Baktēriju morfoloģija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baktēriju formas

Baktēriju morfoloģija ir mikrobioloģijas sadaļa, kura pēta baktēriju formu, struktūru un uzbūvi[1], spēju kustēties, sporu veidošanu un vairošanās veidus.[2] Baktērijas parasti ir vienšūnas organismi[2] un ir sfēriskas, nūjiņveidīgas, izlocītas un citas formas; citos gadījumos veido ķēdes vai kolonijas.[3][2] Izšķir daudz dažādu baktēriju formu, piemēram, sfēriskas jeb lodveidīgas, nūjiņveidīgas, izliektas, diegveidīgas un citas.[1][4] Izmēri variē no 0,05 μm (nanobaktērijas) līdz 0,6 mm (Thiomargarita namibiensis).[5][6]

Izmēri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikroorganismu izmēru diapazons ir diezgan liels. Vienšūņu, zaļaļģu un raugu šūnu izmēri ir desmitiem mikrometru. Lineārie baktēriju vidējie izmēri ir 0,5—3 μm, diegveida formas garumā var sasniegt līdz 1 mm.[7]

Vismazākās no zināmām prokariotu šūnām ir mikoplazmu (Mycoplasma) grupai piederošas bektērijas, kuru izmēri ir 0,1—0,15 μm[7], bet dažas nanobaktēriju (Nanobacterium) šūnas ir 0,05 μm lielas.[8]

Baktēriju šūnas parasti var saredzēt gaismas mikroskopā. Izmēri vairumam vīrusu variē no 16 līdz 200 nanometriem. Pirmo reizi vīrusi saskatīti pēc elektronu mikroskopa izgudrošanas. Pēc saviem izmēriem vīrusi atrodas starp sīkākajām baktērijām un vislielākajām organisko vielu molekulām.[7]

Baktēriju formas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koku formu zīmējumi

Koki (grieķu: kokkos — 'grauds') jeb sfēriskas formas baktērijas — parasti tām ir pareizas lodes forma[1], bet dažreiz koki var būt ovāli, elipsoīdi, pupveidīgi.[7] Parasti 1—2 μm diametrā.[7] Pēc dalīšanās atkarībā no baktēriju grupas koki var novietoties pa vienai šūnai vai palikt šūnu grupās, sakarā ar to izšķir nākamās grupas:

  • mikrokoki (grieķu: micros — 'mazs')[1] — dalās vienā plaknē; paliek pa vienai un nekārtīgi.[5] Šāda veida koki — Micrococcus — ir saprofīti, nav patogēni cilvēkam.[5]
  • diplokoki (grieķu: diplos — 'dubults')[1] — dalīšanās notiek vienā plaknē, veidojot šūnu pāri, kas ir pupveidīgas (Neisseria gonorrhoeae) vai lancetveidīgas (Streptococcus pneumoniae).
  • streptokoki (grieķu: streptos — 'ķēde')[1] — dalīšanās notiek vienā plaknē, bet vairojošās baktērijas paliek savienotas un veido dažādu izmēru ķēdes. Daudzi streptokoki (Streptococcus) cilvēkam ir patogēni un izraisa dažādas slimības: skarlatīnu, angīnu, strutainus iekaisumus u.c.[5]
  • tetrakoki — (grieķu: tetra — 'četri')[1] — dalās divās perpendikulārās plaknēs, veidojot tetrādes (paliek savienoti pa četri). Nedaudzas sugas ir patogēnas cilvēkam.[5] Piemērs: Tetracoccus.
  • sarcīnas (latīņu: sarcina — 'sainis', 'ķīpa')[1] — šūnu dalīšanās notiek trijās perpendikulārās plaknēs, veidojot ķīpas no 8, 16, 36, 64 u.t.t. šūnām. Īpaši bieži atrodas gaisā. Starp šī veida kokiem sastopami noteikti cilvēkam patogēni mikroorganismi.[5] Piemēri: Sarcina.
  • stafilokoki (grieķu: staphylē — 'vīnogu ķekars') daloties paliek savienoti, veidojot šūnu ķekarus (Staphylococcus).[1]

