Austrija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Koordinātas: 47°36′N 13°47′E / 47.6, 13.783

Austrijas Republika
Republik Österreich
Austrijas karogs Austrijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaLand der Berge, Land am Strome  (vāciski)
Kalnu zeme, zeme pie upes

Location of Austria
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Vīne
48°12′N 16°21′E
Valsts valodas vācu valoda[1]
lokāli arī slovēņu valoda, horvātu valoda un ungāru valoda
Valdība Federāla parlamentāra republika
 -  Prezidents Heincs Fišers
 -  Kanclers Verners Feimanis
Neatkarība
 -  Austrijas valsts līgums spēkā 1955. gada 27. jūlijs (Hercogiste: 1156, Austrijas Impērija: 1804, Pirmā Austrijas Republika: 1918−1938, Otrā Republika kopš 1945) 
Iestāšanās ES 1995. gada 1. janvāris
Platība
 -  Kopā 83 872 km² (115.)
 -  Ūdens (%) 1,7
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2009. g. 8 356 707[2] (92.)
 -  Blīvums 99/km² (99.)
IKP (PPP) 2008. gada aprēķins
 -  Kopā $328,571 miljardi[3] 
 -  Uz iedzīvotāju $39 634[3] 
Džini koef. (2000) 29,1 (zems
HDI (2008) 0,953 (augsts) (14.)
Valūta Eiro2 (EUR)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .at3
ISO 3166-1 kods 040 / AUT / AT
Tālsarunu kods +43
1 Slovēņu valoda, horvātu valoda un ungāru valoda ir oficiāli atzītas reģionālās valodas un Austriešu zīmju valoda ir aizsargāta minoritāšu valoda visā teritorijā.
2 Pirms 1999: Austrijas šiliņš.
3 Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Austrija (vācu: Österreich), oficiāli Austrijas Republika (Republik Österreich), ir valsts Centrāleiropā. Austriju no visām pusēm ieskauj citas valstis un tai nav izejas pie jūras. Ziemeļos Austrija robežojas ar Vāciju un Čehiju, austrumos ar Slovākiju un Ungāriju, dienvidos ar Slovēniju un Itāliju, bet rietumos ar Šveici un Lihtenšteinu. Tā ir federāla, parlamentāra un reprezentatīvi demokrātiska republika. Austrija sastāv no deviņām federālajām zemēm, kur katrai ir savs parlaments un valdība.

Austrijas platība ir 83 849 km², un 2009. gadā šajā valstī dzīvoja aptuveni 8,36 miljoni iedzīvotāji, no kuriem aptuveni trīs ceturtdaļas ir katoļi. Valsts galvaspilsēta ir Vīne, kur dzīvo aptuveni 20% no visiem Austrijas iedzīvotājiem. Oficiālā valoda ir vācu valoda. Austrijas iedzīvotāji etniski ir vācieši. Lielākās minoritātes ir slovēņi, horvāti un ungāri.

Austrija pēc Pirmā pasaules kara tika dibināta uz Austroungārijas dubultmonarhijas paliekām. Pirmā Austrijas konstitūcija tika pieņemta 1920. gadā. Otrajā pasaules karā Austrija anšlusa rezultātā tika pievienota Trešajam reiham. 1945. gadā tā atkārtoti ieguva neatkarību un tika nodibināta tā sauktā Otrā republika. Pilnīgu suverenitāti Austrija ieguva tikai 1955. gada 15. maijā. Valsts galva ir Austrijas prezidents, bet valdības galva - kanclers.

Kopš 1995. gada 1. janvāra Austrija ir Eiropas Savienības dalībvalsts.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizvēsture līdz 15. gadam p.m.ē.[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Villendorfas Venēra - sievietes figūriņa, kura atrasta Lejasaustrijā.

