Baltijas valstu sadarbība starpkaru periodā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Baltijas valstu kopīgais paviljons 1937. gada Pasaules izstādē.
Neskaidrās jauno valstu robežas, 1920

Baltijas valstu sadarbība starpkaru periodā attiecas uz Latviju, Lietuvu un Igauniju, kā arī Polijas Otro republiku un Somiju, kuras arī uzskatīja par Baltijas valstīm.

Viļņas apgabala problēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visām Baltijas valstīm bija divas iespējas izveidot aliansi vēl pirms Viļņas apgabala strīda sākšanās. 1920. gada 6. janvārī Valkā Baltijas armiju vadītāji vienojās par ciešu sadarbību, un 1920. gada 6. augustā sākās Bulduru konference.[1] Turpmākajos gados, līdz pat Otrā Pasaules kara sākumam, dažādas Baltijas valstu konferences un ārlietu ministru tikšanās notika gandrīz katru gadu, taču jebkādu progresu vienmēr traucēja Viļņas apgabala konflikts un lielvalstu savstarpējā diplomātiskā cīņa par ietekmi Baltijas reģionā.

1920. gada oktobrī poļi okupēja Viļņas apgabalu, un cerības uz lielu Baltijas savienību sabruka. Turpmākās sarunas koncentrējās uz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aliansi, kurā varētu piedalīties arī Somija. Igauņi nevēlējās bojāt attiecības ar poļiem, tāpēc bija gatavi aliansei tikai ar Latviju. Lietuvai lielā Baltijas alianse bija ļoti nepieciešama kā pretspēks Polijai. Attiecīgi, Polija darīja visu iespējamo, lai šāda Baltijas alianse neizveidotos. Turpmāko gadu laikā tika noslēgti dažādi sadarbības līgumi, kas reti tika izpildīti. Lietuva pieprasīja pārējo Baltijas valstu diplomātisko un pat militāro palīdzību Viļņas jautājuma risināšanā. Nedz Somijai, nedz Igaunijai nebija vēlēšanās iesaistīties šajā konfliktā.

Polija centās dominēt Baltijas reģionā gan savu vēsturisko lielvalsts ambīciju dēļ, gan tāpēc, ka tā ar Francijas atbalstu vēlējās radīt plašu pretpadomju aliansi. Latvijai reģiona valstu militārā alianse sniegtu drošību, un kaimiņvalstu militāro palīdzību, kas jau bija sevi pierādījusi brīvības cīņu laikā. Neatkarību ieguvušo valstu savienība arī nodrošinātu Latviju pret situāciju, kurā baltā vai sarkanā Krievija vēlētos atjaunot impērijas robežas. Latvijai ar Poliju sākotnēji bija salīdzinoši labas attiecības, ņemot vērā Polijas karaspēka palīdzību Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Starp Trešais reihu un PSRS esošās Baltijas valstis nevēlējās Lietuvas dēļ sanaidoties ar reģiona lielvalsti Poliju. Tādēļ Somija aizvien noteiktāk attālinājās no Baltijas, un meklēja ciešākas sadarbības iespējas ar Skandināvijas valstīm.

Alianses veidošanas neveiksmes (1921-1925)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas, Somijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas konferencē Tallinā, 1921. gada 24. februārī Latvijas Ārlietu ministrs Meierovics izvirzīja trīs tēzes reģiona alianses izveidošanai:

  • visām dalībvalstīm jābūt miera stāvoklī (Polija un Lietuva vēl atradās karastāvoklī)
  • Bulduru konferencē noslēgtās vienošanas ir vai nu jālauž, vai arī visām valstīm tās jāratificē un jāīsteno
  • visi esošie strīdi starp valstīm jāatrisina pirms tiek sasaukta nākamā konference.[1]

Tiekoties 1921. gada 2. un 3. jūlijā, Meierovics un Igaunijas ārlietu ministrs Ants Pīps vienojās par Igaunijas-Latvijas militāro aliansi. Polijai draudzīgā Igaunija uzstāja, ka Viļņas konflikta dēļ Lietuvu aliansē nevar iekļaut. 1921. gada 7. jūlijā Latvija un Igaunija parakstīja militārās savienības līgumu.

