Autopilots
- Šis raksts ir par lidaparātiem. Par kuģiem skatīt rakstu autostūrmanis.
Autopilots ir sistēma, ko izmanto, lai kontrolētu lidaparāta trajektoriju, neprasot pastāvīgu manuālu vadību no cilvēka puses. Autopilots neaizstāj cilvēku. Tas automātiski vada gaisa kuģi un stabilizē lidojuma kursu, augstumu un ātrumu, saglabājot uzdoto lidojuma režīmu,[1] tādējādi ļaujot pilotam koncentrēties uz plašākiem darbības aspektiem (piemēram, trajektorijas, laikapstākļu un borta sistēmu uzraudzību).[2]
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Aviācijas pirmsākumos lidmašīnām, drošai lidošanai, bija nepieciešama nepārtraukta pilota uzmanība. Palielinoties lidmašīnas nolidošanas attālumam, kas ļāva veikt daudzu stundu ilgus lidojumus, pastāvīgā uzmanība izraisīja nopietnu nogurumu.
Pirmo lidmašīnas autopilotu 1912. gadā izstrādāja Sperry Corporation.[3] Autopilots savienoja žiroskopisku virziena indikatoru un aviohorizontu ar hidrauliski vadāmiem elvoniem un stūri. Tas ļāva lidmašīnai lidot taisni un horizontāli ievērojot kompasa kursu bez pilota iesaistes, ievērojami samazinot pilota darba slodzi.
Lorenss Sperijs, slavenā izgudrotāja Elmera Sperija dēls, to demonstrēja 1914. gadā aviācijas drošības konkursā Parīzē. Sperijs nodemonstrēja izgudrojuma uzticamību, vadot lidmašīnu neaiztiekot vadības ierīces. Elmers Sperijs jaunākais, Lorensa Sperija dēls, un kapteinis Širass turpināja darbu pie tā paša autopilota arī pēc kara, un 1930. gadā viņi testēja kompaktāku un uzticamāku autopilotu, kas trīs stundas noturēja ASV Armijas gaisa korpusa lidmašīnu pareizā kursā un augstumā.[4]
1930. gadā Apvienotās Karalistes Karaliskā lidmašīnu iestāde izstrādāja autopilotu, ko sauca par pilota palīgu un kas lidojuma vadībai izmantoja pneimatiski grieztu žiroskopu.[5]
Autopilota tālākajā attīstībā uzlaboja vadības algoritmus. Pievienojot vairāk instrumentu, piemēram, radionavigācijas palīglīdzekļus, bija iespējams lidot naktī un sliktos laika apstākļos. 1947. gadā ASV Gaisa spēku C-53 veica transatlantisko lidojumu, kurā pacelšanos un nosēšanos pilnībā vadīja autopilots.[6][7]
Piasecki HUP-2 Retriever bija pirmais ar autopilotu aprīkotais sērijveida helikopters.[8]
Apollo programmas Mēness moduļa digitālais autopilots ir agrīns pilnībā digitālas autopilota sistēmas piemērs kosmosa kuģos.[9]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Autopilots». tezaurs.lv. Skatīts: 2025. gada 22. augustā.
- ↑ «Automated Flight Controls». faa.gov. Federal Aviation Administration. Skatīts: 2014. gada 20. februāris.
- ↑ David W. Wragg. A Dictionary of Aviation (pirmais izd.). Osprey, 1973. 45. lpp. ISBN 9780850451634.
- ↑ "Now — The Automatic Pilot" Popular Science Monthly, February 1930, 22. lpp.
- ↑ "Robot Air Pilot Keeps Plane on True Course" Popular Mechanics, December 1930, 950. lpp.
- ↑ Brian Stevens, Lewis, Frank. Aircraft Control and Simulation. New York : Wiley, 1992. ISBN 978-0-471-61397-8.
- ↑ Flightglobal/Archive
- ↑ «HUP-1 Retriever/H-25 Army Mule Helicopter». boeing.com. Boeing. Skatīts: 2018. gada 1. novembris.
- ↑ William S. Widnall, vol 8, no. 1, 1970 (October 1970). "Lunar Module Digital Autopilot, Journal of Spacecraft". Journal of Spacecraft and Rockets 8 (1): 56–62. doi:10.2514/3.30217.
|