Vecākās cilvēku darbības pēdas ir datētas ar paleolīta laikmetu. Tie bija neandertālieši. No šī laikmeta vairāki arheoloģiskie priekšmeti ir atrasti Lejasaustrijā, īpaši Vahavas ielejā. Šeit ir atrastas arī divas vecākās arheoloģiskās liecības Austrijā: Galdenbergeras Venēra un Vilendorfas Venēra. Pēc tam pakāpeniski visos Austrijas reģionos vēlo Akmens laikmeta iekārtu nomainīja Vara laikmets, kur kā galveno izejmateriālu izmantoja varu. No šī laikmeta ir saglabājusies slavenā Otci (Ötzi) mūmija, kura ir atrasta Austrijas-Itālijas pierobežas kalnu ledājos.

Bronzas laikmeta periodā starp 3. un 1. gadu tūkstoti p.m.ē. ir reģistrēti vairāki tirdzniecības centri, kuru skaits, laikam ritot, ir palielinājies. Šajā laikā tika celtas arī pirmās apmetnes derīgo izrakteņu ieguvju tuvumā. Piemēram, Hallštates tuvumā sistemātiski sāka iegūt sāli. Šī kultūra arī ir nosaukta šīs pilsētas vārdā, tas ir, par Hallštates kultūru. Vēl 6.-5. gadsimtā p.m.ē. Austrijas teritoriju apdzīvoja ciltis, pārsvarā ķelti, kuras nodarbojās ar zemkopību, kā arī bija iesaistītas tirdzniecībā. Ir atrastas liecības, ka vēlajā Dzelzs laikmetā dienvidos un austrumos no mūsdienu Austrijas teritorijas ķelti bija izveidojuši kopienu, kurai bija līdzīga struktūra mūsdienu valstīm.

Daudzas Austrijas pilsētas izveidojušās uz ķeltu vai citu Centrāleiropu dažādos laikos dzīvojušu cilšu apmetņu pamata. Viena no senākajām ķeltu pilsētām Austrijas teritorijā ir Halleina, kura atrodas Zalcahas upes krastā apmēram 15 km uz dienvidiem no Zalcburgas. Šajā laikā Austrijas rietumos dzīvoja rēti.

Romiešu provinces un tautu staigāšana no 15. gada p.m.ē. līdz 700. gadam[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrija Senās Romas laikā. Zilā krāsā ir iekrāsota Rētijas provincei piederošās zemes, sarkanā - Norikas, bet oranžā - Panonijas provinces zemes.

Lielāko daļu no mūsdienu Austrijas teritorijas līdz 15. gadam p.m.ē. bija iekarojuši romieši. Romiešu valdnieks Klaudijs, kurš valdīja no 41. līdz 54. gadam, izveidoja provinci Noriku (Noricum), kura aizņēma lielu daļu no mūsdienu Austrijas teritorijas. Rietumos atradās Rētija, bet austrumos neliela daļa no Panonijas (Pannonia) provinces. Romiešiem Austrijas teritorija, it īpaši Donavas dienvidu krasts, bija svarīga aizsardzības līnija pret barbaru uzbrukumiem no ziemeļiem. Arī Alpu kalnu grēda ar tās pārejām bija stratēģiski svarīgi kā tirdzniecības ceļi starp Eiropas dienvidiem un ziemeļiem. Savukārt Donavas upe bija dabīgs ūdensceļš, kas nodrošināja kontaktus starp austrumiem un rietumiem. Lai nodrošinātu kontroli pār šiem ceļiem romieši kādreizējās ķeltu apmetnes Vindobonas vietā sāka būvēt militāru nocietinājumu, kurš vēlāk kļuva par mūsdienu Vīni. Uz austrumiem no Vindobonas atradās Karnunta (Carnuntum) - lielākā romiešu pilsēta šajā reģionā. Citas lielas romiešu pilsētas Austrijas teritorijā bija Agunta (Aguntum, mūsdienās Līenca), Juvava (Juvavum, Zalcburga), Viruna (Virunum, Klāgenfurte) un Teurnija (Teurnia, Špitāle).