1921. gada 25.-30. jūlijā Helsinkos notika Polijas, Latvijas, Somijas, Igaunijas konference, kurā Polija nesekmīgi centās panākt militāras savienības izveidošanu. Igaunija un Latvija atteicās tādu noslēgt bez Lietuvas dalības. 1921. gada 16.-18. decembrī Tallinā notika Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Somijas konference kurā apsprieda ekonomiskās un militārās sadarbības jautājumus. 1922. gada 13.-17. martā Varšavā notika šo valstu konference, kurā tās vienojās atzīt savus miera līgumus ar Padomju Krieviju, kā arī atbalstīt viena otru ārēja uzbrukuma gadījumā. Šo vienošanos par alianses izveidošanu negatīvi uztvēra ne tikai Padomju Krievija, bet arī Vācija, kas to uztvēra par franču mēģinājumu radīt otro fronti pret Vāciju.[2] Latvijas, Igaunijas un Polijas parlamenti Varšavas līgumu ratificēja, bet Somija atteicās to ratificēt, atliekot lēmuma pieņemšanu uz rudeni, kad jāsanāk jaunam parlamentam. Līgums tā arī nestājās spēkā nevienā valstī.

1923. gada 14. martā Rietumu sabiedrotie atzina Polijas austrumu robežas un attiecīgi, arī Viļņas iekļaušanu Polijas sastāvā. Polija iesniedza prasību Rietumiem tai nodot arī sešus poļu apdzīvotus pagastus Ilūkstes apriņķī, kas gan tika noraidīta.

Polijas, Latvijas, Igaunijas un Polijas konference Rīgā 1923. gada 9.-11. jūlijā beidzās bez rezultātiem. Latvija un Igaunija tad uzsāka sarunas par divpusēju savienību. No 1923. gada 25. oktobrim līdz 1. novembrim Tallinā notika Igaunijas — Latvijas konference, kuras laikā tika noslēgti seši līgumi — par galīgajām abu valstu robežām; savstarpējo prasību nokārtošanu par Neatkarības kara izmaksām; pagaidu vienošanos par ekonomiskajām attiecībām un muitas tarifiem; kuģošanas jautājumiem un ostu nodevām; un visbeidzot — līgums par abpusēju aizsardzības aliansi, kas tika ratificēts 1924. gada 1. februārī. Latvija atteicās no Roņu salas un apņēmās izmaksāt 30 miljonus igauņu kronu Ziemeļvidzemē karojošo igauņu kara invalīdu un kritušo ģimenēm. Lai arī Lietuva vēlējās pievienoties šim līgumam, Polijas ietekmē Igaunija to noraidīja. Arī turpmākajos gados Polija traucēja trīs mazo Baltijas valstu savienības mēģinājumiem, nevēlēdamās zaudēt savu ietekmi reģionā.

1924. gada 19. maijā Kauņā notika trīs Baltijas valstu konference, kurā Lietuvas ārlietu ministrs Galvanauskas norādīja, ka Baltijas valstīm ir tikai trīs izvēles: 1) Tās var pievienoties vienas vai vairāku lielvalstu blokam. Tas būtu izdevīgi, taču arī riskanti. 2) Ieviest absolūtu neitralitāti un izolēties no apkārtējās situācijas. Tas agrāk vai vēlāk novestu pie tā, ka lielās valstis sagrābtu mazās. 3) Tās var apvienoties un kopīgi strādāt pie savas neatkarības un drošības nodrošināšanas.

Pēc 1924. gada decembra komunistu sacelšanās Tallinā, reģiona valstis atkal pievērsa lielāku uzmanību kopējai sadarbībai drošības jautājumos, un iespējām saņemt militāru palīdzību no Lielbritānijas un Francijas. 1925. gada 16.-17. janvārī Helsinkos notika Baltijas valstu (bez Lietuvas) konference, kas nepanāca progresu militārās savienības jautājumā, bet vienojās par sadarbību cīņā pret komunistu pagrīdi.

Paralēli oficiālajām diplomātu konferencēm, regulāri notika vairāk vai mazāk slepenas reģiona valstu ģenerālštābu pārstāvju tikšanās, kas militārās alianses trūkumu aizvietoja ar tiešu sadarbību. 1925. gada 11. martā Rīgā notika Latvijas, Igaunijas un Polijas ģenerālštābu pārstāvju tikšanās. 31.marta-2. aprīļa ģenerālštābu konferencei pievienojās arī Rumānijas pārstāvji un Somijas novērotājs.

