Ausainais cīrulis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ausainais cīrulis
Eremophila alpestris (Linnaeus, 1758)
Ausainais cīrulis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaCīruļu dzimta (Alaudidae)
ĢintsAusainie cīruļi (Eremophila)
SugaAusainais cīrulis (Eremophila alpestris)
Sinonīmi
  • Alauda alpestris
  • Chionophila alpestris
  • Otocorys alpestris
Izplatība
Eremophila alpestris distribution map.png
  Ligzdošanas areāls
  Nometnieku areāls
  Ziemošanas areāls
Ausainais cīrulis Vikikrātuvē

Ausainais cīrulis (Eremophila alpestris) ir cīruļu dzimtas (Alaudidae) dziedātājputns, kas sastopams plašā areālā ziemeļu puslodē, kā arī nelielā areālā dienvidu puslodē.[1][2] Tam ir ļoti daudz ģeogrāfisko variāciju, un kopumā ausainajam cīrulim ir 42 pasugas.[1]

Sugas zinātniskais nosaukums — alpestris — atvasināts no latīņu valodas un latviski nozīmē "no augstiem kalniem", "no Alpiem".[3] Nesenā pagātnē ausainais cīrulis tika klasificēts lauku cīruļu ģintī (Alauda), bet pēdējo gadu DNS pētījumi likuši zinātniekiem veikt sistemātikas revīziju. Jaunākie ģenētiskie pētījumi liecina, ka visas šobrīd esošās pasugas var iedalīt 6 lielākās grupās. Iespējams, tās nākotnē var tikt izdalītas kā atsevišķas sugas.[4]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ausainais cīrulis piemērojies dzīvei gan tundrā, gan tuksnesī
Galvas sānos ir pagarinātas, melnas spalvas, kas skatā no priekšas atgādina austiņas vai ragus

No visiem cīruļiem pasaulē ausainajam cīrulim ir visplašākais, lielākais izplatības areāls.[5] Tam ir raksturīga cirkumpolāra izplatība, un ausainais cīrulis ir veiksmīgi iedzīvojies gan tundras zonā, gan tuksnesī.[2] Ausainā cīruļa populācijas sastopamas Ziemeļamerikā, Eiropas un Āzijas ziemeļos, Tuvajos Austrumos, Centrālāzijā, Austrumsibīrijā, Ķīnā un Mongolijā. Āfrikā ausainais cīrulis sastopams Marokā.[2][6] Izolēta populācija mājo Dienvidamerikas ziemeļos, Kolumbijā.[2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviju ausainais cīrulis nelielā skaitā regulāri caurceļo. Vairāk novērojumu tam ir rudenī piekrastes zonā, bet, visticamākais, ka līdzvērtīgā skaitā tas ceļo arī iekšzemē. Pēdējos gados daži īpatņi regulāri pārziemo.[6] Latvijā sastopama pauga Eremophila alpestris flava, kas ligzdo Skandināvijas kalnos un Krievijas ziemeļos, ziemo gar Ziemeļjūras piekrasti.[6]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ausainajam cīrulim ir ļoti daudzas pasugas, un katra vizuāli viena no otras nedaudz atšķiras. Tomēr kopumā, atšķirībā no citām cīruļu sugām, ausainais cīrulis uz zemes ir samērā viegli pamanāms dēļ košās, melni dzeltenās vai melni baltās sejas. Apspalvojums uz muguras ir brūnpelēks, uz vēdera gaiši pelēks. Atkarībā no pasugas krūtis ir baltas vai pelēkas vai pelēkbrūnas ar melnu apkaklīti, kājas tumši pelēkas.[7] Astes spalvas gar malām ir melnas, vidusdaļā pelēkas. Lidojumā aste koši kontrastē ar gaišo vēderu.