Nūjiņveidīgās baktērijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nūjiņveida formu zīmējumi

Nūjiņveidīgas (cilindriskas) formas jeb baciļi (latīņu: bacillum — 'nūjiņa') atšķiras ar izmēriem, šūnu galotņu formām un šūnu kopnovietojumu. Šūnas ir 1—10 μm garas un 0,5—2 μm diametrā. Nūjiņas var būt pareizas (Escherichia coli un citas) un nepareizas (Corynebacterium un citas) formas. Sīkākas nūjiņveidīgas baktērijas ir Rickettsia.[4] Pēc novietojuma izšķir[7]:

  • monobaktērijas (monobaciļi) — pēc dalīšanās paliek pa vienai. Piemēri: Escherichia.
  • diplobaktērijas (diplobaciļi) — pēc dalīšanās paliek savienotos pāros. Piemēri: Moraxella.
  • streptobaktērijas (streptobaciļi) — pēc dalīšanās veido ķēdes. Piemēri: Streptobacillus

Nūjiņveidīgās baktērijas, kas veido sporas, iedalās[4]:

Izlocītās baktērijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izlocītas jeb spirālveidīgas formas baktērijas iedala pēc locījumu skaita un rakstura, kā arī pēc šūnu diametra. Izšķir divas grupas[4]:

Citas izlocītas baktērijas[4]:

  • spirohetas vienmēr ir spiralizētas, veidojot primārus liekumus. To skaits, veids, atstarpes, augstums, slīpuma leņķis variē dažādām sugām un spēlē svarīgu lomu sistemātikā. Sekundāri liekumi spirohetās veidojas visa ķermeņa locījuma dēļ. Piemērs: Treponema pallidum[4]

Citas formas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sastopamas arī daudz dažādu baktēriju formu ar visdažādākajiem izaugumiem un deformētas. Starp citām sastopamas šūnas ar izaugumiem, vārpstveidīgas, lancetveidīgas formas, sazarotas šūnas, plāksnīšveidīgas, sešstūru zvaigznes formā, sasista stikla veidā un citas.[7]

Baktēriju miera stāvokļa formas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izšķir dažādas miera formas, starp tām: sporas (endosporas un eksosporas), cistas, akinētas, heterocistas, bakterioīdi un hormogoniji.[7]

Endosporas ir grampozitīvu baktēriju miera stāvokļa veids. Šīs sporas veidojas mātšūnas citoplazmā. Vienā mātšūnā veidojas tikai viena endospora. Endosporas sastāv no daudziem olbaltumu slāņiem, iekšējas un ārējas membrānas, korteksa. Tās iztur aukstumu un radiāciju, kas ir letāli veģetatīvām šūnām. Pēc sporas veidošanas mātšūna sāk sabrukt — sākas līze.[7]

Eksosporas, atšķirībā no endosporām, veidojas mātšūnas ārpusē. Vairākām Actinomyces sugām sporas veidojas, hifām daloties ar šķērssienām posmos, katrs no kuriem pārvēršas sporā. Methylosinus un Rhodomicrobium baktēriju eksosporas formējas pumpurošanās rezultātā no viena mātšūnas pola.[7]

Cistas sastopamas dažādās baktēriju grupās. Morfoloģiski tās var neatšķirties no veģetatīvām šūnām. Azotobacter ģints baktērijām cistu veidošanos pavada šūnas morfoloģijas izmaiņas, skropstiņu izzušana un poli-β-hidroksisviestskābes uzkrāšanās; vienlaicīgi notiek papildus segumu veidošanās: ārējo (eksīna) un iekšējo (intīna), kas atšķiras ar strukturālo un ķīmisko sastāvu.[7]

Akinētas (grieķu: akinetos — 'nekustīgs') ir dažu Cyanobacteria miera šūnas. Tās ir lielākas par veģetatīvām šūnām, ir sfēriskas vai iegarenas, tām ir granulēts saturs un biezs apvalks.[7]

