Pāriet uz saturu

Lielā baltā haizivs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Baltā haizivs)
Lielā baltā haizivs
Carcharodon carcharias (Linnaeus, 1758)
Lielā baltā haizivs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseSkrimšļzivis (Chondrichthyes)
VirskārtaHaizivis (Selachimorpha)
KārtaMakreļhaizivjveidīgās (Lamniformes)
DzimtaMakreļhaizivju dzimta (Lamnidae)
ĢintsLielās baltās haizivis (Carcharodon)
SugaLielā baltā haizivs (C. carcharias)
Izplatība
Lielā baltā haizivs Vikikrātuvē

Lielā baltā haizivs jeb baltā haizivs (Carcharodon carcharias) ir vienīgā lielo balto haizivju ģints (Carcharodon) mūsdienās dzīvojoša suga. Tā ir ļoti liela un plēsīga makreļhaizivs, kas sastopama gandrīz visu okeānu piekrastes ūdeņos, izņemot Ziemeļu Ledus okeānu. Lielā baltā haizivs ir viens no agresīvākajiem plēsējiem okeānā. Tā medī dažādus jūras zīdītājus, zivis un jūras putnus, un tiek uzskatīta par visbīstamāko cilvēkiem bīstamo haizivju sarakstā. Lielā baltā haizivs uzbrūk cilvēkiem gandrīz trīs reizes biežāk nekā nākamā sarakstā nosauktā — tīģerhaizivs (Galeocerdo cuvier).[1] Lai arī šo haizivi mēdz saukt par cilvēkēdāju, tomēr cilvēks nav iecienītākais šīs plēsoņas medījums.[2]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lielās baltās haizivs zoba miocēna laika fosilija

Kārlis Linnejs 1758. gadā lielo balto haizivi nosauca par Squalus carcharias. Sers Endrū Smits 1833. gadā lielo balto haizivi izdalīja atsevišķā ģintī Carcharodon, bet 1873. gadā ģints jauno nosaukumu apvienoja ar Linneja sugas nosaukumu, iegūstot lielās baltās haizivs zinātnisko sugas nosaukumu — Carcharodon carcharias. Vārds Carcharodon sastāv no diviem grieķu vārdiem — karcharos nozīmē ass vai robots un odous nozīmē zobi.[3]

Evolūcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielās baltās haizivis dzīvoja jau miocēna laikā.[4] Vecākā zināmā fosilija ir 16 miljonus gadu veca. Tomēr lielās baltās haizivs izcelsme un radniecība ar citām haizivīm joprojām nav noskaidrota līdz galam. Ilgstoši par tās tuvāko radinieci tika uzskatīta aizvēsturiskā haizivs megalodons (Carcharocles megalodon). Abas sugas ir lielas un to anatomija ir līdzīga. Valdīja uzskats, ka abām sugām ir bijis kopīgs priekštecis, līdz ar to abas sugas ilgstoši tika sistematizētas kopīgā lielo balto haizivju ģintī (Carcharodon). Tomēr pēdējo gadu pētījumos atklājies, ka tās savstarpēji nemaz nav tik tuvu radniecīgas, kā agrāk tika pieņemts. Atklājās, ka lielajai baltajai haizivij daudz tuvāk radniecīga ir aizvēsturiskā mako haizivs Isurus hastalis.[4] Turklāt iespējams, ka aizvēsturiskā milzu haizivs patiesībā jāizdala atsevišķā ģintī Carcharocles, kas būtu jāsistematizē aizvēsturisko makreļhaizivju dzimtā Otodontidae.

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lielās baltās haizivis migrē no Dienvidāfrikas uz Austrāliju un atpakaļ, ceļu veicot apmēram gada laikā

Lielā baltā haizivs dzīvo gandrīz ikvienā piekrastes joslā, kur ūdens temperatūra ir starp 12 un 24 °C. Lielākās populācijas mājo ASV krastos (Atlantijas okeāna un Klusā okeāna Kalifornijas krastos), Dienvidāfrikas krastos, Japānas, Austrālijas (īpaši Jaundienvidvelsas un Dienvidaustrālijas krastos), Jaunzēlandes, Čīles un Vidusjūras piekrastēs.[5] Viena no vislielākajām balto haizivju populācijām dzīvo Deindžera raga piekrastēs Dienvidāfrikā. Tās dzīves vietai izvēlas bagātīga medījuma reģionus, vietas, kur lielā skaitā mājo kotiki, jūras lauvas, vaļveidīgie, citas haizivis un liela auguma kaulzivis. Zinātnieki 2010. gadā atklāja lielo balto haizivi atklātā jūrā 1220 metru dziļumā.[6] Šis un citi līdzīgi atklājumi zinātniekiem liek pārvērtēt uzskatu, ka lielā baltā haizivs ir tikai piekrastes iemītniece.

