Bauskas svīta
Bauskas svīta (D3bs) jeb Stipinu svīta ir augšdevona Frānas stāva Stipinu horizonta stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta valsts dienvidrietumos (Polijas-Lietuvas ieplakā), kā arī atsevišķos laukumos Mālpils un Gulbenes ieplakā. Dienvidrietumos tā iestiepjas Lietuvas teritorijā, aizņemot tās ziemeļrietumu daļu.
Bauskas svītas nogulumi Latvijā uzguļ uz Ogres svītas nogulumiem. Robeža starp Bauskas un Ogres svītām izplatības ziemeļu daļā iet pa pelēkiem un zaļganpelēkiem dolomītiem un dolomītmerģeļiem Bauskas svītas pamatnē, kas uzguļ uz Ogres svītas raibajiem terigēnajiem nogulumiem. Vairāk uz dienvidiem līnijā Jelgava-Saldus-Kuldīga robeža kļūst mazāk izteikta, jo Ogres svīta šeit nobeidzas ar dolomītmerģeļu slāņkopu ar smilšakmeņu, mālu un aleirolītu starpsāņiem. Karotāžas diagrammās šīs slāņkopas augšdaļa izceļas ar augstāku gamma aktivitāti, salīdzinājumā ar Bauskas svītas pamatni. Tādā pat veidā robeža tiek noteikta arī Bauskas svītas palikšņiem Gulbenes ieplakā. Bauskas svītas nogulumus valsts dienvidrietumos sedz Amulas svītas slāņkopas. Gar ziemeļu un austrumu robežu svītas nogulumus sedz kvartāra iežu sega, veidojot 1-3 km platu joslu, un tikai pie Bauskas un Iecavas šī josla paplašinās līdz 6-16 km. Svīta atsedzas Lielupes, Mūsas, Mēmeles, Iecavas, Abavas (“Velnala”), Imulas, Amulas, Tirzas, Liepnas upju krastos. Svītas biezums ir 2-23 metri.[1]
Nogulumi veidojušies augšfrānas jūras transgresijas maksimuma fāzē. Bauskas svītas stratotipa griezums (augšdaļa) atrodas Mūsas un Mēmeles krastos pie Bauskas, kas arī deva svītas nosaukumu. Griezuma apakšējās daļas stratotips ir Abavas atsegums pie “Velnalas”, atsegums pie Imulas ietekas un Amulas atsegums lejpus Kalnamužas dzirnavām. Parastratotips ir atsegums Iecavas upes krastā pie Iecavas. Stipinu nosaukums nāk no Stipinu ciema (Stipinai) Lietuvas teritorijā, pie kura Mūsas krastā ir svītas atsegums.
Litoloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bauskas svītas nogulumos dominē dolomīti un dolomītmerģeļi. Sekundāru lomu spēlē māli, smilšakmeņi un aleirolīti.
- Dolomīti ir pelēkā un gaiši pelēkā krāsā, dienvidrietumu un dienvidu daļā kaļķaini, sīkgraudaini vai smalkgraudaini, retāk dažādgraudaini. Dolomītu tekstūra ir masīva, brekčijveidīga, plankumaina vai smalkslāņaina. Ieži poraini, kavernozi, reizēm ģipšaini. Starpslāņu biezums 0,2-4 m.
- Dolomītmerģeļi gaiši zili vai zaļganpelēki, reizēm ar raibiem plankumiem. Tekstūra raiba, brekčijveidīga, smalki vai mikroslāņaina. Raksturīga dalīšanās plānās plātnēs. Iežus raksturo pakāpeniska pāreja mālainos dolomītos un malos. Starpslāņu biezums 0,2-0,5 m, reti virs 2 m.
- Māli ir karbonātiski, zaļgan- vai violeti pelēki, atsevišķos starpslāņos sarkanīgi, ar mainīgu aleirīta un smilšu materiālu, smalkslāņaini, reizēm ar duļķojuma tekstūru. Starpslāņu biezums 0,1-0,6 m, reti pārsniedz 1 m.
- Smilšakmeņi zaļganpelēki, oligomikti, sīk- un smalkslāņaini, ar slīpu vai horizontālu slāņojumu, cementēti ar ģipšdolomīta vai dolomīta cementu. Starpslāņu biezums 0,3-1,0 m.
- Aleirolīti zaļganpelēki vai sarkanīgi rudi, smalkslāņaini, pēc sastāva līdzīgi smilšakmeņiem. Starpslāņu bezums 0,1-0,2 m.
