Balets

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Baletdejotājs)
Jump to navigation Jump to search
Žans Žoržs Noverrs

Balets ir muzikāls dejas veids, kur viens vai vairāki cilvēki izpaužas sinhronās dejas kustībās.

Baleta vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Edgars Degā (La classe de danse) — "Dejas klase", 1874. gadā
Izidora Dankana (1877 — 1927), dejotāja, modernās dejas aizsācēja

Par baleta pirmsākumiem domas dalās. Plaši izplatīts ir viedoklis, ka par baleta aizsākumu uzskatāms 1581. gads, kad Luvrā notika baleta Ballet Comique de la Reine pirmizrāde. Arī citi avoti tiecas XVI gs. uzrādīt par baleta kā mākslas žanra veidošanās sākumu, saistot to ar tā laika Francijas kultūras dzīvi . Taču pastāv arī uzskats, ka balets radies krietni agrāk - 1489. gadā, kad tika uzvesta Bergoncio di Botas (Bergonzio di Botta) baleta izrāde Milānas dodža kāzās [1] un tikai pēc tam šis Itālijā dzimušais jaunais mākslas žanrs nonācis Francijā, kur turpinājis sarežģītu un ilgu pilnveidošanās ceļu. Neatkarīgi no tā, kurā valstī radies vispirms, balets bija viena no spilgtākajām renesanses zvaigznēm un civilizācijas kultūras vērtībām. Tāds tas ir arī mūsdienās.

Turpmākā baleta attīstība noveda pie ekspresionisma dejas, neoklasiskā baleta un modernās dejas[2] elementiem.

Visstraujāko uzplaukumu baleta māksla baudīja Parīzē XVIII gs. vidū, lielā mērā pateicoties franču baletdejotājam un horeogrāfam Žanam Žoržam Noverrem (Jean-Georges Noverre). Balets, kā jebkurš cits dejas veids nevar pastāvēt bez mūzikas. Tā tika sacerēta un arī veidojās kā patstāvīgs mūzikas žanrs.

Lielu ieguldījumu baleta attīstībā devusi Krievijas impērija,[3] kā arī vēlākā PSRS. Pirmie soļi šīs mākslas attīstībā tika sperti vēl Pētera I laikā ar itāļu un franču baleta uzvedumiem. Tikai XIX gs. Krievijā aizsākās patstāvīga baleta žanra attīstība. Taču drīz vien Krievijas balets sasniedza pasaules slavu ar tādiem šedevriem kā Pētera Čaikovska Gulbju ezers, Apburtā princese, Riekstkodis, vai Igora Stravinska "Ugunsputns", Petruška, kā arī virkni citu izcilu baleta meistardarbu.

Pēc Oktobra revolūcijas Krievijas impērijā uzsāktās baleta tradīcijas turpinājās galvenokārt Maskavas Lielajā teātrī (Большой театр) un Ļeņingradas Kirova teātrī (Театр им. Кирова), - agrākajā Marijas teātrī (Мариинский театр). PSRS balets sasniedza virtuozu tehniskās meistarības līmeni, taču nespēja vairs atkārtot P. Čaikovska, I. Stravinska un citu slavenu XIX gs. beigu un XX gs. sākuma krievu komponistu, kā arī baletdejotāju un baletmeistaru radošo spožumu.

Balets Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iepazīt baleta mākslu rīdzinieki varēja jau XIX gadsimta sākumā, kad šo mākslu Rīgā pārstāvēja sava laika slavenākie meistari – Pēterburgas Ķeizariskā galma teātra pirmais dejotājs un baletmeistars, pirms tam Parīzes Operas pirmais dejotājs Luijs Dipors (1811), Vīnes teātra primabalerīna Katarina Lannere (1859), dejotājs un baletmeistars Mariuss Petipā (1860, 1863) un daudzi citi slaveni dejotāji[4].