Pēc kristietības izplatīšanās 2. gadsimtā Romas impērija sāka lēnām pavājināties. Romieši bija iecerējuši impērijas ziemeļu robežu izveidot par nepārvaramu šķērsli, kas viņiem neizdevās. Romas impērijas sabrukumu paātrināja arī tautu staigāšana. Pēc ilgstoša spiediena uz Romas robežām, Norikas provincē vairākkārt iebruka goti, slāvi un avāri. Līdz 4. gadsimtam Donava pārstāja kalpot kā impērijas aizsardzības josla. Pēc Romas impērijas sabrukuma Austrijas teritorija pilnībā nonāca ģermāņu kontrolē, lai gan arī dažādas citas ciltis tajā turpināja laiku pa laikam iebrukt. Ap 6. gadsimtu Donavas ziemeļu krastu apdzīvoja bavāri, bet pašreizējo Forarlbergu - alemaņi.[4] Alpu ziemeļu reģionā no 6. gadsimta valdīja Agilolfingu (Agilolfings) dzimta, viena no Bavārijas hercogu dinastijām.[5]

Ostmarka[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrijas kā Eiropas politiskas vienības veidošanās aizsākās vēl agrīnos viduslaikos, kad maģāru agresija piespieda vāciešus nostiprināt Ostmarkas reģionu, vai Austrumu pierobežu, ar cietokšņiem un citām aizsardzības būvēm, ko savā laikā bija iesācis vēl franku karalis Kārlis Lielais lai aizsargātos no avāriem. Pēc maģāru sakāves vācu karalis Otto I šai zemei piešķīra markgrāfistes statusu, līdz ar to padarot to par politisku veidojumu, kas vēlāk sāka saukties par Österreich (Austrija). Šajā Austrumu pierobežā, Ostmarkā, tika veicināta arī vācu kolonistu ieceļošana, lai pēc iespējas vairāk to nostiprinātu ar draudzīgu iedzīvotāju atbalstu. Ostmarkas robeža pakāpeniski tika virzīta arvien tālāk uz austrumiem un ziemeļiem, līdz tā 11. gadsimtā sasniedza mūsdienu Morāviju Čehijā.

Habsburgu periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrijas kā valsts briedums saistāms ar Habsburgu dinastijas valdīšanas laiku. Habsburgu loma Eiropā, it īpaši Svētās Romas impērijas austrumu daļā, būtiski pieauga 14.-15. gadsimtu laikā. Imperatora Maksimiliāna I laikā, pateicoties viņa paša un viņa bērnu izdevīgām laulībām, Austrijas teritorija būtiski paplašinājās, tā kļuva par milzīgās Habsburgu impērijas organisku sastāvdaļu. Taču tai negāja secen arī smagi pārbaudījumi. Tā, 1529. gadā Vīne ar lielām grūtībām izturēja osmaņu turku aplenkumu. Arī 1532. gadā tās tuvumā notika smagas kaujas ar turku armijām.

Starpvalstu un pilsoņu kari Austrijas teritorijā nebija retums arī nākamajos gadsimtos. Tā, Reformācijas laikā 16. gadsimta vidū Austrija tika ierauta reliģiju karā starp protestantiem un katoļiem, bet 1618. gadā ar jaunu protestantu sacelšanos Bohēmijā aizsākās viens no asiņainākamajiem Eiropas konfliktiem - Trīsdesmitgadu karš (1618-1648). Taču 1683. gadā Vīne no jauna nonāca turku armijas aplenkumā un tikai pateicoties Polijas karaļa Jana III Sobieska vadītajai poļu vācu apvienotās armijas palīdzībai pilsētai ar grūtībām izdevās izglābties no tās pakļaušanas turkiem.

