Baltu-slāvu pirmvalodas hipotēze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Shematiski attēlotas vairākas teorijas par baltu un slāvu valodu savstarpējo mijiedarbību (Van Wijk, 1923).
Ar violetu krāsu iezīmēts ģeogrāfiskais areāls, kura robežās atrastās bronzas laikmeta arheoloģiskās kultūras tiek saistītas ar hipotētisko Baltu-slāvu pirmvalodā runājošo cilšu izplatību. Sosņicas kultūra Daugavas un Dņepras augštecē tiek saistīta ar baltu (letgaļu, lietuvju, prūšu u.c.) valodās runājošo izplatību šajā laikmetā. Sarkanie punkti apzīmē arhaiskos slāvu hidronīmus Pripetes upes baseinā.
Iespējamo slāvu (sārtā krāsā), baltu (zilā krāsā) un somugru (zaļā krāsā) arheoloģisko kultūru izplatība 3.—4. gadsimtā

Baltu-slāvu pirmvalodas hipotēze postulē, ka pēc atdalīšanās no indoeiropiešu pirmvalodas kādu laiku Austrumeiropā pastāvēja kopīga baltu-slāvu pirmvaloda. Tiek arī uzskatīts, ka vēl pirms tam 3. gadu tūkstotī līdz 2. gadu tūkstoša sākumam pastāvējusi kopīga baltu-slāvu-ģermāņu pirmvaloda, kurā runājošās pirmtautas vienoja neolīta auklas keramikas kultūra.

Kopš 19. gadsimta tika radītas vairākas alternatīvas teorijas par to, vai bronzas laikmetā pēc šīs pirmvalodas sadalīšanās atsevišķās valodu grupās tās austrumu areālā pastāvēja kopīga baltu-slāvu pirmvaloda. Droši zināms, ka tikai dzelzs laikmetā, no 6. gadsimta ir nepārprotamas liecības par atsevišķu slāvu valodu pastāvēšanu.

Augusts Šlaihers (Schleicher) jau 1861. gadā izteica pirmo hipotēzi par kopīgas baltu-slāvu pirmvalodas izcelsmi no indoeiropiešu pirmvalodas,[1] bet Jānis Endzelīns to apstrīdēja, apgalvojot, ka baltu un slāvu valodu līdzību var tikpat labi izskaidrot ar ilgstošu mijiedarbību.[2] Savukārt Antuāns Meijē (Antoine Meillet) rakstīja, ka līdzības baltu un slāvu valodās radušās paralēlas attīstības rezultātā [3] Jans Rozvodovskis (Rozwadowski) toties izvirzīja hipotēzi, ka baltu un slāvu valodām ir ne tikai kopīga pirmvaloda, bet tās atkārtoti ir mijiedarbojušās vēstures gaitā. Mūsdienās Vladimirs Toporovs (Топоров) meklējot slāvu saknes, apgalvo, ka slāvu valodas izdalījušās no kopējās baltu valodu saimes. Tomass Olanders līdzīgo akcentu dēļ atkal no jauna aizstāv hipotēzi par abu valodu grupu kopējo cilmi.[4]

Austrumbaltu ciltis laika gaitā tika asimilētas — slāviskotas, tāpēc arī slāvu valodās ieplūduši daudzi baltismi.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Fortson, Benjamin W. Indo-European Language and Culture: An Introduction (2nd ed.), Malden, Massachusetts: Blackwell, 2010 ISBN 978-1-4051-8896-8
  • Olander, Thomas. Balto-Slavic Accentual Mobility, Berlin & New York: Mouton de Gruyter, 2009 ISBN 978-3-11-020397-4
  • Kortlandt, Frederik. Baltica & Balto-Slavica, Amsterdam-New York: Rodopi, 2009 ISBN 978-90-420-2652-0
  • Bernd Barschel, Maria Kozianka, Karin Weber (Hrsgg.): Indogermanisch, Slawisch und Baltisch. Materialien des vom 21.-22. September 1989 in Jena in Zusammenarbeit mit der Indogermanischen Gesellschaft durchgeführten Kolloquiums. München: Sagner 1992. ISBN 3-87690-515-X.
  • Oleg Poljakov: Das Problem der balto-slavischen Sprachgemeinschaft. Frankfurt am Main: Peter Lang 1995. ISBN 3-631-48047-4.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Compendium der vergleichenden Grammatik der indogermanischen Sprachen. (Kurzer Abriss der indogermanischen Ursprache, des Altindischen, Altiranischen, Altgriechischen, Altitalischen, Altkeltischen, Altslawischen, Litauischen und Altdeutschen.) Weimar, H. Boehlau, 1861/62
  2. Baltu valodu skaņas un formas. Rīga, 1948. (angļu tulkojuma fragments)
  3. Les dialectes indo-européens. 1908
  4. Olander, Tomas. Det baltoslaviske problem. Accentologien, 2002