Sugas visraksturīgākā pazīme ir pagarināti, melni spalvu pušķīši, kas atrodas galvas sānos un kas skatā no priekšas atgādina austiņas vai ragus.[7] Pirkstam, kas vērsts uz aizmuguri, ir garš, taisns nags. To mēdz saukt arī par cīruļa piesi.[7] Ausainajam cīrulim ir īss, smalks knābis, īss kakls, apaļa galva.[8]

Ausainais cīrulis ir neliela vai vidēja auguma, slaids dziedātājputns. Tā garums ir 14—20 cm, spārnu izplētums apmēram 31—36 cm, svars 30—40 g.[7][9] Mātītes izskatās līdzīgas tēviņiem, bet ir mazākas. Mātīte vidēji sver 30,6 g, tēviņš 32 g.[7] To apspalvojums ir pelēcīgāks, ne tik košs, melnās krāsas vietā bieži ir tumši pelēks, arī "austiņu" tām nav.[7][8]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jo zeme nabadzīgāka, jo augi zemāki, jo ausainajam cīrulim tā kļūst pieņemamāka
Ausainais cīrulis pa zemi iet un skrien, un nekad nelec

Levantē Ziemeļāfrikas daļā ausainā cīruļa un tā tuvākā radinieka ragainā cīruļa izplatības areāli pārklājas. Abas sugas ir ļoti līdzīgas, bet tās var viegli atšķirt: ragainais cīrulis ir mazāks, gaišāks, rozīgā mugura vizuāli saplūst ar sarkanīgajām tuksneša smiltīm. Arī jaunie putni ragainajam cīrulim ir daudz gaišāki nekā ausainajam cīrulim. Vispamanāmākā atšķirība abām sugām ir aste: ragainajam cīrulim tā ir melna ar baltu maliņu, ausainajam cīrulim melna ar tumši pelēkām vidējām spalvām.[10]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ausainais cīrulis izplatības areāla dienvidreģionos ir nometnieks, bet arktiskās zonas populācijas katru pavasari un rudeni veic garu migrācijas ceļu no ziemošanas vietām uz ligzdošanas areālu un atpakaļ. Tas uzturas atklātās, plašās vietās, sākot ar jūras līmeni un beidzot ar 4000 metru augstumu virs jūras līmeņa.[8] Ausainais cīrulis uzturas areālos, kur neaug meži — sausā tundrā, augstu kalnos, tuksnesī, pustuksnesī, prērijā, jūras piekrastē, uzartos lauksaimniecības tīrumos, intensīvi noganītās ganībās un pat lidostās.[2][7] Jo veģetācija ir nabadzīgāka, jo augi ir zemāki (ne garāki par 5 cm), jo vairāk kailas zemes, jo ausainajam cīrulim vieta ir tīkamāka.[8]

Ausainais cīrulis ir sabiedrisks un uzturas baros. Ligzdošanas sezonā tas barojas nelielos baros, bet ārpus vairošanās sezonas bars var būt ļoti liels.[8] Īpaši lielus barus veido jūras krasta populācijas, tomēr daži īpatņi ir vienpatņi.[7][8] Visu dienu tas pavada barības meklējumos, pārmeklējot sauso zemi un uzlasot sēklas un kukaiņus.[8] Ausainais cīrulis pa zemi iet un skrien, un nekad nelec.[7] Ziemas periodā ausaino cīruļu bars bieži sajaucas ar atklāto ainavu citu sugu putniņiem, piemēram, ar sniedzēm, lauku zvirbuļiem un Lapzemes stērstēm.[8] Riesta laikā tēviņi, kā citi cīruļi, dzied augstu debesīs vai arī, atšķirībā no tiem, dzied, atrodoties uz zemes.[7]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ausainais cīrulis barojas gan ar sēklām, gan kukaiņiem, gan augļiem un ogām. Ligzdošanas laikā galvenā barība ir kukaiņi, arī putnēni tiek baroti ar kukaiņiem. Galvenokārt tiek uzlasīti sienāži, vaboles, zirnekļi, lapsenes, skudras un tauriņi.[7][8] Mazuļus baro arī ar citiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, ar sliekām un mitrenēm.[8] Barība tiek uzlasīta no zemes virsmas, bet reizēm sēklas tiek lasītas tieši no augiem. Lauksaimniecības tīrumos ausainais cīrulis barojas arī ar maigiem dzinumiem, piemēram, salātiem, kviešu asniem un citu graudu asniem.[8]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ausainā cīruļa putnēni pēc izšķilšanās ir nevarīgi, bet tos sedz baltas dūnas
Jaunie putni ligzdu pamet pirms sākuši lidot