Arī 18. gadsimta vidū Austrijai nācās pārdzīvot Septiņgadu karu (1756-1763) starp Eiropas monarhu dinastijām, kuras konfliktēja par Austrijas troni. Pat jaunajā Eiropas vēstures laikmetā Austrija iegāja ar kariem - sākotnēji ar piedalīšanos Franču revolūcijas (1789-1799) cīņās un beidzot ar līdzdalību Napoleona kampaņās (1803-1815).

Pēc Napoleona karu beigām līdz 19. gadsimta vidum Austrijā saglabājās zināma politiska un ekonomiska stabilitāte, lielā mērā pateicoties arī spējīgā kanclera Klemena von Meterniha vadībai. Pakāpeniski sāka attīstīties rūpniecība, lai gan valsts joprojām bija pārsvarā agrāra. Taču pamatā Austrija bija un joprojām palika konservatīva monarhiska impērija, kurā turpināja saglabāties dzimtbūšana. Tādēļ plašās iedzīvotāju masās arvien vairāk brieda neapmierinātība ar impērijā pastāvošo politisko režīmu un konservatīvo ekonomisko sistēmu. Saasinājās arī starpnacionālās attiecības, līdz 1848. gada martā Vīnē izraisījās sacelšanās. Tās rezultātā no amata atkāpās kanclers Meternihs. Arī imperators Ferdinands I bija spiests troni nodot savam 18 gadus vecajam dēlam Francim Jozefam I, kurš valdīja Austrijā līdz pat 1916. gadam.

Taču arī Franča Jozefa I valdīšanas laiks Austrijā nebija mierīgs. Tā, 1866. gadā Austrija zaudēja Septiņu nedēļu karu pret Prūsiju un Itāliju un līdz ar to arī virkni agrāko teritoriju. Arī Ungārijas valdošā augstmaņu elite panāca tās autonomijas atzīšanu. Pēc šiem notikumiem, sākot ar 1877. gadu agrākā Habsburgu impērija sāka saukties par Austroungārijas impēriju. Līdz pat Pirmajam Pasaules karam, kurš aizsākās ar Austroungārijas kara pieteikšanu Serbijai, impērijas attīstība, neskatoties uz daudzām iekšējām pretrunām un etniskiem un sociāliem konfliktiem, bija samērā mierīga. Taču arvien spilgtāk uz pārējās Eiropas fona sāka izpausties tās atpalicība. Pirmā Pasaules kara laikā Austrijas armija cieta sakāvi gandrīz visās kaujās, kurās tā piedalījās. Valstī sākās pārtikas un sadzīves preču trūkums. Strauji pieauga iedzīvotāju neapmierinātība, līdz 1918. gada rudenī arī Austroungārijas impērija sabruka pilnībā. Tās vietā izveidojās trīs jaunas neatkarīgas valstis ar republikas statusu - Austrija, Ungārija un Čehoslovākija. Līdz ar to Habsburgu periods Austrijas vēsturē bija noslēdzies.

20. un 21. gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmā Pasaules kara Austrija pat ar būtisku Tautu savienības, ASV un citu valstu palīdzību nespēja izkļūt no trūkuma. Tādēļ saasinājās sociālās pretrunas un radikalizējās politiskās partijas. Sekojot Vācijai, arvien lielāku ietekmi valstī guva Austrijas nacisti. Pēc Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā, Vācija atzina Austriju par "vācu zemi" un 1938. gada 12. martā tā aneksijas (anšlusa) rezultātā arī tika pievienota Vācijai un, gluži kā Kārļa Lielā laikā, Austrija tika pārdēvēta par Ostmarku.

Otrajam Pasaules karam tuvojoties beigām, sabiedrotās valstis - ASV, Lielbritānija un PSRS 1943. gada oktobrī parakstīja deklarāciju, kurā vienojās, ka pēc atbrīvošanas Austrijas neatkarība tiek atjaunota. Taču patiesībā Austrija pilnībā neatkarību atguva tikai 1955. gadā, pēc ilgstošām sarunām starp ASV, Lielbritāniju un Franciju no vienas puses un PSRS no otras. Tā kā Austrijas austrumu daļu, ieskaitot Vīni, no fašistiskās Vācijas armijas bija atbrīvojusi Sarkanā armija, Padomju Savienība nevēlējās atteikties no tādējādi iegūtās ietekmes Austrijā. Tikai pēc Austrijas piekrišanas ievērot stingru politisko neitralitāti un atteikšanās jebkad atļaut savā teritorijā izvietot citu valstu militārās bāzes, PSRS beidzot piekrita atjaunot Austrijas neatkarību.

