Baltastes truši

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Baltastes truši
Sylvilagus (Gray, 1867)
Tuksnešu trusis (Sylvilagus audubonii)
Tuksnešu trusis (Sylvilagus audubonii)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaZaķveidīgie (Lagomorpha)
DzimtaZaķu dzimta (Leporidae)
ĢintsBaltastes truši (Sylvilagus)
Sinonīmi
  • Hydrolagus[1]
  • Limnolagus
  • Paludilagus
Baltastes truši Vikikrātuvē

Baltastes truši (Sylvilagus) ir zaķu dzimtas (Leporidae) ģints, kas apvieno 17 mūsdienās dzīvojošas trušu sugas,[1] kuras sastopamas Amerikas kontinentos un kurām ir plaša izplatība Ziemeļamerikā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Lielākajai daļai šīs ģints trušu ir īsas astes ar baltu, pūkainu apakšu, pateicoties šai pazīmei, ģints ir ieguvusi savu nosaukumu.[2] Tomēr ne visām sugām ir balta astes apakša, piemēram, Kalifornijas trusim (Sylvilagus bachmani) astes apakša ir gaiši pelēka. Baltās astes nav unikāla iezīme, kas būtu raksturīga tikai šai ģintij, piemēram, Eiropas trusim arī ir balta astes apakša. Baltastes truši atšķirībā no citiem trušiem nedzīvo alās, bet līdzīgi kā zaķi slēpjas virszemes slēptuvēs.

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltastes trušu ausu gali ir noapaļoti, attēlā ūdens trusis (Sylvilagus aquaticus)

Baltastes truši ir vidēja auguma zaķveidīgie dzīvnieki ar garām ausīm, kurām gali noapaļoti, garām, spēcīgām pakaļkājām un īsu asti. Tēviņi ir nedaudz mazāki nekā mātītes, izņēmums ir ūdens trusis (Sylvilagus aquaticus), kuram abi dzimumi ir apmēram vienādi.[2] Baltastes truši ir apmēram 25—45 cm lieli, aste 1,5—6 cm, tie sver apmēram 250—2700 g.[2] Visām sugām ir pūkains kažoks, kas mugurpusē ir tumšāks kā vēderpusē. Mugura parasti ir pelēkbrūna vai sarkanbrūna, bet vēders balts vai gaiši brūns. Pakausis ļoti bieži ir sarkanbrūns, bet var būt arī melns.[2] Matojumu lielākā daļa sugu maina vienu reizi gadā, bet meža baltastes trusis (Sylvilagus brasiliensis) un purva trusis (Sylvilagus palustris) kažoku maina divas reizes gadā.[2]

Baltastes truši ir zālēdāji un barojas ar dažāda veida augiem. Ziemas periodā tie grauž arī koku mizu un zarus. Tie ļoti reti iznāk no savām slēptuvēm vējainās dienās, jo vējš tiem traucē uztvert apkārtnes skaņas. Dzirde ir galvenā truša maņa, ar kuru tas nosaka, vai tam netuvojas briesmas. Lielākajai daļai sugu ir vairāki mazuļu metieni gadā. Parasti piedzimst 2—6 mazuļi. Tie ir nevarīgi un akli, bet ar plānu matojumu. Lielākajai daļai sugu mātītes rok alu, kurā tiek iekārtota mazuļu miga. Tā ir 10—15 cm dziļa un 12 cm plata. Ala tiek izklāta ar mīkstu zāli un pašas mātes kažoka vilnu. Māte alā nelien, bet, kad ierodas zīdīt mazuļus, tā pārguļas pāri alas ieejai un mazuļi atrāpo līdz zīdekļiem.[2]

Ēšanas mehanisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Truši atšķirībā no vāverēm, kuras ēd, sēžot uz pakaļkājām un barību turot priekšķepās, balstās uz visām četrām ķepām un barību uz priekšu bīda ar purniņa palīdzību, vienblaicīgi cenšoties piemērot barībai tādu pozīciju, lai ar to būtu ērti manipulēt. Uzsākot ēšanu, trusis ar purniņa palīdzību groza barību, līdz atrod tīrāko vietu no zemes netīrumiem. Vienīgais gadījums, kad baltastes trusis izmanto priekšķepas, lai paēstu, ir tad, ja barību aug augstāk pār tā galvu. Tādā situācijā baltastes trusis ar ķepām noliec, piemēram, zaru lejup, lai varētu uzsākt graušanu.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumu baltastes trusis (Sylvilagus floridanus)
Kalnu baltastes trusis (Sylvilagus nuttallii)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 mammal Species of the World: Sylvilagus
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 «Leporidae: Sylvilagus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 30. decembrī. Skatīts: 2015. gada 4. martā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]