Lielbritānijas un Francijas atšķirīgās intereses neveicināja mieru reģionā. Abas lielvalstis izdarīja spiedienu uz Lietuvu, lai tā piekāptos Viļņas apgabala jautājumā. 1925. gada jūlijā Meierovics apmeklēja Parīzi un Londonu, kas uzsvēra nepieciešamību izveidot Baltijas un Polijas militāro savienību. To aktīvi aizstāvēja arī Igaunija, kamēr Somija aizvien noraidošāk izturējās pret šādiem plāniem. Francija atbalstīja Poliju līdz laikam, kad sāka uzlaboties franču-padomju attiecības, un Francija sāka interesēties par Lietuvu. Lielbritānijai nepatika Francijas un tā sabiedrotās Polijas dominance reģionā, tā priekšroku deva Skandināvijas un Baltijas savienībai, vai tikai Baltijas savienībai bez Polijas.

1925. gada 25. augustā autoavārijā mira Meierovics. 6.-11. septembrī Ženēvā notika Baltijas valstu kārtējā konference, kurā Polija un Igaunija cerēja vienoties par militāro savienību. Šis mēģinājums atkal izgāzās, un Ženēvas konference bija pēdējā regulārā visu Baltijas valstu kopīgā konference.

Austrumu Lokarno projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1925. gada 16. oktobrī Lokarno konferences noslēgumā Rietumeiropas valstis noslēdza Lokarno līgumus, ar kuriem Vācija garantēja savu rietumu kaimiņu robežu neaizskaramību. Vācija atteicās garantēt savas robežas ar Poliju, Čehoslovākiju un Lietuvu. Tā kā Austrumeiropas valstu robežas netika garantētas, radās idejas par "Austrumu Lokarno". Lielbritānija ierosināja reģiona valstīm noslēgt Austrumu garantiju līgumu. Latvijas Hermanis Albats paredzēja, ka šādu līgumu vispirms varētu noslēgt Baltijas jaunās valstis, un pēc tam to robežas garantētu PSRS, Vācija un pēc Somijas ierosmes, arī Skandināvijas valstis. PSRS pret šādiem plāniem izturējās negatīvi, līdzīgi kā pret iepriekšējiem Baltijas militārās alianses noslēgšanas mēģinājumiem. Tā kā Lokarno līgumi negarantēja Vācijas-Polijas robežas, militāra savienība ar Poliju pārējām Baltijas valstīm radīja risku, ka tās varētu tikt ierautas karā ne tikai pret PSRS bet arī Vāciju. Šīs bažas pastiprināja Somijas atsvešināšanos no kopējiem Baltijas projektiem.[3]

Sarunas ar lielvalstīm (1925-1934)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Lokarno Rietumu interese par Austrumeiropu samazinājās, jo tiem svarīgo robežu jautājums bija atrisināts. Izskanēja dažādi priekšlikumi par Skandināvijas-Baltijas bloka veidošanu. Zviedrijai par to nebija intereses, Lielbritānija negribēja sniegt garantijas Baltijas valstīm, un PSRS jebkāda bloka veidošanu uzskatīja par sev naidīgu koalīciju. Lai mazinātu šādas alianses izveidošanās iespēju, 1925. gadā PSRS piedāvāja noslēgt divpusējus neuzbrukšanas līgumus ar Poliju, Somiju, Igauniju, Latviju un Lietuvu. Francijas mudināta, 1925. gada sākumā Polija sāka sarunas ar PSRS par neuzbrukšanas līguma noslēgšanu, taču Lielbritānija izmantoja savu ietekmi reģionā, lai šādu līgumu noslēgšanu nepieļautu. Polija un Igaunija centās sasaukt jaunu Baltijas valstu konferenci, taču Latvija un Somija ierosinājumam nepiekrita. Polija atsāka mēģinājumus noslēgt militāru savienību ar Latviju un Igauniju. Latvija aizstāvēja ideju par Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas kopīgu neuzbrukšanas līgumu ar PSRS, tā izslēdzot Poliju. Šāda daudzpusēja līguma projektu valstis 1926. gada 5. maijā iesniedza PSRS. Padomju puse šo ierosinājumu nepieņēma, un maija otrajā pusē piedāvāja Latvijai un Igaunijai neuzbrukšanas līgumu projektus. Abas valstis nolēma sniegt atbildi pēc Somijas-PSRS sarunu beigām. [4] 1926. gada 13.-14. jūlijā Tallinā notika šo trīs valstu konference, kurā pieņēma lēmumu censties noslēgt kolektīvo neuzbrukšanas līgumu, bet PSRS atteikšanās gadījumā panākt, lai visu līgumu teksti ir identiski un tiek noslēgti vienlaikus. 25. augustā PSRS atbildēja, ka uzsāks individuālas sarunas ar katru valsti. 21. oktobrī Rīgā sākās sarunas ar PSRS delegāciju, taču ņemot vērā Alberinga valdības krīzi, 8. decembrī tās pārtrauca. 19. decembrī izveidojās kreisā spārna Skujenieka valdība. 1927. gada janvāra vidū ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns atsāka sarunas ar PSRS. Kreisā valdība bija pārāk nestabila, lai strauji pabeigtu sarunas, kurām pretojās visa opozīcija. Cielēns arī uzturēja ciešu kontaktu ar Igauniju, kas šajā laikā nesteidzās noslēgt līgumu ar PSRS. Tomēr 9. martā Latvija un PSRS vienojās (parafēja) līguma tekstu, ko bija paredzēts noslēgt uz pieciem gadiem. Abas puses apņēmās neiesaistījās koalīcijās, kas būtu vērstas pret otru pusi. Taču abām pusēm saglabājās konflikti par citiem abpusējo attiecību jautājumiem, un līguma noslēgšana nenotika.

