Baldones svīta
| Baldones svīta | |
|---|---|
| Pamatinformācija | |
| Stratotips: | Baldones 80. urbuma intervāls 897—913,5 m |
| Vecums: | ap 465 Ma |
| Atklājējs: | Rita Ulste, Lilita Gailīte |
| Stratigrāfija | |
| Sistēma: | Ordoviks |
| Nodalījums: | Vidusordoviks |
| Stāvs: | Darrivilas |
| Horizonts: | Kundas |
| Svīta: | Baldones |
| Rida: | Šupiles, Ziemeļu |
| Ģeogrāfija | |
| Valsts: | Latvija, Igaunija, Lietuva |
| Reģions: | Baltija |
| Raksturlielumi | |
| Iežu sastāvs: | kaļķakmeņi |
| Biezums: | 13-28,4 m |
| Fosilijas: | trilobīti, gliemeņvēži, galvkāji, konodonti |
Baldones svīta ir vidusordovika (pēc senākiem datiem apakšordovika[1]) kundas horizonta stratigrāfiskā vienība Baltijā. Svītu 1976. gadā izdalīja Rita Ulste un Lilita Gailīte, par stratotipu paņemot Baldones 80. urbuma griezumu, 897—913,5 m intervālā.
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Baldones svītas nogulumus veido pārsvarā kaļķakmeņi, kas izplatīti visā Jelgavas paleoieliecē. Raksturīgu svītas organisko palieku kompeksu veido trilobīti, galvkāji, ostrakodi un konodontu elementi. Tipiskajos griezumos svītu veido divas ridas: apakšējā — šupiles rida un augšējā — ziemeļu rida.
- Šupiles ridu Lietuvā izveidoja lietuviešu ģeologs Jozas Paškēvičs Šaķīnas urbuma griezumā 1349 — 1355 m intervālā, kas sākotneji tika iekļauta cieceres svītas sastāvā. Vēlāk R. Ulste, ņemot vērā ridas nogulumu lielo līdzību ar augstāk esošajiem kaļķakmeņiem, iekļāva šo ridu baldones svītas sastāvā. Ridu veido sarkanīgi brūni mālaini kaļķakmeņi ar zaļganpelēkiem plankumiem un raibi krāsotu merģeļu starpkārtām, kuru skaits ridas dienvidrietumu griezumos ir būtisks. Šajos nogulumos ir sastopamas dūņēdāju ejas. Ridas biezums lielākajai griezumu daļai, kur atsedzas šīs ridas nogulumi, sastāda 4—7 m, palielinoties paleoielieces centrālo rajonu virzienā.
- Ziemeļu ridu izveidoja R. Ulste Dreimaņu 11. urbuma griezumā 1052 — 1065 m intervālā. Ridu veido blīvi sarkanīgi brūni kaļķakmeņi ar zaļganīgi pelēku kaļķakmeņu plankumiem un starpkārtām. Iežu tekstūra ir neskaidri viļņoti slāņota rupji pikaina. Vēlāk ziemeļu ridu sāka dalīt apakšējā daļā, kuru veido reibi krāsoti neskaidri viļņoti slāņoti kaļķakmeņi, kuru starpā ieguļ arī mālainākas variācijas, un augšējā daļā, kuru veido koši krāsoti sarkanīgi brūni, ļoti cieti, bieži vien pikaini kaļķakmeņi. Pašlaik šī ziemeļu ridas augšējā daļa veido azeri horizonta sēgerstādes svītu. Netālu no ziemeļu ridas apakšējās daļas augšējās robežas ir konstatēta skaidri izteikta izskalojumu virsma ar dziļiem kabatveidīgiem padziļinājumiem, kas impregnēti ar dzelzs hidroksīdiem. Jelgavas paleoielieces ziemeļrietumu nogāzē virknē griezumu (Piltenes 30., Stirnas 18., Adzes 6. urbums) kaļķakmeņi satur getīta pseidooolītus.
Baldones svīta bez pārrāvuma uzguļ cieceres svītas merģeļiem un savienojumā veido pakāpenisku pāreju. Robeža starp cieceres merģeļiem un baldones kaļķakmeņiem ir nosakāma ar grūtībām, un tiek vilkta biežu, izteiktu kaļķakmens starpslāņu parādīšanās līmeņos. Karotāžas diagrammās šī robeža raksturojas ar pakāpenisku iežu šķietamās pretestības vērtību palielināšanos.
Baldones svītas biezums Jelgavas paleoieliecē svārstās nelielās robežās — no 13 m (Madonas 93. urbums) līdz 24,5 m (Alūksnes 99. urbums), sasniedzot maksimālās vērtības paleoielieces centrālajos rajonos.[2]
Igaunijā
[labot | labot pirmkodu]Igaunijā baldones svīta ir izplatīta tās dienvidu daļā, bet vislielākais biezums ir Tāgeperas urbumā (28,4 m). Tur svītu veido sarkani, sarkanīgi brūni vai zaļganīgi pelēki mālaini kaļķakmeņi ar dažādu fosilo faunu. Vietām svīta satur dolomīta vai merģeļa starpslāņus.
Paleontoloģiskais raksturojums
[labot | labot pirmkodu]Šupiles rida un ziemeļu ridas apakšējā daļa satur zonālās trilobītu sugas Asaphus ex. gr. expansus, A. raniceps, Megistaspis gigas, M. obtusicauda, ka arī ostrakodus Pinnatulites procera, Conschoprimitis gammae gammae, Protallinnella grewingkii, kas norāda uz nogulumu kundas vecumu. Ziemeļu ridas vidusdaļā apakšordovika trilobītus un ostrakodus nomaina vidusordovika sugas Illaenus schroeteri, Piretella tridactyla, Euprimites effusus, kuru klātbūtne ļauj spriest par ziemļu ridas augšējas daļas azeri vecumu.[3]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas daba. 3. sējums. Rīga : Preses nams. 1995. 46. lpp.
- ↑ Ульст, Р. Ж., Л. К. Гайлите и В. И. Яковлева, Ордовик Латвии, Рига, Зинатне, 1982. 29. lpp.
- ↑ Биркис А.П., Брангулис А.П., Гаврилова A.B., Гайлите Л.К., Даниланс И.Я., Лунц А.Я., Лярская Л.А., Менакер Е.А., Мурниекс Л.Э., Савваитова Л.С., Сорокин B.C., Ульст Р.Ж., Фридрихсоне А.И. Стратиграфические схемы Латвийской ССР, Рига, "Зиннтне", 1976. 230 с. 42-43. lpp