Atlantijas siļķe

Vikipēdijas lapa
Atlantijas siļķe
Clupea harengus (Linnaeus, 1758)
Atlantijas siļķe
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseStarspures (Actinopteri)
KārtaSiļķveidīgās (Clupeiformes)
DzimtaSiļķu dzimta (Clupeidae)
ApakšdzimtaSiļķu apakšdzimta (Clupeinae)
ĢintsSiļķes (Clupea)
SugaAtlantijas siļķe (Clupea harengus)
Atlantijas siļķe Vikikrātuvē

Atlantijas siļķe (Clupea harengus) ir siļķu dzimtas (Clupeidae) zivju suga, kas ir viena no visizplatītākajām un saimnieciski nozīmīgākajām zivīm pasaulē.[1] Tā mājo Atlantijas okeāna ziemeļu puslodes abos krastos.[2] Mūsdienās dēļ piesārņotiem ūdeņiem daudzās vietās, kur kādreiz siļķu populācijas bijušas lielas un bagātīgas, tās ir izzudušas. Tomēr, veicot ekoloģiska rakstura pasākumus un ūdenim attīroties, siļķes atgriežas kādreizējās izplatības vietās.

Atlantijas siļķes izmanto sālītas, marinētas, kūpinātas, ceptas, vārītas un sagatavotas dažādos konservos.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas siļķe ir viena no visizplatītākajām un saimnieciski nozīmīgākajām zivīm pasaulē

Atlantijas okeāna rietumos Atlantijas siļķe sastopama, sākot ar Grenlandes dienvidrietumiem un Labradoras dienvidiem, beidzot ar ASV Dienvidkarolīnas štatu.

Okeāna austrumdaļā Atlantijas siļķes izplatības areāls sākas ar Islandi un beidzas ar Biskajas līča ziemeļiem, Ziemeļu un Baltijas jūru ieskaitot. Toties ziemeļaustrumu virzienā areāls stiepjas līdz Špicbergenai un Novaja Zemļa salu arhipelāgam.[2]

Ziemā nārstojošās nozīmīgākās Atlantijas siļķes populācijas mājo pie Islandes un Norvēģijas krastiem, bet lielākās rudenī nārstojošās populācijas mājo Ziemeļu jūrā, Baltijas jūrā un arī pie Islandes.[2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas siļķi Latvijā pārstāv tās Baltijas jūrā dzīvojošā pasuga — reņģe (Clupea harengus membras).[3] Šī pasuga nārsto jūras piekrastes sēkļos. Izšķir rudenī un pavasarī nārstojošas reņģu populācijas. Pēc nārsta reņģes aizceļo tālu no krasta un izklīst mazākos baros. Dažreiz nelieli reņģu bariņi ieklejo piejūras upēs un ezeros.[3]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas siļķe ir vidēji liela vai neliela, sudrabaina zivs ar tumšu, zaļganzilu muguru

Atlantijas siļķe ir vidēji liela vai neliela, sudrabaina zivs ar tumšu, zaļganzilu muguru. Lielākie īpatņi sasniedz 45 cm garumu un 1,1 kg masu. Parasti tā ir ap 30 cm gara.[2] Baltijas jūrā dzīvojošā reņģe vidēji ir mazāka par nominālpasugu. Tās lielākie īpatņi var sasniegt 40 cm garumu un 1 kg masu.[4] Atlantijas siļķei ir vārpstveidīgs ķermenis, slaids ar noapaļotu vēderu. Muguras spura viena, kas atrodas apmēram ķermeņa vidusdaļā, vēdera spura vienā līmenī vai aiz muguras spuras. Spuru stari mīksti. Augšlūpa noapaļota. Vēdera zvīņas nav izteikti ķīļveidīgas, kā tas ir citām siļķu dzimtas zivīm. Aste dziļi šķelta.[2][4]

Ūdenim filtrējoties cauri žaunām, to bārkstiņās uzķeras pat vissīkākās zooplanktona un fitoplanktona daļiņas. Kopumā Atlantijas siļķe ir samērā trausla un neaizsargāta zivs. Žaunu vāki ir lieli un trausli, tie viegli savainojas pret cietiem priekšmetiem, kā arī lielās zvīņas pie šādas sadursmes ļoti viegli atdalās no ādas.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas siļķu bars