Cistas un akinētas vieglāk pārcieš lielas temperatūras, izžūšanu, dažādas fiziskas ietekmes, nekā veģetatīvās šūnas.[7]

Heterocistas un bakterioīdi piedalās atmosfēras slāpekļa fiksācijā. Hormogoniji veidojas cianobaktērijām (Cyanobacteria) un kalpo vairošanās nolūkiem.[7]

Šūnu organizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prokariotu šūnām, neskatoties uz to samērā mazajiem izmēriem, ir visi galvenie struktūrkomponenti, kas ir nepieciešami šūnu vielmaiņai. Kā visām šūnām, prokariotu šūnām ir citoplazma, kura ir norobežota ar citoplazmatisko membrānu. Citoplazma un citoplazmatiskā membrāna veido protoplastu, ārpus kura izvietotas virsmas struktūras. Tās ir šūnu sieniņa, kapsulas, maisi, gļotu slāņi, vārpstiņas, viciņas un citas.[7]

Citoplazmatiskā membrāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Citoplazmatiskā membrāna, skatoties ultraplānus šķēlumus elektronu mikroskopā, sastāv no trim slāņiem: diviem tumšiem slāņiem 2,5 nm biezumā, kuri ir atdalīti ar starpslāni. Pēc struktūras tā ir līdzīga dzīvnieku šūnu plazmolemmai un sastāv no lipīdu, galvenokārt fosfolipīdu, dubultslāņa, ar integrētiem (iebūvēti tikai vienā no membrānu pusēm) un transmembrāniem olbaltumiem. Daži no tiem ir permeāzes, kuras piedalās vielmaiņā. Atšķirībā no eikariotiskām šūnām bakteriālajā citoplazmatiskā membrānā nav sterīnu (izņemot mikoplazmas).[1]

Citoplazma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baktēriju citoplazma ir sarežģīta koloīdu sistēma, tajā nav endoplazmatiskā tīkla un citu citoplazmatisku organellu, kas ir raksturīgas eikariotiem; ir nekustīga. Kaut gan Mycobacterium, Streptococcus, Clostridium, Proteus citoplazmā ir atklātas mikrocaurulītes (tā saucamās rapidosomas), kuras ir līdzīgas protozoju mikrocaurulītēm. Dažiem prokariotiem ir trīs organellu tipi, kuras ir norobežotas ar olbaltumvielu membrānām: gāzu pūslīšiem (ūdens prokariotiem, piemēram, purpurbaktērijām, pelēkajām baktērijām un citas), hlorosomas (ir fotosintezējošām baktērijām, tajās ir novietots fotosintēzes aparāts) un karboksisomas (tajās ir ietverta liela daļa galvenā fermenta, kas katalizē CO2 fiksāciju — karboksidismutāzes).[1]

Baktēriju citoplazmā ir kodola aparāts (ko dēvē par nukleoplazmu), kas tur atrodas brīvā veidā, t.i., nav atdalīts ar membrānām. Bez hromosomas (hromosomām), daudzu baktēriju, tajā skaitā patogēnu, citoplazmā atrodas arī plazmīdas, dažreiz viss to komplekts. Kā hromosoma, tā arī plazmīdas saistītas ar specifiskiem receptoriem uz citoplazmatiskās membrānas. Citoplazmā izvietotas bakteriālās ribosomas 70S un visi pārējie olbaltumveidojošās sistēmas komponenti.[1]

Šūnu sieniņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šūnu sieniņas ir struktūrkomponents, kurš ir tikai baktērijām (izņemot mikoplazmus). Šūnu sieniņas izpilda šādas funkcijas: nosaka un saglabā pastāvīgu šūnu formu, pasargā iekšējo šūnas daļu no mehāniskām un osmotiskām ārvides ietekmēm, piedalās šūnas augšanas un dalīšanās procesos; nodrošina komunikāciju ar ārvidi caur kanāliem un porām un citas. Tās sastāv no diviem slāņiem: ārējo — plastisko un iekšējo — cieto. Sieniņas pamatsastāvdaļa ir peptidoglikāns, kurš saucas par mureīnu (latīņu: mureus — 'siena'). Šūnas sieniņas peptidoglikāna slānis veido gigantiska izmēra cietu maisveidīgu makromolekulu, kura apvelk visu protoplazmu, līdzsvaro tās sprieguma spiedienu un veido tās noteiktu formu.[4]