Ausainie cīruļi veido monogāmus pārus, un atkarībā no izplatības reģiona ligzdošana notiek ļoti agri pavasarī vai vasaras sākumā. Lai piesaistītu mātītes uzmanību un lai iezīmētu savu ligzdošanas teritoriju, tēviņš dzied lidojumā augstu gaisā līdz 250 m. Visaugstākajā punktā cīrulis uzturas dažas minūtes, lidojot pa apli, tad tas, sakļaujot spārnus, pikē lejup. Mirkli pirms sasniegta zeme cīrulis izpleš spārnus un līgani nosēžas.[7]

Ausainais cīrulis ligzdo uz kailas zemes, turklāt ligzdu būvē tikai mātīte, piemeklējot zemē dabīgu iedobi vai to izkašājot pašas spēkiem, izmantojot gan knābi, gan pēdas.[8] Ligzda ir savīta no smalkām saknītēm, sausas zāles un citām smalkām, sausām augu daļām, pēc tam tā tiek izklāta ar dūnām, spalvām un mīkstām augu pūkām.[8] Pirms ligzdas vīšanas tiek sagatavota zeme. Apmēram 2—4 dienas mātīte ap ligzdas vietu vienā malā sakrauj dubļus, mēslus un citus līdzīgus materiālus, veidojot valni, kas neļauj vējam ligzdu aizpūst pa gaisu.[7][8] Ligzdas diametrs 6—8 cm, ligzdas dziļums apmēram 3 cm.[8]

Sezonā var būt 1—3 perējumi, un par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Dējumā ir 2—5 pelēcīgas oliņas ar sarkanbrūniem raibumiņiem. Tās tiek perētas 10—14 dienas.[7][8] Tēviņš perēšanas laikā apsargā ligzdu, padzenot ikvienu svešu tēviņu. Reizēm arī mātīte piedalās ligzdas aizsargāšanā, padzenot svešas mātītes. Ja ligzdai tuvojas kāds plēsējs, mātīte cenšas to aizvilināt, tēlojot, ka tai ir savainots spārns vai kāja. Karstās un saulainās dienās mātīte stāv blakus ligzdai ar izplestiem spārniem, veidojot ēnu virs olām vai putnēniem.[8] Mazuļi pamet ligzdu pēc 8—12 dienām, dažas dienas pirms tie sak lidot.[7][8]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviju caurceļo pasuga — piekrastes ausainais cīrulis (E. a. flava)
Prērijas ausainais cīrulis (E. a. praticola) sastopams Kanādas dienvidaustrumos un ASV austrumos

Ausainajam cīrulim ir 42 pasugas:[1]

