Augusts Biters
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Augusts Biters (1916-1997) bija Latvijas Bruņoto spēku, vēlāk Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs.[1]
Pirmskara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Augusts Biters dzimis Nurmuižas pagasta "Birzēs" astoņu bērnu ģimenē - arī visiem viņa pieciem brāļiem būs lemts dienēt leģiona rindās. Skolas gaitas Biters uzsāk Mērsragā, tās turpina Jelgavas Čakstes ģimnāzijā, ko gan nepabeidz, jo uzsāk jūrnieka gaitas ar mērķi kļūt par radio telegrāfistu. 1939. gada maijā uzsāk obligāto militāro dienestu Latvijas Armijā, 10. Aizputes kājnieku pulkā Daugavpilī, tā rindās piedzīvo Litenes notikumus. Dienestu beidz kaprāļa pakāpē.[1]
Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1941. jūlijā, pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Biters iesaistās latviešu pašaizsardzības vienībās, vēlāk 1941. gada rudenī brīvprātīgi piesakās pirmajās latviešu vienībās un 16. Zemgales bataljona rindās dodas uz Austrumu fronti Staraja Rusas rajonā. 1942. gada martā tiek pirmo reizi ievainots un spiests ierakumus atstāt, taču jau drīz atgriežas un tiek nozīmēts dzelzceļa tiltu apsardzē. 1942. gada 1. jūlijā tiek paaugstināts par seržantu. 1943. gadā 16. Zemgales bataljonu iekļauj 1. Latviešu brigādes sastāvā kā 42. pulka III bataljonu un novieto Volhovas frontē, tur nonāk arī Biters. 1943. gada rudenī tiek nosūtīts uz Bādtelcas kara skolu, pēc tās beigšanas viņš Biters atgriežas frontē 1944. gada aprīlī un tiek ieskaitīts 19. grenadieru divīzijas 44. pulka I bataljonā kā 4. rotas komandieris. Par leitnantu paaugstināts 1944. gada 24. jūnijā.[1]
Atkāpšanās kaujās uz Vidzemi 1944. gada 8. Augustā pie Cesvaines Biters tiek ievainots, par izrādīto varonību saņem I šķiras Dzelzs krustu. Vienībā drīz atgriežas un piedalās Mores kaujās. Ar 19. divīziju nonāk Kurzemes cietoksnī, tur komandē 44. pulka I bataljona 2. rotu Ziemassvētku kaujās, vēlāk, 1945. gada 5. martā, par šīm kaujām tiek apbalvots ar Armijas goda sarakstu sprādzi. Kara beigas sagaida Kurzemē, nonāk sarkanarmijas gūstā pie Remtes.[1]
Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc nokļūšanas gūstā Biters nonāk 319. pārbaudes nometnē, tiek notiesāts uz nāvi, sodu vēlāk pārvērš 10 gadu cietumsodā, ko izcieš Soļikamskas un Karagandas nometnēs. Latvijā atgriežas 1954. gada septembrī, taču, nespējot atrast darbu dzimtajā Mērsragā, spiests apmesties uz dzīvi Talsos, kur strādā par metinātāju uz tiltiem.[1]
Virsleitnants Augusts Biters mirst 1997. gada 29. janvārī.[2]