Austrijas ekonomiskā situācija 20. gadsimta otrajā pusē manāmi uzlabojās. 1960. gadā tā pievienojās Eiropas Brīvās Tirdzniecības asociācijai, bet 1961. gadā tā kļuva par Eiropas Kopienas (šobrīd Eiropas Savienība (ES)) dalībnieci. 21. gadsimta sākumā Austrija ir viena no ekonomiski attīstītākajām Eiropas valstīm.

Valsts pārvalde[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašreizējais Austrijas prezidents Heincs Fišers.

Valsts galva ir bundesprezidents, ko ievēl vispārējās vēlēšanās uz sešiem gadiem (var pārvēlēt uz vēl vienu termiņu - federālā prezidenta pienākumiem ir ceremoniāls raksturs, lai gan pēc konstitūcijas prezidents var atlaist Ministru kabinetu vai Nacionālo padomi, kā arī izsludināt jaunas vēlēšanas). Bundesprezidents ieceļ amatā valdības galvu - bundeskancleru, - kurš izveido federālo ministru kabinetu (prezidents pēc kanclera ieteikumiem ieceļ amatos arī ministrus). Parasti prezidents par valdības veidotāju ieceļ tās partijas pārstāvi, kurai ir vislielākais vietu skaits Nacionālajā padomē (prezidents nevar izveidot ministru kabinetu pēc saviem ieskatiem, viņam ir jārespektē Nacionālās padomes deputātu vairākuma griba). Federālais ministru kabinets ir atbildīgs Nacionālās padomes priekšā, un tam ir jāatkāpjas pēc neuzticības balsojuma Nacionālajā padomē.

Izpildvaru īsteno gan federālās, gan pašvaldību varas pārstāvji. Likumdevēju varas īstenošana ir uzticēta gan valdībai, gan divpalātu parlamentam - federālajai assamblejai (Bundesversammlung), -, ko veido Nacionālā padome (Nationalrat) un Federālā padome (Bundesrat). Federālā asambleja var izsludināt referendumu par prezidenta atstādināšanu, ja prezidenta darbība ir pretrunā ar valsts konstitūciju.

Tiesu vara[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiesu vara atrodas Federālās Republikas pārziņā. Spriedumi tiek pasludināti un publicēti Republikas vārdā. Austrijas likumdošana paredz divas jurisdikcijas: tribunāli un tiesas, kuru pārziņā ir publisko tiesību joma, un parastās jurisdikcijas tiesas.

Publisko tiesību jurisdikcijas tiesas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konstitucionālā tiesa (Verfassungsgerichtshof) aizsargā pilsoņu tiesības un uzrauga likumdošanas atbilstību Austrijas Konstitūcijai. Pilsoņi var griezties Konstitucionālajā tiesā, ja valsts iestādes rīcība tieši aizskar viņu pamattiesības, kas noteiktas Konstitūcijā. Konstitucionālā tiesa izskata arī konfliktus: likumdošanas kompetences ietvaros starp federāciju un federālajām zemēm/provincēm; starp parastās jurisdikcijas tiesām un pārvaldes iestādēm un/vai publiskās jurisdikcijas tiesām; starp pašu konstitucionālo tiesu un administratīvo tiesu.

