Austrijas Silēzija

Austrijas Silēzija (vācu: Österreichisch Schlesien, čehu: Rakouské Slezsko, poļu: Śląsk Austriacki), oficiāli Augšsilēzijas un Lejassilēzijas hercogiste (vācu: Herzogtum Ober- und Niederschlesien), bija Hābsburgu monarhijas, vēlāk Austrijas Impērijas un Austoungārijas kroņa zeme Centrāleiropā. Tā pastāvēja no 1742. līdz 1918. gadam un aptvēra tās Silēzijas daļas, kas pēc Silēzijas kariem palika Hābsburgu valdījumā.

Mūsdienās lielākā bijušās Austrijas Silēzijas daļa atrodas Čehijas austrumos, galvenokārt Morāvijas-Silēzijas apgabalā, bet nelielas teritorijas atrodas Polijas dienvidos.

Vēsture

Austrijas Silēzija izveidojās pēc Pirmā Silēzijas kara un Vroclavas līguma 1742. gadā, kad lielākā daļa Silēzijas nonāca Prūsijas karaļa Frīdriha II rokās. Hābsburgi saglabāja tikai Silēzijas dienvidu un dienvidaustrumu daļas, tostarp Opavas, Tešīnas, Krnovas un Nisas apkārtnes.

Pēc šī sadalījuma Hābsburgu valdījumā palikusī teritorija tika dēvēta par Austrijas Silēziju. Tā bija mazāka un ģeogrāfiski sadrumstalotāka nekā Prūsijas kontrolētā Silēzijas daļa, tomēr saglabāja stratēģisku nozīmi starp Bohēmiju, Morāviju, Galīciju un Ungāriju.

18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā Austrijas Silēzija kļuva par vienu no Hābsburgu monarhijas rūpnieciski attīstītākajām teritorijām. Īpaši nozīmīga bija tekstilrūpniecība, kalnrūpniecība, metalurģija un dzelzceļa attīstība. Par svarīgiem centriem kļuva Opava, Belsko, Bohumīna, Karvina un Tešīna.

1849. gadā pēc 1848. gada revolūcijām Austrijas Silēzija tika atdalīta no Morāvijas un kļuva par atsevišķu Austrijas Impērijas kroņa zemi. Tās administratīvais centrs bija Opava.

1867. gadā pēc Austroungārijas izveides Austrijas Silēzija palika Cisleitānijas jeb Austrijas daļas sastāvā. Tai bija savs zemes parlaments un pārvaldes institūcijas, tomēr politiskā vara bija cieši saistīta ar Vīni.

Iedzīvotāji

Austrijas Silēzija bija etniski un valodiski daudzveidīgs reģions. Tajā dzīvoja vācieši, čehi, poļi, silēzieši un ebreji. Rietumu un centrālajā daļā nozīmīga bija vācu un čehu valoda, bet austrumu daļā, īpaši Tešīnas Silēzijā, plaši tika lietota poļu valoda.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā reģionā pieauga nacionālās kustības. Vācu, čehu un poļu politiskās organizācijas sacentās par ietekmi izglītībā, pašvaldībās un parlamentārajā pārstāvniecībā. Īpaši sarežģīta bija situācija Tešīnas Silēzijā, kur pēc Pirmā pasaules kara izcēlās konflikts starp Poliju un Čehoslovākiju.

Teritorija

Austrijas Silēzija sastāvēja no vairākām vēsturiskām daļām. Pie tās piederēja:

Opavas Silēzija;
Tešīnas Silēzija;
Krnovas hercogiste;
daļa no Nisas hercogistes;
nelielas teritorijas ap Frīdeku un Belsko.

Teritorija bija sadalīta vairākos atsevišķos apgabalos, jo pēc Silēzijas kariem Hābsburgu valdījumā palika tikai daļa no vēsturiskās Silēzijas.

Sabrukums

Pēc Pirmā pasaules kara un Austroungārijas sabrukuma 1918. gadā Austrijas Silēzija beidza pastāvēt kā kroņa zeme. Lielākā tās daļa tika iekļauta jaunizveidotajā Čehoslovākijā.

Austrumu daļa, īpaši Tešīnas Silēzija, kļuva par strīdus teritoriju starp Čehoslovākiju un Poliju. 1920. gadā tā tika sadalīta starp abām valstīm: rietumu daļa ar Česki Tešīnu un Karvinas ogļu baseinu nonāca Čehoslovākijā, bet austrumu daļa ar Cešinu — Polijā.

Nozīme

Austrijas Silēzija bija nozīmīgs Hābsburgu monarhijas pierobežas reģions. Tā savienoja Bohēmijas zemes ar Galīciju un bija svarīga rūpniecības, transporta un kultūras teritorija.

Reģiona daudzvalodīgais un daudzetniskais raksturs padarīja to par vienu no sarežģītākajiem Austrija-Ungārijas nacionālajiem reģioniem. Pēc 1918. gada tā vēsturiskais mantojums turpināja ietekmēt Čehoslovākijas un Polijas attiecības, īpaši Tešīnas Silēzijas jautājumā.

Skatīt arī

Atsauces

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Austrijas Silēzija.