Grampozitīvu baktēriju šūnu sieniņām ir homogēna struktūra, plastiskais slānis ir plāns un kovalenti saistīts ar cieto slāni. Šīs šūnu sieniņas ir manāmi biezākas nekā gramnegatīvām baktērijām. Tās ir 20—60 nm biezumā. Šūnu sieniņas satur teihoskābes (grieķu: teichos — 'siena'). Teihoskābes ir ūdenī šķīstoši lineāri polimēri, kuri satur glicerīna vai ribitola atlikumus, kuri savstarpēji saistās ar fosfodiētera saitēm. Teihoskābes ir daudzu grampozitīvu baktēriju galvenie antigēni. Tās nozīmīgā skaitā novietojas starp citoplazmatisko membrānu un peptidoglikāna slāni un caur tā porām parādās ārpusē. Teihoskābju funkcijas pilnībā nav izpētītas.[4]

Kapsula un mikrokapsulas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

K — kapsula; O — šūnu sieniņa; F — skropstiņas (pili); H — viciņas

Kapsula ir gļotaina struktūra biezumā vairāk par 0,2 μm, cieši saistīta ar šūnas sieniņu un ir ar precīzi nospraustām ārējām robežām. Tā sastāv no polisaharīdiem (eksopolisaharīdiem), dažreiz no polipeptīdiem, piemēram Bacillus anthracis, Sibīrijas mēra izraisītājs, tā sastāv no D-glutamīnskābes polimēriem. Kapsulas ir hidrofilas, tajās ietilpst liels ūdens daudzums. Kapsula kavē baktērijas fagocitozi. Kad antivielas kontaktē ar kapsulu, tas izraisa kapsulas augšanu.[1]

Dažas baktērijas, piemēram, Streptococcus pneumoniae, Bacillus anthracis, Clostridium perfringens, kapsulas veido tikai saimnieka organismā — dzīvniekos un cilvēkā. Citas baktērijas veido kapsulas kā organismā, tā arī ārvidē — Staphylococcus aureus, Streptococcus pyogenes, Klebsiella pneumoniae un citi.[1]

Mikrokapsulas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzas baktērijas veido mikrokapsulas — gļotainus veidojumus biezumā mazāk par 0,2 μm, saskatāmus tikai elektronmikroskopā.[1]

Gļotas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gļotas ir līdzīgas kapsulai, bet tās atšķiras ar sastāvdaļām (mukoīdi eksopolisaharīdi) un tām nav precīzi nospraustu robežu. Gļotas ir izplatītas ūdens mikroorganismiem.[1]

Viciņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A — monotrihi; B — lofotrihi; C — amfitrihi; D — peritrihi

Viciņas ir tievas diega formas izaugumi, kas iet no citoplazmatiskās membrānas un ir garākas par pašu šūnu; sastāv no flagelīna (latīņu: flagellum — 'viciņa') olbaltumvielas, kas ir antigēns — tā saucamais H-antigēns. Flagelīna subvienības ir spirāliskas. Ar viciņu palīdzību baktērijas pārvietojas.[1]

Viciņu skaits katrai atsevišķai sugai atšķiras. Pēc skaita un novietojuma tās iedala[1]:

  • monotrihi — ar vienu viciņu;
  • lofotrihi — ar viciņu kušķi vienā no baktērijas poliem;
  • amfitrihi — ar vienu vai kušķi viciņu katrā no pretējiem poliem.
  • peritrihi — no desmit līdz simts viciņu apkārtmērā;

Skropstiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skropstiņas jeb fimbrijas ir diegveidīgi izaugumi, tievāki un īsāki (3—10 nm x 0,3—10 μm), nekā viciņas. Aug no šūnas virsmas un sastāv no olbaltumvielas pilīna. Skropstiņu mēdz būt diezgan daudz — daži simti uz šūnu. Ir zināmi vairāki skropstiņu veidi[1]:

  • vispārējās skropstiņas tiek izmantotas fiksācijai pie substrāta, barošanās vajadzībām un ūdens-sāls apmaiņā.
  • dzimuma skropstiņas (no 1 līdz 3 uz šūnu) veic kontaktu starp šūnām, piedalās ģenētiskās informācijas apmaiņā konjugācijas laikā;
  • IV tipa skropstiņas, kuru galotnes ir hidrofobas, pateicoties kam tās izlokās. Tās atrodas šūnu polos. Šāda veida skropstiņas ir prokariotšūnām.

L-transformācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bacillus subtilis L-formas zem elektronu mikroskopa

Baktēriju L-formas ir baktērijas, kas daļēji vai pilnībā zaudējušas šūnas sieniņu, bet saglabājušas spēju attīstīties. L-formas rodas spontāni vai inducēti — ja baktērijas ietekmē aģenti, kas bloķē šūnu sieniņas sastāvdaļu sintēzi (piemēram, antibiotikas no penicilīnu grupas, cikloserīns, ultravioletie vai rentgenstari, lielas aminoskābju koncentrācijas, galvenokārt glicīna un fenilalanīna). Nebalansētas augšanas dēļ L-formu baktēriju šūnas ir pleomorfas. L-formas ir ar vājinātu metabolisma aktivitātes līmeni, salīdzinoši ar normālām šūnām.[7]

Periplazmatiskā telpa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starp citoplazmatisko membrānu un iekšējo peptidoglikāna slāni atrodas periplazmatiskā telpa, tās biezums grampozitīvām baktērijām ir 10 nm.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 1,14 1,15 1,16 1,17 1,18 1,19 Медицинская микробиология, вирусология и иммунология. В 2-х томах. Том 1. Лечебное дело, Педиатрия, Медико-профилакт. дело / под. ред. В. В. Зверева, М. Н. Бойченко. - М.:ГОЭТАР-Медиа, 2010. - 448 с.: ил.+ CD. ISBN 978-5-9704-1418-7
  2. 2,0 2,1 2,2 Микробиология и санитария. Учебное пособиедля студентов специальности "Товароведение и экспертиза товаров" учреждений, обеспечивающих получение высшего образования/ И. Ю. Уарцева, и др. - Минск:ИЦВ Минфина, 2006. - 332 с., ил. ISBN 985-6782-53-8
  3. Воробьев А. А., Быков А. С., Пашков Е. П., Рыбакова А. М. (2003). Микробиология. Издание второе, переработанное и дополненное. Учебная литература для студентов фармацевтических и медицинских ВУЗов. Москва:Медицина. - 336 с.: ил. ISBN 5225-04411-5
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 Коротяев А. И. и Бабичев С. А. (2008). Медицинская микробиология, иммунология и вирусология. Учебник для медицинских ВУЗов. СПб.:СпецЛит, 4-е изд., испр. и доп. - 767 с.: ил. ISBN 978-5-299-00369-7
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Нетрусов А. И. и Котова И. Б. (2006). Микробиология. Учебник для студ. высш. учеб. заведений. - М.:Издательский центр "Академия". ISBN 5-7695-2583-5
  6. Прудникова С. В. (2008). Микробиология с основами вирусологии: конспект лекций / С. В. Прудникова. – Электрон. дан. (2 Мб). – Красноярск: ИПК СФУ. ISBN 978-5-7638-1482-8
  7. 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 7,10 7,11 7,12 7,13 7,14 7,15 Лысак В. В. (2007). Микробиология. Учебное пособие. Минск:БГУ ISBN 985-485-709-3
  8. Смирнов Д. Г. (2004). Исследование воды Томского водозвбора на наличие в ней нанобактерий. Секция 18. Экология.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]