Novērojot lielo balto haizivju migrāciju pie Kalifornijas krastiem, ir atklāts, ka katru gadu tās dodas uz areālu, kas atrodas starp Lejaskaliforniju un Havaju salām, un pavada tur vismaz 100 dienas. Šī vieta ir iesaukta par lielo balto haizivju kafejnīcu. Uzsākot migrāciju, haizivis peld lēnām un nesteidzīgi, nirstot dziļumā līdz 900 metriem. Ierodoties "kafejnīcā", to ieradumi mainās, haizivis nirst vairs tikai līdz 300 metriem un ne ilgāk par 10 minūtēm. Otrs migrācijas ceļš, ko zinātnieki ir atklājuši, ir Dienvidāfrikas balto haizivju migrācija uz Austrālijas dienvidkrastu un atpakaļ. Šo ceļu turp un atpakaļ lielās baltās haizivis paveic gada laikā. Joprojām nav noskaidrots, kāpēc lielās baltās haizivis migrē un ko tās dara, nonākot gala punktos. Iespējamās hipotēzes ir vairākas — specifiski barošanās vai pārošanās areāli.[7] Līdzīgs garais migrācijas ceļš ved no Dienvidāfrikas uz Austrālijas ziemeļrietumu krastu. Šo ceļu turp un atpakaļ 20 000 km garumā haizivis paveic apmēram 9 mēnešu laikā.[8]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lielajai baltajai haizivij ir masīvs, konusveidīgs purns

Lai arī lielā baltā haizivs nav lielākā no visām haizivju sugām, tā ir lielākā plēsīgā zivs pasaulē.[9] Šīs sugas zivis vidēji ir 4—4,8 metrus garas un sver 680—1100 kilogramus.[10] Lielākie īpatņi sasniedz 6 metru garumu un 1900 kg svaru. Ziņas par lielākām baltajām haizivīm zinātnieki apšauba un uzskata, ka vai nu ir sajauktas sugas, vai arī tās nepareizi nomērītas.[10]

Lielajai baltajai haizivij ir masīvs, konusveidīgs purns. Tai ir daudzas zobu rindas, kas nepieciešamības gadījumā aizstāj izkritušos zobus. Iekožoties upurī, haizivs purina galvu no viena sānu uz otru, tādējādi pastiprinot zobu zāģveida kustību kodienā. Astes spuras augšējā un apakšējā daļa ir gandrīz vienādas. Tās vēders ir balts, bet mugura pelēka (reizēm zilganā vai brūnganā tonī). Baltās haizivs tumšā mugura no augšas saplūst ar tumšo ūdens virsmu, bet baltais vēders minimalizē tās silueta izcelšanos pret saules gaismu.

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielo balto haizivju uzvedība un savstarpējās attiecības joprojām nav līdz galam izprastas. Ir novērots, ka balto haizivju barā pastāv stingra hierarhija un kārtība. Baru, kurā visbiežāk ir līdz 6 haizivīm, vada dominantā haizivs, bet pārējās tai pakļaujas. Dominance ir atkarīga no īpatņa izmēra, dzimuma un dzīves vietas. Lielākās haizivis dominē pār mazākajām, mātītes dominē pār tēviņiem un vietējās haizivis dominē pār jaunpienācējām. Savā starpā tās saplēšas ļoti reti, konfliktus tās atrisina, izrādot vai pieņemot dominanci.[11] Tomēr retos gadījumos var novērot īpatņus ar kodumu rētām.

Lielā baltā haizivs ir vienīgā zināmā haizivju suga, kas regulāri izbāž galvu no ūdens, lai pārlūkotu ūdens virsmu un noskatītu medījumu. Pastāv hipotēze, ka tādējādi haizivs var labāk saost upuri, jo smarža pa gaisu ceļo vieglāk un ātrāk kā ūdenī. Kopumā lielās baltās haizivis ir ziņkārīgas, rotaļīgas un apķērīgas, kas nepieciešamības gadījumā savstarpēji kooperējas.[11]

Barošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Medījot tunci, lielā baltā haizivs apgriežas uz muguras

Lielā baltā haizivs ir gaļēdāja. Tās galvenais medījums ir zivis, piemēram, tunči, rajas un citas haizivis. Tās medī arī vaļveidīgos (delfīnus, jūras cūkas un vaļus), airkājus (roņus, kotikus un jūras lauvas), jūras bruņurupučus, kalānus un jūras putnus.[11][12] Ir novērots, ka baltās haizivis mēdz norīt arī nesagremojamus un neēdamus objektus. Sasniedzot 4 metru garumu, tās pamatā sāk medīt lielos jūras zīdītājus.[13]

Visbiežāk haizivs upurim uzbrūk pēkšņi un no apakšas. Tās parasti medī rīta stundās uzreiz pēc saullēkta. Uzbrukuma taktika atkarībā no upura var būt dažāda. Piemēram, Dienvidāfrikas kotikus tā medī, strauji uzbrūkot no apakšas un iekožoties kotika vēderā. Tās ātrums ir tik liels, ka haizivs pilnībā izlec no ūdens. Sprintā lielās baltās haizivs ātrums ir apmēram 40 km/h.[14] Ja pirmais uzbrukums neizdodas, tā upurim seko. Lielam dzīvniekam, piemēram, ziemeļu jūraszilonim tā iekožas gurnā, to smagi savainojot. Pēc tam haizivs gaida, līdz lielais dzīvnieks noasiņos un zaudēs spēkus. Toties plankumaino roni tā vienkārši sagrābj un ievelk dzelmē, turot to tik ilgi zem ūdens, kamēr tas beidz pretoties.[15]

Reprodukcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielajām baltajām haizivīm olas attīstās mātītes olvadā, piedzimstot dzīviem mazuļiem. Ir zināms, ka no olām izšķīlušies mazuļi barojas ar neapaugļotajām olām olvadā.[16] Mazākā novērotā baltā haizivs ir bijusi 1,1 metru gara, tā svērusi 16 kg.[17] Lielās baltās haizivs grūsnības periods precīzi nav zināms. Tas ir apmēram 12—18 mēneši.[16] Pēc mazuļu dzimšanas paiet vēl viens gads, līdz mātīte atkal sāk iznēsāt olas. Vienā metienā ir 2—10 haizivis, lai gan reizēm metienā var būt arī vairāk mazuļu, līdz pat 17.[17]

Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz, kad tie ir 3,5—4,1 metru gari, apmēram 9—10 gadu vecumā. Mātītes nobriest lēnāk, dzimumbriedumu sasniedzot 14—16 gadu vecumā, kad tās ir 4—5 metrus garas. Lielās baltās haizivis dzīvo ilgāk kā 30 gadus.[17]

Ienaidnieki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī lielā baltā haizivs ir spēcīgs plēsējs un tai gandrīz nav ienaidnieku, tomēr retos gadījumos tai uzbrūk zobenvalis, kas augumā ir vēl lielāks nekā baltā haizivs.[18] Iespējams, zobenvalis uzbrūk tādēļ, ka baltās haizivis ir konkurenti uz medījumu. Pie Faraljona salām 1997. gadā tika novērots starpgadījums, kurā apmēram 5 metrus gara zobenvaļa mātīte uzbruka 4 metrus garai baltajai haizivij. Tā turēja haizivi ar vēderu uz augšu apmēram 15 minūtes, izraisot upurim akinēzi. Kad haizivs bija nosmakusi, zobenvalis izēda tās aknas un pameta mirušo upuri.[19] Līdzīgs uzbrukums tika novērots 2000. gadā. Pēc abiem uzbrukumiem vietējā lielo balto haizivju populācija strauji samazinājās par apmēram 100 īpatņiem. 2000. gadā ar satelītiem sekojot zobenvaļa uzbrukumam, tika novērots, ka bars haizivju nekavējoties ienira 500 metru dziļumā un pameta uzbrukuma apkārtni, pārceļoties uz Havaju salu apkārtni.[19][20]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ ISAF Statistics on Attacking Species of Shark
  2. ↑ Great White Shark Attacks: Defanging the Myths
  3. ↑ «GeoProfiling Jaws: Criminal-Investigation Tool Being Used to Track Habits of Great White Sharks». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 6. decembrī. Skatīts: 2012. gada 14. jūnijā.
  4. ↑ 4,0 4,1 Kevin G.N, Charles N.C, Gregory A.W (2006) Tracing the ancestry of the great white shark. Retrieved 2007-12-25.
  5. ↑ «Areal Distribution of the White Shark». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 10. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 14. jūnijā.
  6. ↑ «Great white shark amazes scientists with 4,000-foot dive into abyss». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 17. augustā. Skatīts: 2013. gada 4. jūlijā.
  7. ↑ The Great White Way
  8. ↑ South Africa — Australia — South Africa
  9. ↑ Largest Great White Shark Don't Outweigh Whales, but They Hold Their Own
  10. ↑ 10,0 10,1 Great White Shark record size
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 Sociable Killers
  12. ↑ «Seabird predation by white shark». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 2. maijā.
  13. ↑ Use of isotopic analysis of vertebrae in reconstructing ontogenetic feeding ecology in white sharks[novecojusi saite]
  14. ↑ How Fast Can a Shark Swim?
  15. ↑ «Predatory Behavior of Pacific Coast White Sharks». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 20. janvārī. Skatīts: 2013. gada 17. janvārī.
  16. ↑ 16,0 16,1 Great White Shark Reproduction and Conservation
  17. ↑ 17,0 17,1 17,2 «Great White Sharks, Carcharodon carcharias». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 20. janvārī. Skatīts: 2012. gada 25. jūnijā.
  18. ↑ «Predation on a White Shark by a Killer Whale». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 22. martā. Skatīts: 2012. gada 25. jūnijā.
  19. ↑ 19,0 19,1 «Nature Shock Series Premiere: The Whale That Ate the Great White». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 10. maijā. Skatīts: 2012. gada 25. jūnijā.
  20. ↑ What happens when Great White sharks go fin-to-fin with Killer whales?

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Lielā_baltā_haizivs&oldid=4066780"