Atjaunīgie resursi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Atjaunīgie resursi[1] ir enerģijas resursi, kas pieejami nosacīti bezgalīgi un atjaunojas ātrāk par to patērēšanas ātrumu. Tie ir saules enerģija, krītoša un plūstoša ūdens enerģija, ģeotermālā enerģija un citi.

Galvenie atjaunīgo energoresursu veidi ir vējš, ūdens, saules starojums, biomasa, zemes siltuma jeb ģeotermālā enerģija, viļņi, kā arī plūdmaiņas. Atjaunīgos energoresursus var izmantot tieši siltuma un/vai elektroenerģijas ražošanai, vai arī pastarpināti, piemēram, no biomasas iegūstot transporta degvielas un cita veida šķidro kurināmo, piemēram, biogāzi.[2]

Viens no atjaunīgo enerģijas resursu izmantošanas veidiem ir alternatīvas degvielas ražošana.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Kāpēc jāsaka atjaunīgie, nevis atjaunojamie energoresursi?» (PDF). Latviešu valodas aģentūra. 2013. Skatīts: 2015. gada 18. februārī. Termins atjaunīgie resursi pieņemts, pamatojoties uz faktu, ka šie resursi paši atjaunojas, savukārt atjaunojamos resursus kādam būtu jāatjauno. Kā sinonīma vārdkopa lietojama arī reģeneratīvie energoresursi, taču atjaunīgie energoresursi ir latviskais variants. Tie ir „apzinātie energoresursi, kuru atjaunošanos nosaka dabas procesi. Tā ir saules, vēja, biomasas, zemes siltuma un ūdens potenciālās enerģijas daļa, kuras izmantošana pašreizējā tehnikas līmenī ir ekonomiski pamatota”. (Sk. http://termini.lza.lv/term.php?term=atjaunīgie%20energoresursi&list=&lang=, skatīts 12.08.2012.)
  2. Atjaunojamo energoresursu izmantošanas pamatnostādnes 2006.–2013.gadam