Administratīvās tiesas (Verwaltungsgerichtshof) veido dažādi administratīvie tribunāli un apelācijas tiesas, kuras izskata pārvaldes iestāžu lēmumus un darbību. Vissvarīgākais Austrijas administratīvais tribunāls ir Neatkarīgais administratīvais tribunāls (Unabhängiger Verwaltungssenat). Vienīgā Austrijas administratīvā tiesa ir t.s. Verwaltungsgerichtshof, kas izskata valsts administrācijas darbību un pieņemtos lēmumus.

Parastās jurisdikcijas tiesas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastās jurisdikcijas tiesas nodarbojas ar visiem tiem jautājumiem, kas nav publiskās jurisdikcijas tiesu kompetencē, proti, ar privāttiesībām, krimināltiesībām, kā arī dažādiem jautājumiem, kas skar konkurences likumu.

Pirmās instances tiesas ir Rajona tiesa (Bezirksgericht) un pirmās instances Reģionālā tiesa, kuras izskata civillietas un krimināllietas. Ja pirmā instances tiesa ir Rajona tiesa, tad nolēmumu pieņem viens tiesnesis. Viens tiesnesis lielākoties pieņem nolēmumu arī civillietu pirmstiesas izskatīšanā Reģionālajās tiesās. Krimināllietas raksturs un iespējamais sods nosaka Reģionālās tiesas locekļu sastāvu, kas var būt tāds pats kā Šēfenu tiesā (Schoeffengericht) ar 2 profesionāliem tiesnešiem un 2 tiesu piesēdētājiem, vai kā Zvērināto tiesa (Schwurgericht) ar 3 profesionāliem tiesnešiem un 8 tiesu piesēdētājiem.

Otrās instances tiesas nodarbojas ar civillietām, kuras sākotnēji nonākušas Rajona tiesas pirmstiesas izskatīšanā, apelācijas gadījumā lietu izskata Reģionālajā tiesā, pēc tam Provinces tiesā (Oberlandesgericht). Provinces tiesas ir otrās instances tiesas krimināllietu izskatīšanas gadījumā.

Pēdējās instances tiesa ir augstākā tiesa (Oberster Gerichtshof), kas izskata civillietas un krimināllietas. Augstākās tiesas 6 senāti izskata krimināllietas, 10 senāti — civillietas, un 2 papildus senāti izskata darba un sociālas lietas. Augstākā tiesa izskata tikai pēdējās instances lietas.

Ģeogrāfija un klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrijas topogrāfiskā karte.

Austrijas platība ir 83 849 km², tas ir aptuveni par trešdaļu lielāka nekā Latvija (64 589 km²). Tā atrodas Centrāleiropā un ziemeļos robežojas ar Vāciju un Čehiju, austrumos ar Slovākiju un Ungāriju, dienvidos ar Slovēniju un Itāliju, bet rietumos ar Šveici un Lihtenšteinu. Austrijas teritoriju rietumu-austrumu virzienā šķērso Alpu kalnu sistēma, kas aizņem aptuveni trīs ceturtdaļas no valsts teritorijas. Alpi pārsvarā aizņem valsts rietumu un centrālo daļu. Augstākā Austrijas virsotne ir Grosglokners (3797 m v.j.l.), kura atrodas Augstā Tauerna kalnos. Taču ziemeļu dienvidu virzienā Alpus šķērso daudzas ielejas. Tādēļ daudzviet Alpus iespējams šķērsot pat nenonākot augstu kalnos. Savukārt Austrijas ziemeļaustrumu daļu pārsvarā aizņem plašā Donavas ieleja. Šajā teritorijas daļā atrodas arī Austrijas galvaspilsēta Vīne. Tāpat kā Alpu kalni, arī Donava Austrijas teritoriju šķērso rietumu-austrumu virzienā.

Ņemot vērā, ka Austrijas teritorijas lielāko daļu aizņem kalni, šīs valsts klimats ir visai atšķirīgs dažādās konkrētās ģeogrāfiskās vietās. Kalnainie rietumu apvidi vairāk ir pakļauti Atlantijas okeāna, daļēji arī Vidusjūras ietekmei. Šeit mēdz būt vairāk nokrišņu. Savukārt austrumu reģioni, it īpaši Donavas ieleja, ir vairāk kontinentāli.

