Augustīns Voldemārs
| Augustīns Voldemārs Augustinas Voldemaras | |
|---|---|
 Augustīns Voldemārs jaunībā | |
| Lietuvas Ministru prezidents | |
|
Amatā 1918. gada 11. novembris — 1918. gada 26. decembris | |
| Priekštecis | - |
| Pēctecis | Mikolas Sleševičius |
| Lietuvas Ministru prezidents | |
|
Amatā 1926. gada 17. decembris — 1929. gada 23. septembris | |
| Priekštecis | Mikolas Sleševičius |
| Pēctecis | Juzas Tūbelis |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1883. gada 16. aprīlis Disna (tagad Utenas apriņķis  Lietuva) |
| Miršanas dati |
1942. gada 16. decembris Maskava (tagad  Krievija) |
| Tautība | lietuvietis |
| Profesija | Vēsturnieks |
| Augstskola | Pēterburgas Universitātē |
Augustīns Voldemārs (lietuviešu: Augustinas Voldemaras; *1883. gada 16. aprīlis [v.s. 4. aprīlis] †1942. gada 16. decembris) bija Lietuvas politiķis, vēsturnieks, pirmais Lietuvas Ministru prezidents.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Disnas (Dysna) ciemā tagadējā Utenas apriņķa Ignalinas rajonā muižnieku ģimenē. 1896. gadā pabeidza apriņķa skolu. 1904. — ģimnāziju Pēterburgā. Studēja Pēterburgas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, kuru absolvēja 1909. gadā, studiju laikā pievienojās studentu grupai, kura aģitēja par autonomijas piešķiršanu lietuviešu apdzīvotajām teritorijām. Par savu disertāciju saņēma zelta medaļu un nākamajā gadā ieguva maģistra grādu. Iegūtā stipendija viņam ļāva turpināt mācības un iegūt zinātņu doktora grādu.
No 1911. līdz 1914. gadam Voldemārs bija universitātes docents. No 1914. līdz 1915. gadam stažējās Itālijā un Šveicē.
Pirmā pasaules kara laikā no 1916. līdz 1917. gadam Voldemārs bija Permas universitātes profesors, 1916. gadā piedalījās Lietuviešu progresīvās partijas (lietuviešu: Lietuvių tautos pažangos partija) dibināšanā, kurā pārstāvēja tās labējo spārnu. 1917. gada maijā un jūnijā piedalījās Petrogradas lietuviešu Seimā, 1917. gada septembrī piedalījās Krievijas (nesuverēno) tautu kongresā Kijivā.
1918. gada janvārī piedalījās Brestļitovskas miera sarunās kā Ukrainas Tautas republikas delegācijas padomnieks. Pēc tam aizbrauca uz Vāciju.
1918. gada beigās atgriezās Lietuvā un darbojās Lietuvas valsts padomē. Šīs padomes prezidijs 1918. gada 11. novembrī apstiprināja viņu par pirmo Lietuvas pagaidu valdības vadītāju. Pirmo kabinetu viņš vadīja līdz 1918. gada 26. decembrim. Vienlaikus ar Ministru prezidenta amatu viņš bija Ārlietu ministrs un neilgu laiku Aizsardzības ministrs.
No 1919. gada janvāra līdz 1920. gada janvārim vadīja Lietuvas delegāciju Parīzes miera konferencē, kur pieprasīja Palangas pagasta pievienošanu Lietuvai.[1]
Kad Latvijas delegācija izteica šaubas par šīs prasības pamatotību, pieprasīja atzīt “Lietuvas sevišķās intereses Latgalē” un garantēt tai zināmas privilēģijas Liepājā un Daugavpilī, pretējā gadījumā draudot panākt iedzīvotāju referendumu Latgalē. Latvijas delegāti tam nevarēja piekrist, un sarunas pārtrūka. Jau Parīzes konferences laikā iezīmējās Lietuvas ārpolitiķu tendence robežu jautājumu izšķirt nevis pēc etniskā, bet reliģiskā principa, jo vairākums Ilūkstes apriņķa un Latgales iedzīvotāju bija katoļi. Kā Latgales piederības Lietuvai vēsturisko pamatojumu Lietuvas pārstāvji minēja tās kādreizējo iekļautību Polijas–Lietuvas kopvalsts sastāvā. Tālaika lietuviešu presē parādījās prasības piekļuvei pie Daugavas upes un Liepājas ostas, pretējā gadījumā draudot slēgt robežu un izraidīt no Lietuvas latviešus.[1]
Pēc Padomju Krievijas armijas tuvošanās Viļņai pameta to. No 1920. gada bija pasniedzējs Kauņas augstākajos kursos (vēlākā Vītauta Dižā universitāte). No 1922. līdz 1926. gadam bija Lietuvas universitātes profesors. 1923. gadā par politiska rakstura rakstu uz neilgu laiku tika ieslodzīts.
1924. gadā bija viens no Lietuvas nacionālistu savienības (Lietuvių tautininkų sąjunga) dibinātājiem. No tās saraksta 1926. gadā ievēlēts trešajā Seima sasaukumā. Piedalījās valsts apvērsumā 1926. gadā. Pēc tam ieņēma premjerministra amatu no 1926. līdz 1929. gadam. Reizē viņš bija arī Ārlietu ministrs un neilgu laiku pildīja arī Aizsardzības ministra pienākumus. Tajā laikā viņš arī vadīja organizāciju Dzelzs Vilks. 1929. gada 6. maijā notika pret viņu vērsts atentāta mēģinājums.[2]
Pēc konflikta ar varas pārstāvjiem 1929. gadā Voldemāru izslēdza no valdības, 1929. gada beigās izsūtīja uz Platlaiju, vēlāk viņš dzīvoja policijas uzraudzībā Zarasos.[3]
Voldemārs bija viens no 1934. gada puča dalībniekiem, pēc tam arestēts un notiesāts uz 12 gadiem cietumā. 1938. gadā tika amnestēts un izraidīts no Lietuvas. 1940. gada jūnijā atgriezās PSRS okupētajā Lietuvā, kur viņu arestēja. Kādu laiku dzīvoja Ordžonikidzē kā internētais, bet vēlāk arestēts. 1942. gadā miris Maskavā Butirku cietumā.[4]
Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 «Par mata tiesu no bruņota konflikta. Latvijas un Lietuvas robežstrīdu vēsture». LA.LV (latviešu). 2018-05-06. Skatīts: 2021-04-03.
- ↑ «Latvijas Kareivis, 1930, otrdiena, 29. jūlijs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-01-20. Skatīts: 2009-03-12.
- ↑ «Latvijas Kareivis, 1929, trešdiena, 8. maijs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 11. martā. Skatīts: 2019. gada 29. martā.
- ↑ Augustinas Voldemaras (lietuviski)
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Augustīns Voldemārs |
- Augustinas Voldemaras Arhivēts 2017. gada 23. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
|