  • Aļaskas ausainais cīrulis (E. a. arcticola) — sastopams no Aļaskas ziemeļiem līdz Britu Kolumbijai Kanādā;
  • Balkānu ausainais cīrulis (E. a. balcanica) — sastopams Balkānu pussalas dienvidos;
  • Centrālķīnas ausainais cīrulis (E. a. teleschowi) — sastopams Ķīnas rietumos un centrālajā daļā;
  • Cjinhai ausainais cīrulis (E. a. nigrifrons) — sastopams Cjinhai ziemeļaustrumos;
  • Čivavas ausainais cīrulis (E. a. aphrasta) — sastopams Čivavā un Durango;
  • Dienvidarizonas ausainais cīrulis (E. a. adusta) — sastopams Arizonas un Ņūmeksikas dienvidos;
  • Dienvidkoavilas ausainais cīrulis (E. a. diaphora) — sastopams no Koavila de Saragosas dienvidiem līdz Pueblai;
  • Dienvidķīnas ausainais cīrulis (E. a. khamensis) — sastopams Ķīnas dienvidos;
  • Dienvidmeksikas ausainais cīrulis (E. a. oaxacae) — sastopams Meksikas dienvidos;
  • Garknābja ausainais cīrulis (E. a. longirostris) — sastopams Pakistānas ziemeļaustrumos un Himalaju rietumos;
  • Jutas ausainais cīrulis (E. a. utahensis) — sastopams ASV centrālās daļas kalnos;
  • Kalifornijas ausainais cīrulis (E. a. actia) — sastopams Kalifornijas piekrastes kalnos un Lejaskalifornijā;
  • Koavilas ausainais cīrulis (E. a. lactea) — sastopams Koavila de Saragosā;
  • Kolumbijas ausainais cīrulis (E. a. peregrina) — sastopams Kolumbijā;
  • Libānas ausainais cīrulis (E. a. bicornis) — sastopams no Libānas līdz Izraēlai un Sīrijai;
  • Magdalēnas ausainais cīrulis (E. a. enertera) — sastopams Lejaskalifornijas centrālajā daļā;
  • Marokas ausainais cīrulis (E. a. atlas) — sastopams Marokā;
  • Meksikas ausainais cīrulis (E. a. chrysolaema) — sastopams Meksikas centrālajā daļā;
  • Mohaves ausainais cīrulis (E. a. ammophila) — sastopams Kalifornijas dienvidaustrumdaļas un Nevadas dienvidrietumu tuksnešos;
  • Montesumas ausainais cīrulis (E. a. occidentalis) — sastopams no Arizonas ziemeļiem līdz Ņūmeksikas centrālajai daļai;
  • Oregonas ausainais cīrulis (E. a. lamprochroma) — sastopams ASV rietumkrasta kalnos;
  • Pamira ausainais cīrulis (E. a. albigula) — sastopams Irānas ziemeļaustrumos, Turkmenistānā un Pakistānas ziemeļrietumos;
  • Piekrastes ausainais cīrulis (E. a. flava) — sastopams Eiropas un Āzijas ziemeļos;
  • Prērijas ausainais cīrulis (E. a. praticola) — sastopams Kanādas dienvidaustrumos un ASV austrumos;
  • Prževaļska ausainais cīrulis (E. a. przewalskii) — sastopams Cjinhai ziemeļos;
  • Rietumķīnas ausainais cīrulis (E. a. argalea) — sastopams pašos Ķīnas rietumos;
  • Rudais ausainais cīrulis (E. a. rubea) — sastopams Kalifornijas centrālajā daļā;
  • Salu ausainais cīrulis (E. a. insularis) — sastopams Kalifornijas piekrastes salās;
  • Saskačevanas ausainais cīrulis (E. a. enthymia) — sastopams no Kanādas centrālās daļas dienvidiem līdz Oklahomai un Teksasai;
  • Senthelēnas ausainais cīrulis (E. a. alpina) — sastopams Vašingtona štata kalnos;
  • Sjerranevadas ausainais cīrulis (E. a. sierrae) — sastopams Kalifornijas ziemeļaustrumdaļas kalnos;
  • Sonoras ausainais cīrulis (E. a. leucansiptila) — sastopams Nevadas dienviddaļas, Arizonas rietumu un Meksikas ziemeļrietumu tuksnešos;
  • Stepes ausainais cīrulis (E. a. brandti) — sastopams no Krievijas dienvidaustrumiem līdz Mongolijas rietumiem un Ķīnas ziemeļiem;
  • Svītrainais ausainais cīrulis (E. a. strigata) — sastopams no Britu Kolumbijas dienvidu piekrastēm līdz Oregonas piekrastēm;
  • Teksasas ausainais cīrulis (E. a. giraudi) — sastopams ASV centrālās daļas dienvidos un Meksikas ziemeļaustrumos;
  • Tibetas ausainais cīrulis (E. a. elwesi) — sastopams Tibetas dienvidos un austrumos;
  • Tumšais ausainais cīrulis(E. a. merrilli) — sastopams Kanādas un ASV rietumkrastā;
  • Tuksneša ausainais cīrulis (E. a. leucolaema) — sastopams no Albertas dienvidiem līdz ASV centrālajai daļai;
  • Turcijas ausainais cīrulis (E. a. penicillata) — sastopams Turcijas austrumos, Kaukāzā un Irānā;
  • Tuvo Austrumu ausainais cīrulis (E. a. kumerloevei) — sastopams Tuvajos Austrumos;
  • Ziemeļamerikas ausainais cīrulis (E. a. alpestris) — sastopams Kanādas austrumos;
  • Ziemeļkanādas ausainais cīrulis (E. a. hoyti) — sastopams Kanādas ziemeļos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]