Beberbeķu muiža

Beberbeķu muiža 1791. gada kartē.

Beberbeķu muiža (vācu: Bebberbek) bija Rīgas pilsētai piederoša muiža tagadējā Mārupes pagasta Brīvkalnu un Rīgas Beberbeķu apkaimē. Līdz mūsdienām tās ēkas nav saglabājušās.

Vēsture

Beberbeķu muižas attēls no Broces kolekcijas (1804).

Zināms, ka 1565. gadā pie Rīgas lauku teritorijas un jaundibinātās Kurzemes un Zemgales hercogistes robežas Beberbeķu ezera apkārtnē bija Rīgas namnieku pļavas un muižiņu lauki. Tajā laikā zeme pie Neriņas upītes jeb "Bebru lejas" (Beberbbeke) piederēja Rīgas namniekam L. Cimmermanim, 1587. gadā viņa pēcnācēji divas muižiņas pārdeva Rīgas varkaļu cunftes meistaram H. Veteram. Zviedru Vidzemes laikā viņa mantinieki nopirka arī Baložu sētu un ierīkoja ūdensdzirnavas, kas darbināja vara apstrādes manufaktūras ierīces līdz 1702. gadam, kad pēc Rīgas aplenkuma Lielā Ziemeļu kara laikā dzirnavas pārdēvēja par Varkaļu (Kuperšmīda) muižu. 1742. gadā muižiņai pievienoja arī Šulca jeb Skultes muižu un ierīkoja Mūra krogu. Dzirnavu ēkas kritiskais stāvoklis 1757. gadā mudināja celt jaunas dzirnavas.

1776. gadā Piņķu draudzes novadā izveidoja Beberbeķu patrimoniālmuižu Rīgas pilsētas īpašumā, apvienojot sīkās namnieku — Rīgemaņa, Ekes, Hovena, Šulca, Kuperšmīda, Drustu — muižiņas. Muižas saimniecībā ietilpa 16 zemnieku sētas un četri krogi. 1805. gadā muižai pievienoja arī daļu no netālās Piņķu muižas zemnieku sētām, tās saimniecības pārziņā bija 38 zemnieku sētas, trīs krogi, ūdensdzirnavas un divas pusmuižas. Zemnieki bija pietiekoši turīgi, lai ar muižas īpašniekiem norēķinātos naudā.

No 1837. līdz 1842. gadam muižu rentēja Hamburgas tirgotājs Andreass fon Krēgers. 1877. gadā Beberbeķu muižā dzīvoja latviešu botāniķis un dzejnieks Jānis Ilsters (1851-1889), kurš izveidoja herbāriju un 1883. gadā izdeva grāmatu "Botānika tautas skolām un pašmācībai". Ilsters apmēram 500 augiem pierakstīja latviskos nosaukumus, piemēram, gundega, rudzupuķe u.c. 19. gadsimta beigās Konstantīns Metings vienā no Rīgas ceļvežiem aprakstīja kājāmgājēju maršrutus pa Slokas ielu līdz Pūpei (Babītei) jeb Krējuma krogam, kurā pamielojies var doties tālāk uz Piņķu baznīcu vai arī ”cauri skaistam, vecam mežam uz jauko Beberbeķi un no turienes tālāk uz Babītes ezeru, uz mūsu Rīgas Eldorado. Naski ejot Beberbeķe sasniedzama ¾ stundās. Atspirdzinājums (piens un maize) pieejams turienes ūdensdzirnavās.” Baptistu labdarības organizācija “Rīgas ielu misione” noslēdza nomas līgumu ar Rīgas pilsētu par zemes gabalu Bdeberbeķu muižā, kur bija iecerēts uzbūvēt sieviešu, vīriešu un bērnu patversmes un skolu.

Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņām saimniecība panīka. 1920. gados muižu rentēja Alfrēds Leitāns.

"Vēl gadus 30-40 atpakaļ katru trešdienu un sestdienu Rīgā iebrauca apkārtējās lauku saimnieces ar svaigu pienu, balti noberztās koka muciņās, no kurām pārdeva to uz ielām saviem patērētājiem un viesnīcām (vīnūžiem). Nevar teikt, ka šī Rīgas braukšana, kas ilgusi vairākus gadsimteņus, būtu visur pacēlusi Rīgas apkārtnes saimniecību labklājību un izglītības līmeni. Ar koppienotavu ierīkošanu tagad šis piena piegādes veids gandrīz izbeidzies." 

Beberbeķi Zolitūdes apkaimē 1937. gada Rīgas pilsētas plānā.

1927. gada vasarā Beberbeķu un citi apkaimes zemnieki iesniedza 7 lūgumrakstus:

"Sūdzības rakstos minēts, ka 1927. gada 27. aprīlī tie noturējuši Beberbekas muižā sapulci un konstatējuši, ka Rīgas pilsētas zemju nomnieki nonākuši vēl līdz šim nepiedzīvotā kritiskā stāvoklī, ko radījuši pārmērīgi augstās nomas un nedzirdēti smagie nomas noteikumi. Salīdzinot ar priekškara nomām, tās pieaugušas vairāk kā trīskārtīgi turpretim ražošanas spējas mazinājušās vairāk kā uz pusi." 

1950. gados Beberbeķos uzcēla Bulduru sovhoztehnikuma cūku fermu. 1970. gados Bauskas rajona kopsaimniecība “Uzvara” bijušās Beberbeķu muižas saimniecības ēkās iekārtoja auto restaurācijas centru Viestura Klints vadībā. Tur septiņi cilvēki atjaunoja automobiļus muzeju un kino vajadzībām. Mūsdienās uz muižas zemes uzbūvēts Rīgas apvedceļš A5, Jūrmalas šoseja A10 un Starptautiskā lidosta "Rīga". Saglabājies vienīgi Beberbeķu meža un Beberbeķu ielas nosaukums.