Tikmēr Lietuva, kas lielā mērā bija izslēgta no Baltijas konferencēm un baidījās no Polijas, uzreiz bija gatava noslēgt neitralitātes un neuzbrukšanas līgumu ar PSRS, ko parakstīja 1926. gada 28. septembrī.

Vācijas politiku pret Lietuvu raksturo 1927. gada 14. februāra dokuments. Vācija lieto Lietuvu kā līdzekli pret Poliju, taču neveido pārāk ciešas attiecības ar to. Lietuvai jābūt vājai, bet ne tik vājai, lai sabruktu. Lietuva jāattur no kara ar Poliju, jo tas novestu pie tās sagrāves un Vācija to vairs nevarētu izmantot savai diplomātijai. Lietuvas iekarošanas gadījumā Polijas nākamais mērķis varētu būt Austrumprūsija (Versaļas miera līgums liedza Vācijai turēt lielu armiju).

Divdesmito gadu beigās Igaunija un Latvija sekojot Somijai centās tuvoties Skandināvijas valstīm, sevišķi Zviedrijai. 1929. gada 27. un 28. maijā Valsts Prezidents Gustavs Zemgals bija vizītē Zviedrijā. No 27. jūnija līdz 1. jūlijam Zviedrijas karalis Gustavs V apmeklēja Igauniju un Latviju. 1929. gada 5. decembrī Somija pirmo reizi piedalījās Ziemeļeiropas aizsardzības konferencē, uz kuru Latvija un Igaunija netika ielūgtas. Vēsturnieks Edgars Andersons raksta, ka: "Par spīti savai nepatikai un bailēm no Krievijas, Skandināvu valstis nevēlējās būt tieši iesaistītas Baltijas problēmās. Zviedrija jūtās glaimota par to, kā Baltijas valstis to aplido un uzskata par vēlamāko līderi Baltijas reģionā, bet viņa saprata savas ierobežotās iespējas un jutās droša savā pussalas izolācijā.[5]

1930. gada rudenī Latvijas un Igaunijas Kara akadēmijas vienojās par kopējiem vasaras manevriem, taču tādi notika tikai 1931. un 1932. gadā. 1930. un 1931. gadā notika Latvijas un Igaunijas flotes manevri, kuros piedalījās arī Somijas kara kuģi. Diemžēl turpmāk tie vairs nenotika. 1932. gada rudenī Latvija un Polija sarīkoja kopīgus manevrus padomju pierobežā.

1929. gada jūnijā Rīgā sāka darboties Latvijas un PSRS tautu kulturālās tuvināšanās biedrība par kuras priekšsēdētāju ievēlēja Raini. Biedrības piesegā PSRS attīstīja spiegošanas darbību.

