Austroungārijas sabrukums

Austroungārijas sabrukums notika Pirmā pasaules kara beigās 1918. gadā. Šis sabrukums noveda pie jaunu neatkarīgu valstu izveides un teritorijas sadalījuma starp kaimiņvalstīm.

Juridiski impērijas likvidācija tika oficiāli noformēta Senžermēnas līgumā ar Austriju, kas bija arī miera līgums pēc Pirmā pasaules kara, un Trianonas līgumā ar Ungāriju.

Priekšvēsture

19. gadsimta otrajā pusē Austroungārija bija daudzu tautu impērija, kurā dominēja austrieši un ungāri, kā arī lielu daļu sabiedrības veidoja slāvu tautas, rumāņi un citi. Impērijas divkāršā monarhija, kas tika izveidota 1867. gadā, bieži saskārās ar nacionālajām spriedzēm, jo mazākumtautības tiecās pēc lielākas autonomijas vai neatkarības.

Faktori

Austroungārijas sabrukumu izraisīja vairāki faktori. Pirmās pasaules kara sekas bija būtiskas — ilgstošais karš izsmēla impērijas resursus, novājināja saimniecību un radīja neapmierinātību sabiedrībā. Vienlaikus pastiprinājās nacionālās kustības, kuras iedvesmoja gan Rietumu demokrātiskās idejas, gan Krievijas revolūcijas notikumi. Austroungārijas armija cieta smagus zaudējumus, īpaši Itālijas frontē, kas noveda pie morāles krituma. Turklāt Antantes valstis atbalstīja impērijas tautu neatkarības centienus – īpaši nozīmīga bija ASV prezidenta Vudro Vilsona "14 punktu" programma, kas veicināja impērijas sabrukumu.

Gaita

1918. gada rudenī Austroungārijas iekšējā situācija strauji pasliktinājās. 16. oktobrī imperators Kārlis I piedāvāja impērijas federalizāciju, taču tas nespēja apturēt nacionālo kustību pieaugumu. 28. oktobrī tika proklamēta neatkarīga Čehoslovākija, 29. oktobrī Dienvidslāvu Nacionālā padome pasludināja neatkarību un apvienošanos ar Serbiju, bet 31. oktobrī Ungārija paziņoja par savienības izbeigšanu ar Austriju. 3. novembrī Padujā Austroungārija parakstīja pamieru ar Antanti, bet 11. novembrī, pēc Vācijas kapitulācijas, imperators Kārlis I Hābsburgs atteicās no jebkādām tiesībām pār Austriju, bet 13. novembrī arī pār Ungāriju.

Sekas

Austroungārijas sabrukums noveda pie jaunu valstu izveides. Austrija un Ungārija kļuva par atsevišķām republikām, Čehoslovākija tika izveidota kā neatkarīga valsts, bet Polija atguva neatkarību pēc vairāk nekā 100 gadu ilgas sadalīšanas. Dienvidslāvu valstis apvienojās, izveidojot Serbu, Horvātu un Slovēņu Karalisti (vēlāk Dienvidslāviju), bet Rumānija paplašinājās, pievienojot Transilvāniju. Itālija ieguva Dienvidtiroli, Istras pussalu un Dalmācijas daļas.

Austroungārijas sabrukums iezīmēja galīgas beigas Hābsburgu impērijai un radīja jaunu politisko karti Eiropā, kuras sekas bija jūtamas līdz pat Otrajam pasaules karam.

Atsauces

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Austroungārijas sabrukums.