Administratīvais iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrija iedalās 9 federālajās zemēs (Land jeb Bundesland), zemes savukārt iedalās 84 politiskajos rajonos (Politische Bezirke) un 15 statūtpilsētās.

Federālā zeme Admin. centrs Platība (km²) Iedzīvotāji
Augšaustrija Linca 11980 1376797
Burgenlande Eizenštate 3966 277569
Forarlberga Brēgenca 2601 372791
Karintija Klāgenfurte 9536 559404
Lejasaustrija Sanktpeltene 19174 1545804
Štīrija Grāca 16392 1183303
Tirole Insbruka 12648 698472
Vīne - 415 1651437
Zalcburga Zalcburga 7154 529085

Demogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aptuveni 91% Austrijas iedzīvotāji etniski ir vācieši.[6]

Vieta Pilsēta Federālā zeme Iedz. Vieta Pilsēta Federālā zeme Iedz.

Vīne
Vīne
Grāca
Grāca

1 Vīne Vīne 1 664 146 11 Vīnerneištate Lejasaustrija 39 940
2 Grāca Štīrija 247 698 12 Šteire Augšaustrija 39 340
3 Linca Augšaustrija 188 894 13 Feldkirha Forarlberga 30 093
4 Zalcburga Zalcburga 149 018 14 Brēgenca Forarlberga 27 148
5 Insbruka Tirole 117 693 15 Volfsberga Karintija 25 361
6 Klāgenfurte Karintija 92 397 16 Bādene Lejasaustrija 25 284
7 Velsa Augšaustrija 58 623 17 Leobene Štīrija 25 227
8 Fillaha Karintija 58 480 18 Klosterneiburga Lejasaustrija 25 216
9 Sanktpeltene Lejasaustrija 51 360 19 Trauna Augšaustrija 23 941
10 Dornbirne Forarlberga 44 243 20 Kremsa Lejasaustrija 23 932
Dati ir ņemti no Population Statistics as of February 2007.



Tautsaimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrijā ir labi attīstīta tirgus ekonomika, kā arī augsts dzīves līmenis, kas ir cieši saistīts ar Eiropas Savienību (ES), īpaši, ar Vāciju. Tā kā Austrija ir ES dalībvalsts, tad tā ir piesaistījusi ārvalstu investorus. Investīcijas valstī ieplūst arī tāpēc, ka tā atrodas salīdzinoši tuvu jaunajām ES valstīm austrumos un dienvidos.

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrijas galvaspilsēta Vīne 18. un 19. gadsimtā bija Eiropas mūzikas galvaspilsēta. Pat līdz mūsdienām daudzās operās, teātros un orķestros, īpaši Vīnes filharmonijā, ir saglabājušās tradīcijas no tiem laikiem. Tiek veidoti arī kabarē priekšnesumi. Arī kulinārijas jomā ir ļoti daudz senu tradīciju.

2003. gadā Grāca bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Savukārt UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ir iekļauti astoņi objekti, kuri atrodas Austrijā.

Mūzika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Volfgangs Amadejs Mocarts.

Vairāki komponisti no klasiskās mūzikas laikmeta ir dzīvojuši un strādājuši Vīnē. Starp slavenākajiem noteikti ir jāmin Zalcburgā dzimušais Volfgangs Amadejs Mocarts un Bonnā dzimušais Ludvigs van Bēthovens. Pietiekami ievērojami bija arī Jozefs Haidns, Francis Šūberts, Antons Brukners un Johans Štrauss. Slavenākie komponisti 20. gadsimtā bija Gustavs Mālers, Arnolds Šēnbergs, Albans Bergs un Antons Veberns.