Šajā laikā Latvijas vēstniecības darbiniekus Maskavā apsūdzēja diplomātiskā pasta izmantošanā, lai veiktu spekulatīvu preču tirdzniecību ar Latviju. Vēstnieku Ozolu apvainoja kaviāra tirgošanā. Gandrīz 20 vēstniecības darbiniekus aizturēja par spekulāciju un tiem nācās pamest PSRS. 1929. gada maijā Ozols atgriezās Latvijā un oktobrī par vēstnieku kļuva Jānis Seskis.[6]

Briāna-Keloga pakta parakstīšana 1928. gadā atjaunoja PSRS mēģinājumus noslēgt neuzbrukšanas līgumus ar Eiropas robežvalstīm. PSRS piedāvāja vienoties par Briāna-Keloga pakta priekšlaicīgu stāšanos spēkā, tā kā citas pasaules valstis to vēl nebija ratificējušas. Tas atkal aizsāka reģionālo interešu un konfliktu ķēdi, valstīm vai nu aizstāvot kolektīvas vienošanās parakstīšanu, individuālus līgumus, vai vispār atsakoties parakstīt vienošanos ar PSRS. 1929. gada 9. februārī Maskavā Polija, Latvija, Igaunija un Rumānija parakstīja protokolu ar PSRS. Vēlāk tam pievienojās Turcija, Irāna un Lietuva. Oktobra beigās Saeima protokolu ratificēja.

1931. gada 10. augustā Francija un PSRS parafēja (saskaņoja) neuzbrukšanas līguma tekstu, kas nozīmēja, ka Francija atsakās no pēdējām idejām par boļševiku varas gāšanu militāras intervences ceļā. Francija attiecīgi uzskatīja, ka tās ciešajām sabiedrotajām Polijai un Rumānijai arī jāparaksta šādi līgumi. Franči arī Baltijas valstīm rosināja noslēgt šādus līgumus. Polija, līdzīgi kā 1927. gadā, uzstāja, ka šādi līgumi jānoslēdz vienlaikus visām reģiona valstīm. PSRS sarunas ar Somiju un Igauniju sākās 1931. gada decembrī. 16. decembrī Latvijas Ārlietu ministrija piekrita divpusēju sarunu sākšanai, apņemoties līguma tekstu iepriekš saskaņot ar Igauniju. No savas puses, igauņi 15. decembrī Latviju iepazīstināja ar Igaunijas-PSRS līguma tekstu, kas bija identisks Polijas-PSRS līguma tekstam. Arī Latvija savu līgumu balstīja uz poļu līguma bāzes, dažus punktus pārņemot no franču-padomju līguma. 29. decembrī Seskis informēja Ļitvinovu par gatavību noslēgt neuzbrukšanas līgumu. Pēc Latvijas lūguma sarunas 5. janvārī sākās Rīgā. No Latvijas puses galvenais sarunu vedējs bija Hermanis Albats. Padomju pusi neapmierināja Latvijas iesniegtais līguma projekts, un tā piedāvāja parakstīt 1927. gadā izstrādāto līguma tekstu, ko Latvija neuzskatīja par iespējamu, ņemot vērā reģiona valstu apņemšanos noslēgt līgumus ar jauniem tekstiem. 1932. gada 21. janvārī PSRS parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Somiju (stājās spēkā 9. augustā) un 25. janvārī parafēja līgumu ar Poliju. 27. janvārī bija gatavs Latvijas līguma teksts, taču 28. janvārī Polija un Igaunija veica diplomātisku spiedienu uz ārlietu ministriju un Valsts prezidentu Kviesi, lai neļautu līguma parakstīšanu esošajā versijā.[7] Pēc Saeimas komisijas iejaukšanās un Ministru prezidenta Skujenieka iesaistīšanās sarunās, 5. februārī izdevās parakstīt Latvijas un PSRS līgumu par neuzbrukšanu un konfliktu nokārtošanu miera ceļā. Līguma termiņš bija trīs gadi ar automātisku pagarinājumu uz diviem gadiem. Saeima līgumu ratificēja 21. jūnijā un 28. jūlijā notika līgumu apmaiņa Maskavā. Igaunija līgumu ar PSRS parakstīja 4. maijā un tas stājās spēkā 18. augustā. Pēc tam, kad izgāzās Rumānijas un PSRS sarunas, Polija līgumu parakstīja 25. jūlijā un 23. decembrī apmainījās ar ratifikācijas dokumentiem. Francija līgumu parakstīja 29. novembrī.