Atlantijas siļķe ir pelaģiska jūras zivs. Uzturas milzīgos baros, kas kopīgi migrē no vairošanās un ziemošanas vietām piekrastes zonā uz barošanās vietām atklātā jūrā.[2] Lielākie siļķu bari var būt līdz 4,8 km³ lieli, zivju blīvums barā ir 0,5—1 zivs . Šādā barā ir vairāki miljardi siļķu.[5] Bars visu laiku pārvietojas ar relatīvi vienādu ātrumu, manevrējot salīdzinoši sinhroni. Bars kustībā veido platu trīsstūri. Parastais siļķu ātrums ir apmēram 6 km/h (jeb 167 cm/sek), bet bēgot no briesmām tas ir daudz lielāks.[6]

Jaunās silķes, līdz 2 gadu vecumam, uzturas seklumā, krasta līnijas tuvumā, bet pieaugušās siļķes uzturas dziļākos ūdeņos (parasti līdz 200 m dziļumam, bet nepārsniedzot 364 m dziļumu). Pavasarī un vasaras sākumā raksturīgas intensīvas diennakts vertikālās migrācijas. Diennakts gaišo laiku pavada dziļumā, naktī paceļoties augšup.[2][4] Barību siļķe atrod, izmantojot redzi. Tai ir arī ļoti laba dzirde, spējot uztvert skaņu diapazonā 30—4000 Hz. Atlantijas siļķe ir ļoti ātra un veikla, jo no plēsējiem to var izglābt tikai tās izveicība.[2] Bars jau laicīgi cenšas attālināties no iespējamām briesmām.[7]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas siļķe barojas ar zooplanktonu, galvenokārt ar airkājvēžiem, saržokļaiņiem, pelaģiskajiem dižacu sānpelžiem, šķeltkājvēžiem un kriliem. Tā kā siļķe ir viens no nozīmīgākajiem barības avotiem daudzām plēsīgajām zivīm, putniem un zīdītājiem, tad tā ir viens no galvenajiem zooplanktona pārnesējiem citiem dzīvniekiem. Ar siļķēm barojas mencas, sarkanasari, tunzivis, laši, haizivis, kalmāri, zobenvaļi, delfīni, cūkdelfīni, vaļi, jūras lauvas un jūras putni.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas siļķes kāpurs

Atlantijas siļķe dzimumbriedumu sasniedz 2—9 gadu vecumā (parasti 3—4 gados), kad tās ķermeņa garums sasniedz 25 cm.[2][8][9] Atkarībā no populācijas nārsts var notikt dažādos gada mēnešos, bet katra populācija nārsto tikai vienu reizi gadā, turklāt salīdzinoši īsu brīdi. Katrai populācijai ir sava nārstošanas vieta. Reņģēm izšķir populācijas, kas nārsto pavasarī un kas nārsto rudenī.[2][4] Siļķes nārsto seklumā, krasta tuvumā, vai sēkļos, parasti 15—40 m dziļumā, bet jūras sēkļi var būt arī 200 m dziļumā. Nominālpasuga izvēlas smilšainu vai grantainu gultni, bet reņģes ar jūras zālēm apaugušas vietas.[2]

Ikru apaugļošana notiek ārēji, ūdenī brīvi peldot ikru "lentēm" un spermai. Mātītes auglība 10—60 tūkst. ikri. Apaugļotie ikri ir lipīgi, tie nogrimst un piestiprinās pie grants vai augiem. Ikri atītstās tikai tad, ja ūdens temperatūra āprsniedz 18,9°C. Kopumā tas aizņem apmēram 3 nedēļas. Izšķīlušies kāpuri ir 3—4 mm gari. Izņemot acis, tie ir caurspīdīgi.[2][8] Kāpuri ir pelaģiski un peld līdz ar jūras straumēm. Atlantijas siļķe dzīvo 12—16 gadus,[8] bet var sasniegt 25 gadu vecumu.[2]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas siļķei ir 2 pasugas:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Guinness Book of Records
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 2,13 Fishbase: Clupea harengus Linnaeus, 1758 Atlantic herring
  3. 3,0 3,1 Siļķveidīgās zivis (Clupeiformes)
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 «Latvijas Daba: Reņģe». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 12. maijā. Skatīts: 2017. gada 4. septembrī.
  5. Radakov DV (1973) Schooling in the ecology of fish. Israel Program for Scientific Translation, translated by Mill H. Halsted Press, New York. ISBN 978-0-7065-1351-6
  6. «Swimming Speeds of Some Common Fish». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 8. augustā. Skatīts: 2017. gada 4. septembrī.
  7. Nøttestad, L.; Axelsen, B. E. (1999). "Herring schooling manoeuvres in response to killer whale attacks". Canadian Journal of Zoology. 77: 1540–1546. doi:10.1139/z99-124
  8. 8,0 8,1 8,2 http://animalsake.com/herring-fish-facts
  9. Fisheries: Herring (Clupea harengus)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]