Avits

Avits Avitus
Romas impērijas solids ar Avita attēlu.
Rietumromas impērijas imperators
455. gada 9. jūlijs — 456. gada 17. oktobris
Priekštecis	Petronijs Maksims
Pēctecis	Majorians
Dzimis	4. gs. beigas. Gallija
Miris	456. vai 457. gads Gallija

Eparhijs Avits (latīņu: Avitus; miris 456/7.gadā) bija Rietumromas impērijas senators, ietekmīgs civilais un militārais darbinieks, kurš uz gadu kļuva par imperatoru. Bijis arī Pjačencas bīskaps.

Dzīvesgājums

Avits dzimis Klermontā dižciltīgā romanizētu gallu ģimenē. Viņa tēvs Agrikola ieņēma impērijas konsula amatu 421. gadā.

Ieguvis savam statusam atbilstošu izglītību. Ap 430.gadu uzsācis militāru karjeru un pievienojies Romas karaspēka augstākajam virspavēlniekam magister militum Flāvijam Aēcijam ciņā ar dumpiniekiem Alpu reģionā. Vēlāk karojis arī pret burgundiešiem. 437. gadā iecelts par karaspēka virspavēlnieku Gallijā (magister militum per Gallias). Jau tajā pašā gadā atvairījis huņņu sirotāju uzbrukumu savai dzimtajai Klermontai. Bijis draudzīgās attiecībās ar vestgotiem un viņu valdnieks Teodoriks II bija viņa personīgs draugs.

440.gadā atstājis visus publiskos amatus un pārcelies uz dzīvi savos īpašumos Klermontas apkārtnē. 451. gadā huņņu uzbrukuma laikā personīgi vienojies ar vestgotiem, ka tie pievienosies Romas veidotajai koalīcijai pret huņņiem.

455. gada pavasarī tā brīža imperators Petronijs Maksims izsauca Avitu uz Romu, iecēla par karaspēka augstāko virspavēlnieku un nosūtīja diplomātiskā misijā pie vestgotiem uz Tulūzu. Atrodoties vestgotu galmā saņēmis ziņu par imperatora nogalināšanu un vandaļu veikto Romas izlaupīšanu. Vestgotu valdnieks Teoderiks II Tulūzā pasludināja Avitu par jauno imperatoru un neilgi pēc tam to pašu izdarīja arī gallijas aristokrāti. Augustā Avitu par imperatoru atzina arī Romas senāts.

Valdīšana

Pēc klūšanas par imperatoru Avits vēl vairāk kā mēnesi uzturējās Gallijā, lai konsolidētu savu varu un iegūtu pēc iespējas plašāku atbalstu. Papildinājis Gallijā dislocēto karaspēku ar vestgotu vienībām viņš septembrī uzsāka ceļu uz Romu. Iebildis pret impērijas administratīvu konsolidāciju Itālijas robežās un augstos valsts amatos iecēlis vairākus gallu cilmes senatorus.

Panācis trauslu pamieru ar vandaļiem, bet jau 456. gada pavasarī tie atsāka savus uzbrukumus Itālijai izpostot Kapuju. Pēc tam, divās kaujās, spējis sakaut vandaļus. Viņa valdīšanas laikā arī vestgoti uzsāka savu ekspansiju Spānijā, lai gan formāli viņi darbojās Avita vārdā kā impērijas sabiedrotie federāti.

Tajā pašā laikā Avitam nebija atbalsta starp Romas iedzīvotājiem un aristokrātiju, kas viņu uzskatīja par svešinieku. To saasināja arī vandaļu uzbrukumu izraisītais pārtikas trūkums un Avita atvestā vestgotu karaspēka uzturēšanas izmaksas. Divi aristokrāti Risimers un Majoriāns sacēlās pret imperatoru un Romā izcēlās īss pilsoņu karš. Pēc asiņainas kaujas Pjačencā 456. gada oktobrī, Avits tika gāzts no troņa, bet viņam tika saglabāta dzīvība ieceļot par Pjačencas bīskapu.

Miris vai nu 456.gada nogalē vai 457. gada sākumā neskaidros apstākļos.