Pirmais latvietis, kurš apguva baleta mākslu profesionālā līmenī un kā dejotājs strādāja Rīgas pilsētas Pirmajā (Vācu) teātrī, bija Mārtiņš Kauliņš, kurš kļuva populārs kā deju pedagogs un baletmeistars, iestudējot dejas latviešu teātru uzvedumiem. 1911. gadā viņš izveidoja pirmo profesionālo baleta trupu Latvijā[5].

1918. gadā, kad tika nodibināta Latvju opera, tai bija nepieciešams arī savs balets. Tajā kā dejotājs un baletmeistars tika uzaicināts Voldemārs Komisārs, kura vadībā darbojās 20 dejotājas. Trupa piedalījās operu iestudējumos. 1922. gadā Latvijas Nacionālā Opera (LNO) noslēdza līgumu ar Pēterburgas Marijas teātra bijušo baleta režisoru Nikolaju Sergejevu, kurš atvēra privātu baleta studiju un sāka profesionālu dejotāju sagatavošanu.

Par latviešu baleta dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1922. gada 1. decembris, kad vērts priekškars pirmajai pilnmetrāžas izrādei – pēc Mariusa Petipā 1885. gada Pēterpils izrādes parauga iestudētajai P.L.Herteļa "Veltīgajai uzmanībai", tomēr baleta trupas veidošanās sākusies jau desmit gadus iepriekš.

Divdesmitajos gados Rīgas baletu vadīja balerīna Aleksandra Fjodorova, dejas pasaulē leģendārās Fokinu ģimenes locekle, sadarbojoties ar savu dēlu Ļevu Fokinu; trīsdesmito gadu sākumā par trupas vadītāju kļuva Anatols Vilzaks, kurš bija dejojis slavenajā Djagiļeva trupā. 1934. gadā par LNO galveno baletmeistaru tika apstiprināts Osvalds Lēmanis.

1935. gadā LNO iestudēts pirmais latviešu oriģinālbalets Jāņa Mediņa "Mīlas uzvara"[6]

Pēc Otrā pasaules kara baleta vadība bija uzticēta Helēnai Tangijevai-Birzniecei, kas savulaik mācījusies Sanktpēterburgā pie izcilās pedagoģes Agripīnas Vaganovas. Šīm leģendārajām personībām Rīgas baleta vadībā sekoja arī Jevgeņijs Čanga, Irēna Strode, Aleksandrs Lembergs, Janīna Pankrate, Modris Cers, Lita Beiris, bet kopš 1993. gada - Aivars Leimanis.

1932. gadā tika dibināta LNO baletskola, kas 1948. gadā pārtapa par Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu. Tās direktora amatā bijuši Lembergs, Tamāra Vītiņa un Haralds Ritenbergs[7].

Latviešu baletdejotājs Māris Liepa XX gadsimta 60. gados bija Maskavas Lielā teātra baleta vadošais solists un kļuva par vienu spožākajām padomju baleta zvaigznēm. Izglītību Rīgā ieguvuši arī Mihails Barišņikovs un Aleksandrs Godunovs, kas pēc emigrēšanas no PSRS kļuva par pasaules baleta zvaigznēm[8].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Davies Norman. Europe. A History. London, 1997. P.472.
  2. Izidora Dankana
  3. Balets Krievijā (angliski)
  4. «Latvijas Nacionālais Balets». Skatīts: 2018. gada 8.februāris.
  5. Anna Galviņa. «Latvijas balets kļuvis universāls». Latvijas Avīze, 2012. gada 14. decembris. Skatīts: 2018. gada 8. februāris.
  6. «Šovakar pirmā latviešu baleta pirmizrāde». Laikraksts "Rīts". 1935. gada 9. maijs. Skatīts: 2018. gada 8.februāris.
  7. «Rīgas Horeogrāfijas skola». Skatīts: 2018. gada 7. februāris.
  8. Ervīns Jākobsons. «Dzimuši Latvijā. Balets – Liepa, Godunovs, Barišņikovs», 2017. gada 5. maijs. Skatīts: 2018. gada 8. februāris.

Saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]