Nobela prēmiju laureāti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopā 16 cilvēki no Austrijas ir saņēmuši Nobela prēmiju: 2 reizes ir pasniegta Nobela Miera prēmija (Bertai fon Sutnerei un Alfredam Friedam); 1 reizi Nobela prēmija literatūrā (Elfrīdei Jelinekai); 3 reizes Nobela prēmija ķīmijā (Fricam Preglam, Ričardam Zigmondi un Ričardam Kūnam); 3 reizes Nobela prēmija fizikā (Ervīnam Šrēdingeram, Viktoram Hesam un Volfgangam Pauli); 6 reizes Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā un 1 reizi Nobel prēmija ekonomikā.

Virtuve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrijas virtuve lielā mērā ir ietekmējusies no Ungārijas, Bohēmijas, Itālijas un Francijas virtuvēm. Katrā federālajā zemē tradicionālā virtuve ir ļoti atšķirīga. Tipiskākie Austrijas ēdieni ir Vīnes šnicele, cepti vistas gaļas gabaļi, gulašs un zivju ēdieni, piemēram, karpas un foreles. Pasaules slavu ir ieguvuši arī saldie ēdieniZāhera torte (Sacher-Torte), ābolu strūdelis (Apfelstrudel) un Kaiserschmarren (biezas pankūkas ar rozīnēm, kuras pasniedz ar pūdercukuru).

Sports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zalcburgas stadions, futbola kluba "Red Bull Salzburg" mājvieta.

Austrijā ir pietiekoši labi dabas apstākļi slēpošanai, īpaši kalnu slēpošanai. Labākie slēpotāji starptautiskajās sacensībās regulāri iegūst augstākā kaluma medaļas. Starp pazīstamākajiem slēpotājiem ir Francs Klammers (Franz Klammer), Hermans Maiers (Hermann Maier), Benjamīns Raihs (Benjamin Raich) un starp slēpotājām - Annemarija Mozere-Prolla (Annemarie Moser-Pröll) un Renāte Gotčla (Renate Götschl). Plaši izplatīti ir arī citi ziemas sporta veidi, kā snovbords un tramplīnlēkšana. Slavenākie tramplīnlēcēji ir Armīns Koglers (Armin Kogler) un Andreass Goldbergers (Andreas Goldberger).

Populārākais komandu sporta veids viennozīmīgi ir futbols. Austrijas augstākās futbola līgas klubi kā "Rapid Wien", "Red Bull Salzburg" un "Sturm Graz" regulāri piedalās Eirokausos. Austrijas futbola izlasei nav ievērojamu starptautisko panākumu, vienīgi tālajā 1934. gada Pasaules čempionātā ieguva ceturto vietu, bet 1954. gada Pasaules čempionātā ieguva trešo vietu. 2008. gadā Austrija kopā ar Šveici organizēja Eiropas čempionātu futbolā. Bez futbola Austrijā ir arī profesionālas hokeja un basketbola līgas. Handbolā austriešu profesionālā sieviešu komanda "Hypo Niederösterreich" vairākus gadus pēc kārtas ir bijusi viena no labākajām Eiropā.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. (angliski) Austrija. Encyclopædia Britannica. Encyclopædia Britannica Online (2009-05-31). Atjaunināts: 2009-05-31.
  2. (angliski) Total population - At 1 January. Eurostat (2009-01-01). Atjaunināts: 2009-05-27.
  3. 3,0 3,1 (angliski) Austrija. International Monetary Fund. Atjaunināts: 2009-04-22.
  4. (vāciski) Vocelka, Karl. Geschichte Österreichs, Kultur-Gesellschaft-Politik. München: Wilhelm Heyne Verlag, 2002. ISBN 3-453-21622-9
  5. (vāciski) Zöllner, Erich. Geschichte Österreichs. Wien: Verlag für Geschichte und Politik, 1990. lpp. 40-41 ISBN 3-7028-0304-1
  6. (angliski) Austria. The Columbia Encyclopedia, Sixth Edition. Atjaunināts: 2010-01-16.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Austrija