Lai iebiedētu PSRS, Vācija 1933. gada novembrī uzsāka sarunas ar Poliju par neuzbrukšanas līguma noslēgšanu. PSRS uz Vācijas ietekmes pieaugumu reaģēja ar pēkšņu piedāvājumu Polijai kopīgi garantēt Baltijas valstu drošību. PSRS Ārlietu Tautas komisārs Maksims Ļitvinovs Polijas vēstniecībai Maskavā 1933. gada 21. decembrī ieteica izplatīt kopēju deklarāciju iepriekš neinformējot Baltijas valstis. Ļitvinova piedāvātais teksts paredzēja, ka gandrīz jebkurš notikums Baltijas valstu iekšpolitikā būtu iemesls bruņotai intervencei. Polija principā bija ieinteresēta, taču nevēlējās piekrist modelim, kurā valstu drošība tiek garantēta bez to piekrišanas. Tāda uzvedība grautu Polijas prestižu un novestu pie Maskavas dominances. 23. decembri PSRS par savu plānu informēja Latviju, Igauniju un Somiju. Somija to noraidīja uzreiz. Latvijai un Igaunijā radās aizdomas par Polijas uzvedību, tās vēlējās saņemt garantijas arī no Vācijas un citām valstīm. Janvāra vidū abas valstis galīgi noraidīja šo piedāvājumu. 1934. gada 26. janvārī Vācija un Polija parakstīja neuzbrukšanas līgumu uz desmit gadiem.

1934. gada 20. martā PSRS piedāvāja pagarināt neuzbrukšanas līgumus uz vēl desmit gadiem. Pēc saskaņošanas ar Lietuvu un Igauniju, Latvija 28. martā atbildēja piekrītoši. Tā kā PSRS nebija Polijai izteikusi šādu piedāvājumu, poļu diplomāti centās atturēt Baltijas valstīs no līgumu pagarināšanas. Pēc veiksmīgām Polijas-PSRS sarunām, Baltijas valstis vienošanos par neuzbrukšanas līgumu pagarināšanu parakstīja Maskavā 1934. gada 4. aprīlī.

Pēc Lietuvas pievienošanās Baltijas aliansei (1934-1940)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunija un Latvija 1934. gada 17. februārī noslēdza vēl ciešāku militāro aliansi un aicināja tajā piedalīties arī Lietuvu. Alianse paredzēja kopīgu pozīciju starptautiskajās konferencēs, regulāras ārlietu ministru tikšanās, kā arī kopīgas komitejas izveidošanu, kas pārraudzītu likumdošanu, politiskos un ekonomiskos jautājumus. Alianses līgums tika veidots līdzīgs 1934. gada 9. februāra Balkānu paktam un 1933. gada 16. februāra Mazās Anantes paktam.

Kamēr starp Poliju, Vāciju un PSRS pastāvēja saspīlētas attiecības, Lietuvai nebija jāuztraucas. Pēc Polijas-PSRS un Polijas-Vācijas neuzbrukšanas paktu noslēgšanas, kā arī nacistiem izrādot interese par Klaipēdas apgabala atgūšanu, Lietuva nonāca diplomātiskā izolācijā. 1934. gada 24. februārī un 25. aprīlī Lietuva izteica vēlēšanos izveidot ciešāku savienību ar Latviju un Igauniju.

1934. gada 28. martā Ļitvinovs piedāvāja Vācijas vēstniecībai, ka PSRS un Vācija kopīgi varētu sniegt garantijas Baltijas valstīm. 11. aprīlī Vācija atteicās no piedāvājuma, Baltijas valstis par šo piedāvājumu uzzināja tikai 23. aprīlī.

Ņemot vērā, ka Centrālās un Austrumeiropas kopējā drošības pakta ideja acīmredzot neīstenosies, 1934. gada 27. augustā PSRS vēstnieks Latvijā informēja, ka PSRS vairs nav iebildumu pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aliansi. 29. augustā notika Baltijas konference Rīgā un jau tās pašas dienas vakarā tika panākta vienošanās par Baltijas Antantes izveidošanu.

1934. gada 12. septembrī trīs Baltijas valstis Ženēvā parakstīja Saprašanās un Sadarbības līgumu ar kuru formāli tiek izveidota Baltijas Antante. 14. novembrī tas tika ratificēts Rīgā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]