Baras konfederācija

Baras konfederācija (poļu: Konfederacja barska) bija Polijas—Lietuvas kopvalsts šļahtas savienība pret Krievijas Impērijas okupācijas karaspēku (1768–1772), ko pasludināja Ukrainas pilsētā Barā, zvērot katoļu ticības un Polijas-Lietuvas neatkarības aizstāvēšanu. Konfederāti centās gāzt karali Staņislavu Poņatovski, kuru viņi uzskatīja par Krievijas marioneti.

Konfederācijas rašanās cēlonis bija 1768. gada 24. februārī parakstītais "mūžīgas draudzības līgums" ar Krieviju (Traktat wieczystej przyjaźni pomiędzy Rosją a Rzecząpospolitą), saskaņā ar kuru tā kļuva par Krievijas Impērijas protektorātu. Reālā virsvara piederēja Krievijas sūtnim Nikolajam Repņinam, kurš opozīcijas apspiešanai vairākkārt pielietoja militāru spēku, 1769. gadā viņu atsauca no sūtņa amata.

Norise

Konfederāciju nodibināja 1768. gada 29. februārī Mihailivcu ciemā pie Baras, Podolijā, kas atodas netālu no Osmaņu impērijas kontrolētās Moldāvijas robežas. Galvenie dalībnieki bija Mihals Heronims Krasiņskis, Kazimežs Pulaskis, Vaclavs Ževuskis un Joahims Potockis. Par sacelšanās vadītāju iecēla M. H. Krasiņski, militāros spēkus komandēja K. Pulaskis, par garīgo vadītāju kļuva Mareks Jandolovičs, bet par politiskajiem ideologiem Francišeks Čackis un Mihals Velhorskis. Lietuvā aktīvi darbojās Šimons Kosakovskis, Mikolajs Kazimežs Ogiņskis (no 1771), Jans Tadeušs Zībergs un Dominiks Medekša. Gandrīz visi viņi bija saistīti ar Radivilu dzimtu.

1768. gadā konfederāti sāka uzbruka krievu garnizoniem, kad 19. jūnijā krievi ieņēma Baru, sacelšanās drīz vien izplatījās lielākajā daļā valsts. 1768. gada 27. jūlija līdz 17. augustā krievi aplenca Krakovu, kurā aizstāvējās ap 2000 konfederātu, no 15. jūlija līdz 26. oktobrim notika sacelšanās Baltkrievijā un Lietuvā, Kazimežs Pulaskis kopā ar 700 konfederātiem un 800 civiliedzīvotājiem izturēja 17 dienu ilgu Berdičivas aplenkumu. 1768. gada 6. oktobrī Osmaņu impērijas sultāns Mustafa III pieteica karu Krievijai, pieprasot, lai tās karaspēks pamestu Polijas-Lietuvas kopvalsts teritoriju.

1769. gadā konfederātu skaits skaits sasniedza 20 000, Kazimežs Pulaskis kļuva par konfederācijas militāro komandieri. 1769. gada aprīlī Pulaskis devās lielā kavalērijas reidā uz Podlasi un Lietuvu. Augustā notika kaujas pie Ļvivas un Lesko.

1770. gada augustā Krievijas karaspēks uzbruka konfederātiem un piespieda Pulaski atkāpties pāri Karpatiem uz Ungāriju. 1770. gada 10. septembrī krievu karaspēks sāka Jasnaguras klostera aplenkumu. 1770. gada 13. oktobrī Prešovas pilsētā konfederāti paziņoja par karaļa Poņatovska gāšanu no troņa un centās pārliecināt Saksijas princi Kārli Kristiānu pieņemt Polijas kroni. 1771. gada 16. maijā karalis Staņislavs Augusts noslēdza līgumu ar Krievijas karaspēka komandieri ģenerāli Ivanu Veimarnu un karaļa pulku komandieri Francišeku Ksaveriju Braņicki par kopīgu cīņu pret konfederātiem.

1771. gada 3. novembrī Varšavā konfederātu vienība sagūstīja karali Poņatovski. 1772. gada 14. maijā ģenerāļa Esterhāzi vadītais Austrijas karaspēka korpuss šķērsoja Duklas pāreju un iebruka Polijā. Austrija, Krievija un Prūsija vienojās par Polijas-Lietuvas kopvalsts sadalīšanu.

Sekas

Pēc sacelšanās sakāves tūkstošiem sagūstīto konfederātu nosūtīja trimdā uz Kazaņas un Orenburgas apkārtni, kā arī uz Sibīrijas (Tjumeņas, Toboļskas un Omskas) apgabaliem. Daži konfederāti devās bēgļu gaitās uz Rietumeiropu.

Skatīt arī

Atsauces

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baras konfederācija.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)