Asins pārliešanas komplikācijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Recipientam (cilvēks, kam veic asiņu pārliešanu) vislabāk ir pārliet viņa paša grupas asinis, taču arī šajā gadījumā organismā rodas imunoloģiska reakcija (pēc 1-2 nedēļām pārlieto asiņu recipienta organismā vairs nav). Tomēr iespējams pārliet arī citas, atbilstošas grupas asinis, un praksē šo iespēju dažkārt arī izmanto. Galvenais nosacījums ir tāds, lai donora asinīs nebūtu antigēnu pret recipientu. Saskaņā t.s. zonas fenomenu antigēnu un antivielu attiecība 1:10 ir tā zona, kurā veidojas makroagregāti, kas visvairāk pakļauti fagocitējošo un lītisko faktoru iedarbībai (liesā, aknās, limfmezglos). Grupu ziņā neatbilstošu asiņu pārliešanas gadījumā tieši donora eritrocītiem ir vislielākās iespējas aglutinēties, jo recipienta organismā atbilstoši optimālajai aglutinācijas zonai cirkulē daudz attiecīgo aglutīnu. Turpretī, ja, pārlejot asinis, antigēnu un antivielu attiecība nav 1:10, rodas kavēšanās zona - antigēna-antivielu reakcijā prevalē(rodas pārsvarā) vai nu antigēni, vai arī antivielas un izteiktas makroagregātu veidošanās nav, veidojas šķīstoši kompleksi bez redzamas precipitācijas. Rekcijas produktam, piemēram, ir antigēna īpašības, un tas ilgi cirkulē organismā. Mazs antivielu daudzums tiek ievadīts, pārlejot 0 (1) grupas recipientam, kam ir AB (IV) grupas asinis. Ievadīto izoaglutinīnu ir par maz (kavēšanās zona), lai tie izraisītu recipienta eritrocītu aglutināciju. Teiktais ļauj saprast, kāpēc, pārlejot lielu asins daudzumu , slimniekam jāpārlej viņa paša grupas asinis, kaut arī pastāv likumība par universālajiem donoriem un universālajiem recipientiem. Pārlejot daudz universālā donora asiņu, recipientam tiek ievadīts daudz izoaglutinīnu un var izveidoties apstākļi, kas ir tuvi optimālajai recipienta eritrocītu aglutinācijas zonai. Asins grupu nesaderības gadījumā pārliešanas laikā (nereti jau pēc 50 ml asiņu ievadīšanas) parādās hemotransfūzijas šoka pazīmes.

Rēzus (Rh) nesaderīgas asinis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

ir otrs variants, kas recipienta organismā izraisa imunoloģiskus sarežģījumus. 1940. gadā atklāja, ka Rh antigēns atrodas ne tikai eritrocītos, bet arī aknu, nieru, liesas, miokarda un citu orgānu šūnās. Rēzus sistēmas antigēnus nosaka trīs savstarpēji saistīti gēnu pāri: vienam pārim ir alēles D un d, otram — C un c, trešajam — E un e. Cilvēkiem ar genotipu DD vai Dd eritrocītos ir antigēns D, bet cilvēkiem ar genotipu dd — antigēns d (ļoti vājš antigēns, kas praktiski neizraisa tā organisma sensibilizāciju, kurā šī antigēna nav). Cilvēkiem ar genotipu CC vai Cc ir antigēns C, bet cilvēkiem ar genotipu cc — antigēns c; ar genotipu EE vai Ae — antigēns E, bet ar genotipu ee — antigēns e. Turklāt vienam un tam pašam cilvēkam var būt dažādas šo antigēnu kombinācijas, piemēram, DCE, Dce u. c. Pats stiprākais no visiem rēzus antigēniem ir D antigēns. Tieši šis antigēns izraisa sensibilizāciju (to nosaka ar antiD seruma palīdzību). Citi antigēni ir vājāki, un tos nosaka ar antiC un antiE serumu. Eiropas populācijā 85% cilvēku ir D antigēns, un šos cilvēkus sauc par rēzus pozitīviem (Rh+). Pārējiem 15% antigēna D nav — viņi ir rēzus negatīvi (Rh~). C antigēns ir 70%, bet E antigēns — 30% cilvēku. No teiktā kļūst skaidrs, ka, pārlejot Rh+ asinis Rh- recipientam, viņa organisma tiek ievadīts svešs antigēns un viņš tiek imunizēts. Pret rēzus antigēnu recipienta organismā veidojas antivielas, kurām ir hemolizīnu īpašības: to darbības rezultātā eritrocīti sākumā aglutinējas, bet vēlāk hemolizējas. Grupu nesaderības gadījumā reakciju izraisa jau pirmā asins pārliešana, bet Rh nesaderīgu asiņu gadījumā reakcija parasti rodas, pārlejot asinis otrreiz. Uzskata, ka nepieciešams samērā ilgs latentais periods, lai recipienta organismā izveidotos antivielas pret Rh antigēnu. Rh nesaderīgas asinis ir viens no biežākajiem hemotransfūzijas šoka cēloņiem. Šoka smagums un ilgums ir atkarīgs no pārlieto Rh+ asiņu daudzuma un antivielu aktivitātes recipienta asinīs. Tā kā komplikācijas šajā gadījumā parasti sākas ne ātrāk kā dažas stundas pēc transfūzijas, tad pārlieto Rh+ asiņu daudzums mēdz būt lielāks nekā pārlieto asiņu daudzums grupu nesaderības gadījumā. Visbiežāk otrajā dienā slimnieki sāk sūdzēties par vājumu, sāpēm krustos un kājās. Konstatē hiperbilirubinēmiju, hemoglobinūriju, pieaug anēmija. Pēc dažām dienām samazinās diennakts urīna daudzums (50—60 ml), urīns kļūst tumši brūns, tajā ir olbaltumvielas, eritrocīti, cilindri. Šokam progresējot, attīstās urēmija, kas aptuveni 2 nedēļu laikā var beigties letāli.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Juris Leja. Vispārīgā klīniskā patoloģiskā fizioloģija, Rīga "Zvaigzne" 1993., ISBN 5-405-00619-X