Stratigrāfiskais dalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltijā svītu veido divi lieli transgresīvi ritmi. Katra ritma pamatnē ir izsekojamas nemainīgas dolomītu un terigēn-dolomītu slāņkopas. Ritmu augšdaļā ieguļ intensīvi faciāli mainīgas karbonātisku, sulfātisku un smilšaini-mālainu nogulumu slāņkopas. Izplatības ziemeļrietumu daļā svītas augšdaļā ir vērojama sedimentācijas pārtraukuma virsma. Bet Abavas upes baseinā augšējā smilšaini-mālainā slāņkopa, domājams, tika noskalota Amulas svītas sedimentācijas laikā. Katrs no diviem lielajiem ritmiem, kas atbilst Imulas un Bauskas ridām, sastāv no trim mazākiem asimetriskiem ritmiem. Augšējais (Bauskas) ritms atšķiras no apakšējā (Imulas) ritma ar mazāku faciālo mainību.
- Imulas rida (nosaukums no Imulas upes) Latvijas daļā sastāv no divām slāņkopām. Apakšējo slāņkopu veido kavernozi dolomīti, bet augšējo terigēni-karbonātiski nogulumi.
- Kavernozo dolomītu slāņkopu veido trīs smilšainu vai aleirītisku, dažādgraudainu dolomītu slāņi (katra biezums 0,2-0,3 līdz 1,5 m), kas ritmiski mijas ar sarkanīgi violetu un zaļganpelēku aleirītisku mālu vai dolomītmerģeļu starpslāņiem (biezums 0,05-0,35 m). Dolomītiem ir relikta organogēna vai organogēni-detrītiska struktūra. Tajos ir sastopami daudzskaitlīgi dolomitizēti sūneņu veidojumi, sūkļu spīkulas, aļģu paliekas, ihtiofaunas paliekas, pleckāju čaulu nospiedumi u.c. organismu paliekas.
- Terigēni-karbonātiskā slāņkopa faciāli ir ļoti mainīga. Abavas baseinā tā sastāv no ķieģeļsaranu ļoti mālainu aleirolītu vai aleirītisku mālu un gaišzilu mālainu dolomītmerģeļu mijas. Merģeļos ir sastopamas fukoīdu racējorganismu ejas un sīku lingulīdu čaulas. Slāņkopas virspusē ir novērojamas žūšanas plaisas. Iecavas baseinā slāņkopā dominē smalkgraudaini laukšpata-kvarca smilšakmeņi un vizlaini aleirolīti cementēti ar māla-dolomīta cementu. Tajos ir sastopami lingulīdu čaulu saskalojumi, gliemeņvēžu, antiarhu un daivspurzivju paliekas. Tālāk uz dienvidiem pieaug karbonātiskums un samazinās terigēnā materiāla sastāvs. Smilšakmeņus un aleirolītus nomaina vizlaini dolomītmerģeļi un dolomīti ar lingulīdu čaulu, zvīņu, zivju kaulu saskalojumiem.
- Imulas ridas augšējās slāņkopās ritmiski mijas māli, ģipšaini dolomītmerģeļi un kriptograudaini plātņaini dolomīti. Starp tiem parādās slāņainā un rozetveidīgā ģipša starpslāņi, kuru biezums pieaug ziemeļrietumu virzienā. Slāņkopas augšdaļā ir novērojami halīta gliptomorfožu sakopojumi. Imulas ridas augšējās slāņkopas biezums Latvijā nepārsniedz 1,5-2,7 m. Lietuvas ziemeļdaļā tas pieaug līdz 3-5 m. Imulas ridas kopējais biezums mainās no 2,5-3,2 līdz 9,5-10,2 m.
- Bauskas rida sastāv no biezplātņainiem kvarcītveida, marmorveida un smilšakmeņveida kavernoziem, dažādgraudainiem dolomītiem ar gliemeždolomītu un kalkarenītu starpslāņiem.
- Mūsas, Mēmeles, Lielupes, Iecavas baseinos un Ventas augštecē dolomītiem ir relikta organogēna un organogēni-detrītiska struktūra. Griezumā mijas kvarcītveida dolomītu (ar bagātīgām daudzveidīgas jūras faunas un floras paliekām) un smilšakmeņveida zemjainu dolomītu (ar fukoīdu racējorganismu ejām un dolomitizētiem sūneņu veidojumiem) slāņkopas.
