Baltijas ceļš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Baltijas ceļa maršruts
Baltijas ceļa cilvēku ķēde 1989. gada 23. augustā

Baltijas ceļš (igauņu: Balti kett, lietuviešu: Baltijos kelias) bija akcija Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kas notika 1989. gada 23. augustā plkst. 19.00, kad apmēram divi miljoni cilvēku, sadevušies rokās, vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 670 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas (Tallinu, Rīgu un Viļņu). Šī demonstrācija tika sarīkota, lai pievērstu pasaules uzmanību vēsturiskajiem notikumiem, no kuriem cietušas Baltijas valstis. Baltijas ceļš notika tieši 50 gadus pēc Molotova—Ribentropa pakta parakstīšanas, kad 1939. gada 23. augustā PSRS un Vācija sadalīja ietekmes sfēras Eiropas austrumu un ziemeļu daļā.

Plānošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atmodas laikā populārs RRR pārnēsājamais radioaparāts "Abava" un nozīmīte, kas simbolizē Baltijas vienotību

Ideja par publisku protesta akciju esot ierosinājis viens no Igaunijas Tautas frontes līderiem Edgars Savisārs,[1] un tā pirmo reizi apspriesta Baltijas republiku tautas kustību sanāksmē Pērnavā 1989. gada 15. jūlijā,[2] bet vienošanās par akcijas organizēšanu parakstīta Baltijas Padomes sanāksmē 12. augustā Cēsīs.[3] Akcijas dalībniekiem tika organizēti autobusi, katra lauku rajona iedzīvotājiem bija plānots veidot cilvēku ķēdi noteiktā ceļa posmā. Akcija tika koordinēta ar radio palīdzību.[1]

Maršruts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas ceļš savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas – Tallinu, Rīgu un Viļņu. Viļņā tas sākās pie Ģedimina torņa un turpinājās no Viļņas pa A2 autoceļu caur Širvintām, Ukmerģi uz Panevēžu, tad pa Via Baltica caur Pasvali pie Latvijas–Lietuvas robežas uz Bausku. No Bauskas Baltijas ceļš turpinājās uz Rīgu caur Iecavu un Ķekavu. Rīgā maršruts no Bauskas šosejas turpinājās pa Ziepniekkalna un Mūkusalas ielu, šķērsoja Akmens tiltu un turpinājās pa Kaļķu un Brīvības ielu. No Rīgas Baltijas ceļš turpinājās pa Pleskavas šoseju cauri Vangažiem, Siguldai, Līgatnei, Mūrniekiem un Drabešiem uz Cēsīm, tad caur Lodi uz Valmieru. No Valmieras akcija turpinājās maršrutā Jēči, Lizdēni, Rencēni, Oleri, Rūjiena, Ķoņi līdz Latvijas–Igaunijas robežai. Igaunijā maršruts veda caur Karksi-Nuiju, Viljandi, Tiri un Raplu uz Tallinu.[4][5]

Akcijas dalībnieku skaits[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienlaicīgi ar Baltijas ceļu notiekošs mītiņš Šauļos.

Pēc dažādām aplēsēm, akcijā piedalījās no viena līdz diviem miljoniem dalībnieku, t. i., 25–30% Baltijas valstu pamatiedzīvotāju.[6] Nepārtrauktas cilvēku ķēdes izveidei katrā valstī bija nepieciešami vismaz 200 tūkstoši cilvēku.[7] Aģentūra Reuters nākamajā dienā ziņoja, ka protesta akcijā piedalījušies apmēram 700 tūkstoši igauņu un viens miljons lietuviešu, bet Associated Press ziņoja, ka Latvijā piedalījušies apmēram 400 tūkstoši dalībnieku. Savukārt PSRS ziņu aģentūra TASS izplatīja informāciju, ka akcijā piedalījušies 300 tūkstoši dalībnieku Igaunijā un gandrīz 500 tūkstoši Lietuvā.[8][9][10][11]

No helikopteriem un lidmašīnām uzfilmētie video liecināja, ka cilvēku ķēde patiesi ir bijusi nepārtraukta visā tās garumā. Lielajās pilsētās un to tuvumā cilvēki veidoja vairākas paralēlas ķēdes un arī pulcējās laukumos, tādēļ akcijas dalībnieku skaits oficiāli tiek vērtēts tuvu diviem miljoniem.

Iekļaušana UNESCO sarakstā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas ceļa 20. gadadienas piemiņas pasākums pie Brīvības pieminekļa Rīgā (2009).

2009. gada 30. jūlijā tika apstiprināta akcijas Baltijas ceļš iekļaušana UNESCO "Pasaules atmiņa" dokumentālā mantojuma sarakstā.[12] [13]

Videoreportāža[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Atkal sadoties rokās». Diena.lv. 2009. gada 16. augustā. Skatīts: 2019. gada 15. jūlijā.
  2. Česlovas Laurinavičius, Vladas Sirutavičius. Sąjūdis: nuo "persitvarkymo" iki kovo 11-osios. Part I. Lietuvos istorija XII. Baltos lankos, Lithuanian Institute of History, 2008. 617. lpp. ISBN 978-9955-23-164-6.
  3. «Baltijas Padomes paziņojums (krieviski). No Laurinavičius (2008), p. 326.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 12. augustā.
  4. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. decembrī. Skatīts: 2013. gada 10. jūlijā.
  5. «The Baltic Way» (angļu). Skatīts: 2019-07-15.
  6. Mapping the rural problem in the Baltic countryside. Ilkka Alanen (ed.) 2004, p. 78
  7. Peter Conradi. «Hundreds of Thousands to Demonstrate in Soviet Baltics». Reuters News, 1989. gada 18. augusts.
  8. Robin Lodge. «Human Chain Spanning: Soviet Baltics Shows Nationalist Feeling». Reuters News, 1989. gada 23. augusts.
  9. Associated Press. «Pravda chides Baltic activists». Tulsa World, 1989. gada 24. augusts.
  10. Ann Imse. «Baltic Residents Form Human Chain in Defiance of Soviet Rule». Associated Press, 1989. gada 23. augusts.
  11. Esther B. Fein. «Baltic Citizens Link Hands to Demand Independence». The New York Times, 1989. gada 24. augusts.
  12. Thirty-Five Documentary Properties Added to UNESCO's Memory of the World Register, artdaily.org, 31.07.2009. (angliski)
  13. Baltijas ceļš, unesco.lv.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]