Beļģi
Beļģi (latīņu: Belgae) bija ķeltu un, iespējams, daļēji ģermāņu cilšu grupa, kas senatnē apdzīvoja Gallijas ziemeļu daļu starp Sēnu, Marnu, Reinu un Ziemeļjūru. Viņu apdzīvotais reģions romiešu avotos bija pazīstams kā Gallia Belgica.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Beļģi sastāvēja no vairākām ciltīm, tostarp nervijiem, eburoniem, atrebatiem, remiem, suessioniem un citām. Jūlijs Cēzars savā darbā Piezīmes par gallu karu beļģus raksturoja kā vienu no trim galvenajām Gallijas iedzīvotāju grupām.
57. gadā p.m.ē. Gallu karu laikā Jūlijs Cēzars uzsāka karagājienu pret beļģu ciltīm. Vairākas ciltis izveidoja savienību pret romiešiem, taču pēc vairākām kaujām tika sakautas un pakļautas Romas Republikai.
54.–53. gadā p.m.ē. eburoni Ambioriksa vadībā sacēlās pret romiešu varu un iznīcināja vienu no Cēzara leģioniem. Pēc tam romieši veica plašu soda ekspedīciju pret eburoniem un citām sacelšanās atbalstījušajām ciltīm.
Pēc Gallijas iekarošanas beļģu apdzīvotās zemes tika iekļautas Romas impērijā. 1. gadsimtā p.m.ē. beigās tika izveidota Romas province Gallia Belgica, kas aptvēra lielu daļu mūsdienu Beļģijas, Luksemburgas, Francijas ziemeļaustrumu un Vācijas rietumu teritoriju.