- Pie Bauskas, Iecavas un gar Abavu Plostakroga – Pūres rajonā Bauskas ridas pamatnē ieguļ smilšainu dolomītu un dolomītmerģeļu slāņkopa ar stromatolītu lēcām, lingulīdu čaulu saskalojumiem (vismaz 2 sugas), gliemežu, pleckāju (Theodossia) čaulu nospiedumiem un ihtiofaunas paliekām. Lietuvā tos nomaina pleckāju gliemeždolomīti.
- Bauskas ridas augšdaļā ieguļ plankumaini dažādgraudainu dolomītu slāņkopa ar lielām racējorganismu ejām un pārogļotām aļģu un koksnes paliekām. Rajonā Bauska-Jumprava-Iecava ridas augšdaļā ir novērojami rozā marmorveida dolomīts ar brekčijveida-plankumainu tekstūru ar zarotiem vertikāliem “kanāliem”, kas pēc N.Delles domām ir izšķīdināti sūneņu veidojumi. Sūneņi iespējams pildīja iežus veidojošu lomu.
- Latvijas pašos rietumos Bauskas ridu veido lagūnu-jūras kunkuļaini, mālaini un smilšaini dolomīti, kas ritmiski mijas ar mālainiem un aleirītiskiem dolomītmerģeļiem, gaišziliem vizlainiem māliem, aleirolītiem un dolomīta gravelītiem cementētiem ar dažādgraudainu dolomīta un poikiloblasta ģipša cementu. Pēdējie ieguļ sīku ritmu pamatnē. Ritmi nobeidzas ar māliem un dolomītmerģeļiem ar žūšanas plaisām vai slāņaini-rozetveidīgiem ģipšiem, kuru virspusē ir novērojami halīta gliptomorfožu sakopojumi. Imulas ridas nogulumi šajā reģionā ir ģipšaināki un mazāk karbonātiski, nekā Bauskas ridas nogulumi.
- Centrālajā un Austrumlatvijā Bauskas ridu veido kvarcītveida un smilšakmensveda dažādgraudaini kavernozi dolomīti un dolomitizēti kaļķakmeņi ar tārpu ejām, pleckāju nospiedumiem un karbonātiskām, sfēriskām mikroproblemātikām, kas līdzīgas Umbella un Planoumbella. Ridas pamatnē ir izsekojami smilšaini dolomīti un dolomītmerģeļi ar lingulīdu čaulām.
Paleontoloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bauskas svītas vecumu nosakošā vadfosilija ir slēdzenes pleckāju suga Theodossia semgalensis. Bez to ir sastopami arī citi pleckāji (Atrypa, Productella, Schuchertella, Lingula u.c.), kā arī stromatoporātu un koraļļu (Disphyllum) kolonijas, sūneņu biostromas, gliemežu (“Pleurotomaria”, Platyschisma, Naticopsis), nautiloīdu (Pachtoceras, Cyrtoceras, Gomphoceras) un ihtiofaunas (Psammosteus, Plourdosteus, Ptyctodus) atliekas, kā arī racējorganismi Spirorbis omphalodes, Caulerpites ex gr. pennatus. Floru pārstāv aļģes Chaetocladus, Glomus (onkolīti), Umbella, Planoumbella.
Bauskas svītas vecumu apstiprina arī sporu-putekšņu komplekss Leiotriletes typicus, L. simplex, Archaeozonotriletes echinatus var. major, Stenozonotriletes extensus var. major.
Derīgie izrakteņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bauskas svītas dolomītiem ir zināma nozīme kā izejvielai šķembu ražošanā, bet sārtās krāsas un īpatnējā raksta dēļ arī kā apdares materiāliem. Šīm vajadzībām Iecavas apkārtnē tika pētītas vairākas dolomīta atradnes – Gulbju, Vājeiku, Purmaļu un Akmenscūciņu. Pagaidām gan šos dolomītus pārstrādā tikai šķembās ceļu būves vajadzībām.[2] Šķembu ražošanai tos iegūst Akmenscūciņu un Iecavas karjeros, kā arī Petrašūnai karjerā Lietuvas teritorijā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Latvijas daba. 5. sējums. Rīga : Preses nams. 1998. 158. lpp.
- ↑ V. Kuršs. Devonā, zivju laikmetā. Rīga, "Zinātne", 1984. Sērija "Daba un mēs"
| ||||||||||||||||||||||||||||||||